Tas ir tik skaisti – piederēt līvu tautai

“Jā. Es esmu Līvu savienības biedre,” pieklusinājusi balsi, saka lībiešu ansambļa “Rāndalist” dziedātāja Aija Linde. Viņa ir enerģisks cilvēks, bet domas par piederību līvu tautai aizkustina un liek uz mirkli pierimt.

 

 

“Pieļauju, ka mans tēvs Rūdolfs Dilbergs bija no lībiešiem, bet manā bērnībā par to netika runāts. Tēvam bija māsa Adīna, kura dzīvoja Ventspilī, Gāliņciemā. Viņai bija zili, balti, zaļi rotājumi.

Adīna pēc rakstura bija īsta lībiešu sieva. Noslēgta pret svešiem, pret savējiem laba – nu, ļoti interesants cilvēks!

Bet neko vairāk par savu lībisko izcelsmi pateikt nevaru, jo, kad biju maza, ģimene nesatikās godos, bet gan bērēs. Nezinu, no kura ciema nāk mans tēvs un viņa māsa, neko nezinu arī par saviem vecvecākiem no tēva puses,” atzīst Aija.

Tēvs bieži mainīja darbavietas, tādēļ ģimene kādu laiku dzīvoja arī Miķeļtornī. Aija ar mazbānīti brauca uz skolu Mazirbē, kur iepazinās ar lībiešu pēctečiem, tostarp Jāni Erenštreitu, ar kuru draudzība saglabājusies visa mūža garumā. Viņa atceras, ka Mazirbes skolā sastaptie vienaudži iztikuši bez draiskošanās un blēņām – visi diezgan cītīgi mācījušies. Saldējumu bērni tolaik taisījuši no sniega un ievārījuma.

 

 

Jaunībā Aija pabeidza Ventspils Mūzikas vidusskolu, vienlaikus dziedot altu Elvīras Salmiņas vadītajā korī “Līvzeme”. Pēc tam viņa iestājās konservatorijā, taču studijas nepabeidza, jo sāka dziedāt Valsts akadēmiskajā korī “Latvija”. Tie bija skaisti vienpadsmit gadi. Korī tika apgūti lielo formu darbi – arī Mocarts un Verdi –, un kolektīvs ik gadu koncertēja ārpus Latvijas. Aijas laikā kori diriģēja arī Jānis Dūmiņš, Ausma Derkēvica un Imants Cepītis.

Pirms piecpadsmit gadiem Aija no Rīgas atgriezās Ventspilī – pavisam nejauši. Braucot autobusā no Mazirbes, viņa bijusi vienīgā pasažiere. Neviļus uzsākusi sarunu ar šoferi, izrādījās, ka viņa dēls pārdod dzīvokli.

“Man vajadzēja Ventspils atmosfēru, jūru, savējos, jo man nepatika Rīga – tur nodzīvoju ilgi, bet neiejutos. Rīgā piedzima mana meita Ginta. Nu jau man ir divi mazbērni – Kārlis un Līva – un divi mazmazbērni – Kristaps un Kate,” ar lepnumu stāsta Aija.

Ziņa par viņas atgriešanos dzimtajā pilsētā sasniedza arī Līvu savienības Ventspils grupas vadītāju Ausmu Ernestovsku, kura uzaicināja Aiju dziedāt Kultūras centra lībiešu ansamblī “Rāndalist”. Tolaik kolektīvu vadīja Angelika Dzintara, vēlāk – Maija Kronberga, bet pašlaik ansambli atkal vada Angelika Dzintara. “Sākumā bija diezgan grūti iemācīties lībiešu valodas vārdus – meitenes mani bieži laboja –, bet tagad man nav problēmu lasīt lībiski. Tiesa, es ne visu saprotu, vajag vārdnīcu, tomēr zinu, par ko ir runa. Kad uz Ventspili mācīt lībiešu valodu brauca Zoja Sīle, apmeklēju nodarbības – tās man ļoti patika.”

 

 

Runājot par “Rāndalist” darbību, Aija vēlētos, lai mēģinājumi būtu apmeklētāki, jo ansamblim ir svarīgi sadziedāties. Pašlaik lībiešu dziesmu ansamblī ir desmit dziedātājas, un viņām pa spēkam ir trīsbalsīgs dziedājums.

“Uzskatu, ka dziedātājām ir jāstrādā arī mājās, nevar paļauties tikai uz mēģinājumiem, kas notiek reizi nedēļā, tomēr gribu teikt, ka visā visumā dziedam labi! Būšu godīga – ne visas lībiešu dziesmas mani uzrunā. Man tuvākas ir tās, kas stāsta par jūru un lībiešu likteni.

Patiesībā mani var uzrunāt jebkura tēma, ja vien mūzika ir labi uzrakstīta un aranžēta. Iesaistīšanās “Rāndalist” mani ir pavērusi vēl lielāku interesi par lībiskām vērtībām. Tikko iznāk kāda grāmata, tā parasti nopērku. Man patīk Jāņa un Renātes Medņu grāmata “Zeltabērns”, kad domāta gan bērniem, gan vecākiem. Labprāt lasu visu, kas uzrakstīts par lībiešiem. Ir interese par seno apbūvi un lībiešu iztikšanu un viņu nodarbošanos,” uzskaita Aija.

Pērn viņu Ventspilī intervēja Lībiešu institūta eksperte Bridžita Mora-Nae. Viņa prot vairākas valodas, tostarp latviešu, tādēļ varēja nepastarpināti izvaicāt Latvijā lībiešu ansambļu dziedātājus. Aija pētniecei stāstīja par “Rāndalist” darbību.

 

 

“Spilgti atceros, kā 2013. gadā bijām uzaicināti uz Tallinas Vecpilsētas svētkiem. Mums līdzi braucienā bija ugālnieki Rasma un Kaspars Petmaņi – abi dzied un spēlē instrumentus – Rasma vijoli, Kaspars akordeonu. Es izmantoju velna bungas – japāņi mani fotografēja no visām pusēm. Tas bija ļoti interesanti, jo Tallinā satikās dažādu tautību cilvēki, skanēja daudzveidīgi koncerti. Man vienmēr ir patikušas Somugru dienas, šogad tās arī bija jaukas, dzirdēju interesantus referātus. “Rāndalist” katru gadu piedalās Lībiešu karoga svētkos, arī Lībiešu svētkos Mazirbē.

Man ir novēlējums Līvu savienības vadītājam Ģirtam Gailītim – viņš spiež uz jaunajiem izpildītajiem, un tas ir pareizi, bet nevajadzētu aizmirst arī vecos, ļaujot viņiem nodziedāt vairāk par divām dziesmām, jo mēs vēl neesam kapos un cenšamies. Visā jābūt līdzsvaram,” uzskata Aija.

 

 

“Rāndalist” ir uzstājies arī Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā, kur atrodas Lībiešu sēta un Lielirbes baptistu lūgšanu nams. “Tur ir lieliska akustika – dziedāt ir patiess prieks,” saka Aija.

Viņa kopā ar pārējām lībiešu ansambļa dalībniecēm ir piedalījusies arī mūzikas diska “Ventspils lībiešu dziesmas” ierakstīšanā 2019. gadā, diskā iekļautas divdesmit piecas dziesmas. Aija to ir atskaņojusi arī savējiem, bet mazmazdēlam Kristapam viņa aizveda Ventspils Mākslas skolas veidoto galda spēli “Loto lībiešu valodas iepazīšanai un apguvei”, un puisēns uzreiz sācis atkārtot līdz šim nedzirdētos vārdus.

 

 

Tagad, kad Aija ir daudz lasījusi par lībiešiem un iepazinusi viņus klātienē, viņa tos raksturo kā noslēgtus, savrupus cilvēkus, reizēm asus: “Bet tā ir laba rakstura īpašība, nav ko lišķēt! Un vispār es teikšu tā – lībieši ir interesanti! Vēl es gribu pateikt, ka kultūrai un izglītībai vajadzētu lielāku finansējumu, jo tagad mēs nīcinām ārā savas saknes. Kultūra sākas arī no tā, ka tu liec bērniņu gulēt un lasi viņam priekšā, un tas nekas, ka tajā brīdī viņš it kā neko vēl nesaprot.

Ja runājam tieši par lībisko vērtību saglabāšanu, vajadzētu rīkot vairāk pasākumu. Tas, kas notiek Mazirbē, ir brīnišķīgi, bet vajadzētu arī citur un biežāk. Kad Ventspilī organizē Lībiešu kultūras dienas, esmu klāt. Esmu Līvu savienības biedre, un tas man dod lepnuma izjūtu. Tas ir tā skaisti – piederēt kādam.

Es dziedu arī sieviešu senioru korī “Ziemeļzvaigzne”, jo nav jau vairs daudz laika atlicis… Kamēr skan balss, ir jādzied,” rezumē Aija.