Matildes Bergas piedzīvojumi Pirmajā pasaules karā

Igauņu valodnieks Juliuss Megiste (Julius Mägiste, 1900–1978) lībiešu stāstus pierakstīja gan Otrā pasaules kara laikā 1943. gadā Lībiešu krastā, gan arī pēckara gados Zviedrijā. Apkopojums ar daļu no Zviedrijā fiksētā tika izdots 2006. gadā Somijā grāmatā “Muistoja Liivinrannasta: liivin kieltä Ruotsista” (Atmiņas no Lībiešu krasta: lībiešu valoda no Zviedrijas)[1]. Tajā ir arī seši Matildes Bergas (grāmatā – Matilda Berg) stāstījumi, kas pierakstīti Šēpingā (Köping) 1948. gada jūlijā. Matilde Berga (dz. Marija Matilde Petravis-Zariņa, 1891–1962)[2] ir Pitraga Vecsumberu saimnieku Nika un Līzes meita. Matildes vecāki ir tie, kuru kapavieta Pitraga kapos nereti izpelnās nezinātāju ievērību, jo piemiņas plāksnē iegravēts mūsdienās tik neierastais “Nika Zariņš un sieva”.

 

 

1921. gadā Matilde apprecējās ar Pitraga Otos (arī Otti) dzimušo Ernestu Bergu (1888–1981). Viņiem piedzima četri bērni, no kuriem divi mira mazotnē. Lieli izauga Gunārs (dz. 1927) un Aivars (dz. 1930). No Pitraga ģimene pārcēlās uz Saunagu, no kura arī 1944. gada rudenī devās bēgļu gaitās uz Zviedriju. Vēlāk viņi no Zviedrijas pārcēlās uz Kanādu un dzīvoja Toronto priekšpilsētā. Matildes vīra Ernesta vecāki ir Košraga Tilmačos dzimušais vaļinieku dēls Krišs Bergs un Pitraga Otu saimnieku meita Līna Strautmane. Interesanti, ka latviešu Strautmaņu ģimene lībiešu vecaimniecībā Otos ienāca no Nevejas ap 1860. gadu pēc tam, kad Dundagas barons pēc tā sauktā lībiešu dumpja izlika iepriekšējo saimnieku lībieti.

1958. gadā Matilde māsai Lizetei Rozenbergai uz Pitragu atsūtīja fotogrāfijas no savas mājsaimniecības, lai parādītu, kādas brīnumainas lietas viņiem Kanādā ir.

 

 

 

Matilde Berga savā mūžā piedzīvoja abus pasaules karus, un abi viņu piespieda doties bēgļu gaitās. Pirmās bēgļu gaitas viņa Zviedrijā aprakstīja J. Megistem. Stāstījums nedaudz rediģēts un pielāgots mūsdienu lībiešu valodas ortogrāfijai, atstājot Matildes individuālo izteiksmes veidu.

 

* * *

 

Siz, ku mēg ūrgizmõ, īd āigast vȯļ suodā vȯnd. Ma ibīzõks nuobroutšiz Mustānummõl, un siz motōrlōjaks broutšizmõ Āinažõl. No, ta vȯļ seļļi britškõ, seļļi pūolsūr lōja. Mingizt kakškimdõ rištīngt. Āinažõs mēg jelīzmõ īd kū. Ma vȯļ pa neitsõks bekār jūs. [..] Siz mēg broutšizmõ seis motōrlaijõ īņikst Pärnavõ. Un tuoisõ pǟvan vȯļ lōțõmõst motōrõd tijāks. Siz tei ōkizõks un laskīz amād seis Pärnav joug pūojõ. Un siz tuļ saksā un īrgiz laskõ sūrkabāldõks. Mēg jetīzmõ tikkiž vīļa mōzõ un ūrgizmõ, kus jegāikš mõtliz. Minā istīz īd mīr tarā kaņțšõ. Sǟlga tagān vȯļ sūr, pitkā pū. Ikš lēḑ strōipiz pūzõ, un se pōukiz lōigi. Šrapneļļõd pōukizt amā immõr, agā minā sidāmõs ei tērinš jellõ.

Siz sǟl vȯļ sūr papīerfabrik. No, mingizt kakš verštõ pitkā kabāl – vȯļ sakroutõd papīerpūḑi. Nänt tikkiž kitīzt īņikst järā. Vȯļ ku ikš tul mer. Ku vȯļ pōrlǟnd se laskimi, siz mēg iekrōmizmõ vīļavagūonõ, amā vīļaks, un broutšizmõ bōņõks sīe tul mierrõn piddiz. Un vȯļ nei tuļļi, ku iz või vagūon uks pǟl pīlõ.

Siz mēg broutšizmõ Valkõ, un Valkõs mēḑi krōmiz tegīž ulzõ. Siz tuļ tuoi bōņ – astīzmõ sīezõ un broutšizmõ Narvõ. Sǟl ma vȯļ ka kakš nädīļt pa neitsõks īd palastõd pȯiškiz jūsõ, bet siedā iz või tsīešõ. Siz ma lekš īd umbliji jūr. Sǟl ma vȯļ īd kū. Un siz ma īrgiz oppõ mašīnõks kuddõ jakīdi, sērkidi un sukți. Siz kudīz nei kōgiņ, ku võiž broutšõ kuodāj. Mēg vȯļmõ pigā kuolm āigast jedspēḑin.

Kuonnõ vanbizt vȯļtõ urgõmõst tāgiž, un saksā vȯļ tīend nänt pīedrõb pa kūrõks. Võtīz lešti un mūḑi kaļḑi ka. Uztīenõd bōnriek paššõ piedrõb uks sōņõ, un siz võiž bōnõks broutšõ paššõ kuod sōņõ. Min tōți vȯļ tīend vanād pǟvad pierāst eņtšõn īžkiz tubā – kabāl sūr kōrand jūst järāndiz. Saksād vȯļtõ tōnõd eitõ īd tuoiz tubā pǟl bumb, kus jelīztõ sūrd mīed. Ma mõtlõb, ku krīevõd um strōipõn sīe tubān un siz se pallõn järā. Sūr kōrand vȯļ īend. Pitrõgõl vȯļ baptist lōtõ – sīe saksād vȯļtõ järā kittõnd.

Tuļ kuodāj, vanbizt vȯļtõ jelsõ, sõzārd, veļīd ka vȯļtõ jelsõ. Siz vȯļ sūr prīekõ pierrõ kuolm āigastõ vȱlda kubsõ tegīž.[3]

 

 

Tad, kad mēs bēgām, karš bija bijis vienu gadu. Es ar zirgu nobraucu Melnsilā, un tad ar motorlaivu braucām uz Ainažiem. Nu, tā bija tāda brička, tāda pusliela laiva. Kādi divdesmit cilvēki. Ainažos mēs dzīvojām vienu mēnesi. Es biju par meitu pie maiznieka. [..] Tad mēs braucām septiņas motorlaivas kopā uz Pērnavu. Un otrajā dienā laivas bija jāizkrauj tukšas. Tad uztaisīja cauras un nolaida visas septiņas Pērnavas upes dibenā. Un tad atnāca vācietis un sāka šaut ar lielgabaliem. Mēs pametām visas mantas un bēgām, kur nu kurais. Es sēdēju viena mūra žoga malā. Aiz muguras bija liels, garš koks. Viena lode trāpīja kokā, un tas sasprāga. Visapkārt sprāga šrapneļi, taču es tur vidū izdzīvoju neskarta.

Tad tur bija liela papīrfabrika. Nu, kādas divas verstis tālu bija sakrauta papīrmalka. To visu kopā nodedzināja – bija kā viena uguns jūra. Kad tā šaušana bija beigusies, mēs iekrāvāmies ar visām mantām labības vagonā un braucām ar vilcienu garām tai uguns jūrai. Un bija tik karsts, ka vagona durvīs nevarēja stāvēt.

Tad mēs braucām uz Valku, un Valkā mūs atkal izkrāmēja. Tad atnāca cits vilciens – iekāpām tajā un braucām uz Narvu. Tur es arī divas nedēļa biju par meitu pie viena izlaista puišeļa, bet to nevarēja paciest. Tad aizgāju pie vienas šuvējas. Tur es biju vienu mēnesi. Un tad sāku mācīties ar mašīnu adīt jakas, svārkus un zeķes.[4] Tad adīju tik ilgi, kad varēja braukt mājās. Mēs bijām prom gandrīz trīs gadus.

Mājās vecāki bija atgriezušies no bēgšanas, un vācietis bija viņu piedarbu pārtaisījis par kūri. Ņēma butes un arī citas zivis. Bija uztaisījuši sliedes līdz pašām piedarba durvīm, un tad varēja ar bānīti braukt līdz pašai mājai. Mans tēvs vecumdienām bija uztaisījis atsevišķu mājiņu – gabalu nostāk no lielās mājas. Vācieši bija gribējuši uzmest bumbu vienai citai mājai, kurā dzīvoja lielie vīri. Domāju, ka krievi ir trāpījuši tai mājiņai un tad tā nodegusi. Lielā māja bija palikusi. Pitragā bija baptistu baznīca – to vācieši bija nodedzinājuši.

Atgriezos mājās, vecāki bija dzīvi, māsas, brāļi arī bija dzīvi. Tad bija liels prieks atkal pēc trim gadiem būt kopā.

 

 

* * *

 

[1] Julius Mägiste. Muistoja Liivinrannasta: liivin kieltä Ruotsista. Suomentanut ja julkaissut Anneli Honko. Suomalais-ugrilaisen seuran toimituksia, 250. Helsinki: Suomalais-ugrilainen seura, 2006.

[2] Ziņām par Matildes Bergas dzimtu izmantoti Ingrīdas Šneideres pētījumi.

[3] Muistoja Liivinrannasta: liivin kieltä Ruotsista, 132.–134. lpp.

[4] Narvā atradās 1857. gadā dibinātā Krēnholmas manufaktūra. Šī tekstilfabrika 19. gadsimta otrajā pusē esot bijusi pati modernākā Krievijas impērijā un vairākas desmitgades – pati lielākā Eiropā. Vairāk šeit.