Melnsils kā lībiešu ciems ir bijis pats par sevi, jo atrodas patālu no pārējiem jūrmalas ciemiem. Īpaši izteikti tas bija zirgu pajūgu un pirmo paaudžu automobiļu laikā. Šeit arī agrāk sākās valodas nomaiņas procesi, un Melnsilā lībiešu valoda plaši vairs neskanēja jau 20. gadsimta pirmajā pusē. Tādēļ arī pētnieki, lai fiksētu lībiešu valodu un sadzīvi, tajā iegriezās vien retumis. Viena tāda retā reize bija 1943. gada septembris, kad dažus Melnsila lībiešus iztaujāja un fotografēja igauņu zinātnieki – etnologs Gustavs Renks (Gustav Ränk) un valodnieks Juliuss Megiste (Julius Mägiste).
Juliuss Megiste (pa kreisi) un Boriss Laumanis. Melnsils, 1943. gada septembris. Foto: Gustavs Renks (Gustav Ränk), Igaunijas Nacionālā muzeja krājums (ERM, Fk 1050:19)
Boriss Laumanis, tolaik 83 gadus vecs, bija iedzimts melnsilnieks: “Min izāizā eņtš igā um jellõn sīḑš Mustānummõl”[1]. Viņš vēl runāja lībiski, lai gan, pēc paša domām, ne pārāk labi, jo esot pārāk vecs un ilgi braucis jūrā – daudz bijis prom no mājām. 29. septembrī Laumanis stāstīja:
“Ma um sindõn līv kīel pǟl. Minā um sieldõ līv. Se um tuož. Kuolmkimdõ āigastõ ma mier pǟl um broutšõn. Āprik, Amērik un Indi. Kakš kuolm āigastõ äb ūo kuonnõ vȯnd. Nūord um opātõmõst, mis kuoig pǟl um tīemõst. Ku nei kōgiņ āigastõ mier pǟl broutšõn un sǟl pǟgiņ um piejellõn.
Iļ nänt buŗād ma äb tīeda midād rõkāndõ, sīepierāst ku mäd pūolsõ seļļizt buŗād äb ūot. Ma äb ūo kuonnõ jellõn. Ku siedā kīeldõ äb rõkānd jemmõt, siz unnõn jarā. Ma jo sieldõ äb kūl, seļļi pūtõks.”[2]
“Es esmu dzimis lībiešu valodā. Es esmu īsts lībietis. Tā ir tiesa. Trīsdesmit gadus esmu braucis uz jūras. Āfrika, Amerika un Indija. Divus trīs gadus neesmu bijis mājās. Jaunie ir jāmāca, kas uz kuģa darāms. Kad tik ilgus gadus uz jūras nobraukts un tur daudz piedzīvots. Par tiem burvjiem es neko nezinu stāstīt, jo mūsu pusē tādu burvju nav. Es neesmu mājās dzīvojis. Kad to valodu vairāk nerunā, tad aizmirst. Es jau skaidri nedzirdu, tāda vaina.”
Didriķis Priede. Melnsils, 1943. gada septembris. Foto: Gustavs Renks (Gustav Ränk), Igaunijas Nacionālā muzeja krājums (ERM, Fk 1050:24)
Otrs todien iztaujātais Melnsila jūrnieks bija tolaik 69 gadus vecais Didriķis Priede. Viņš bija dzimis Sīkragā:
“Ku ma vȯļ nūoŗ, siz ma īrgiz mier pǟl broutšõ. Siz ma broutšiz nei kōgiņ, ku ma lekš tegīž skūolõ. Se skūol vȯļ Gipkõs. Pierrõ skūolõ ma paņ piškīz eksām. Siz ma broutšiz tegīž mier pǟl un nopeļīz eņtšõn ōrõnd un mis um vajdzig nūor rištīngõn jeddõpēḑõn jelāmiz jūrõ. Sīelāigal täs rāndas teitõ kuoigīdi un broutšizt näntkõks mier pǟl. Viedīzt nänt kuoigīdõks lōḑigidi – pū lōḑigidi, sidūd lōḑigidi un ka vīļa lōḑigõd – vȭrõmō un eņtš lețkīel mō vaisõ. Un nei peļīztõ rovzt eņtšõn amā uzpidāmõz.”[3]
“Kad es biju jauns, sāku braukt jūrā. Tad es nobraucu tik ilgi, kamēr atkal aizgāju uz skolu. Tā skola bija Ģipkā. Pēc skolas es noliku nelielu eksāmenu. Tad es atkal braucu jūrā un nopelnīju sev apģērbu un kas vajadzīgs jaunam cilvēkam tālākai dzīvei. Tolaik šeit jūrmalā būvēja kuģus un ar tiem brauca jūrā. Ar tiem kuģiem veda kravas – koku kravas, ogļu kravas un arī labības kravas – starp ārzemēm un savu latviešu valodas zemi. Un tā cilvēki pelnīja sev visu uzturu.”
* * *
[1] Mans tēvatēvs savu mūžu ir nodzīvojis te, Melnsilā.
[2] Julius Mägiste. Liiviläisiä tekstejä. Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura, 1964. 29. lpp.
[3] Turpat, 30. lpp.
