Valoda kā mīļš deķis ap pleciem

“Šodien beidzot pēc ilga laika biju dziedāt lībiešos. Atkalredzēšanās prieks un valoda kā mīļš deķītis ap pleciem,” pēc intervijas raksta Ventspils Kultūras centra lībiešu ansambļa “Rāndalist” dziedātāja Dace Veldze-Fiļimonova. Viņa ar pietāti glabā savas tautas mantojumu un cenšas to iepazīt arvien dziļāk – jo vairāk laika paiet, jo tuvāks tas kļūst.

 

 

Daces pirmais uzvārds bija Salmiņa, bet audžutēvs viņu adoptēja, tādēļ viņa kļuva par Veldzi.

“Mans omiņš no mammas Brigitas puses nāk no Ovišiem. Viņa bija Alma Elizabete Kaudze, pēc apprecēšanās – Apse. Tētis Arvīds, lai gan viņa dzimtā puse ir Ēdolē, mēdza teikt, ka mēs esam lībieši. Mums ģimenē ir izteikti lībiski sejas panti – arī augstie vaigu kauli.

Alma neprata runāt lībiski, bet viņas mammas Lības mamma, kuras vārdu diemžēl nezinu, esot runājusi lībiski. Kad izvēlējos savu bērnu tēvu, gribēju “saplosīt” lībiešu un latviešu rāmumu. Kad biju jauna, nepratu ar to tikt galā. Apzinājos, ka lībiskais manī ir tumšs kā nakts, bet ne ļauns – drīzāk mierinošs un maģisks. Bija laiks, kad īsti neiekļāvos apkārtējā vidē – biju vai nu par lēnu, vai par ātru. Kad bērnībā vai pusaudžu gados citi spēlējās, es klīdu pa mežiem, sajūtot tos kā dzīvas būtnes. Tas bija Puzē, kur pēc pārcelšanās no Ovišiem dzīvoja mana omamma ar mammu.”

 

 

Almas vīrs Jānis arī bija no Ovišiem, un, visticamāk, arī viņam, bija lībiska izcelsme. Jāni izsūtīja, un viņš lūdzās, lai viņa ģimeni neaizved līdzi. Pārējie Apses palika Latvijā, bet Jānis devās tālajā ceļā uz Serpuhovu. Viņš bija ļoti strādīgs un palīdzēja Latvijā palikušajiem tuviniekiem. Kad viņš Sibīrijā nomira, uz Latviju tiks atvests viņa džemperis un meitiņas matu cirta, ko sieva Alma bija viņam iepriekš nosūtījusi. Par vectēva izsūtīšanu Dace uzzināja tikai deviņdesmitajos gados.

 

 

 

“Manai mammai lībiskais mantojums nešķita būtisks, bet viņa un arī omiņš raksturā atšķīrās no citiem Puzē dzīvojošajiem. Mums nebija problēmu pateikt otram, ka viņš labi izskatās, bet puzenieki par to brīnījās. Kad manas dzimtas sievietes stāstīja par ovišniekiem, sapratu, ka viņi bijuši draiski, uz jokiem. Viņiem paticis rīkot svētkus.

Vienmēr esmu uzskatījusi, ka lībieši ir diezgan atvērti. Kad Līvu savienībai bija 100 un mēs visi Rīgā tikāmies, priecājos, ka apkārt ir lībieši un es varu viņos ieplūst. Viņi ir gaiši, aktīvi, prot līksmoties. Toreiz nopriecājos – re, kur ir manējie!

Deviņdesmitajos gados, kad aizbraucu uz Ovišiem apskatīt mūsu dzimtas mājvietu Būkās, kaimiņiene uzreiz draudzīgi nāca pretim. Uzzinājusi, ka esmu Almas mazmeita, viņa bija atvērta. Jā, lībietis neies otram kārties kaklā, un tā aizvērtība jeb noslēgtība, ko bieži mēdz pieminēt, ir piepildīta iekšējā pasaule, kas ļoti cieši ir saistīta ar dabu. Tagad, dziedot lībiešu tautasdziesmas, manī ieplūst kaut kas ļoti pazīstams. Ļoti priecājos, ka esmu ansamblī “Rāndalist”, jo tā ir iespēja ikdienā dzirdēt lībiešu valodu. Tajā ieklausījos arī lībiešu kultūras dienās Ventspilī, kad bija atbraucis Valts Ernštreits un es dzirdēju, kā uzstājas “Rāndalist”. Es jau gribēju iet klāt ansambļa dziedātājām un prasīt, vai arī es drīkstētu dziedāt, bet Aija Linde pasteidzās un pirmā mani uzaicināja pievienoties ansamblim.”

 

 

 

Daci ļoti iedvesmo Julgī Staltes veikums, viņa sauc Julgī par savu garīgo skolotāju. Dacei ir divas meitas – Helma un Emīlija. Dace gribējusi vecāko meitu saukt par Helmī, tomēr baiļojusies, kā šādu personvārdu uzvērs apkārtējie. Dace labprāt līdzinātos Julgī prasmei dzīvot ar lībisko diendienā, nevis tikai svētkos.

“Tieši tāpēc man “Rāndalist” ir tik svarīgs – pateicoties dziesmām, saprotu daudzus vārdus. Te jāsaka paldies Ausmiņam (Ausmai Ernestovskai – M. Z.) par tulkošanu, man ir pierakstītas burtnīcas ar tulkojumiem, jo man patīk izdziedāt to, ko saprotu. Ar ansambli tieku uz dažādiem svētkiem, un man ir lepnums, ka esam lībiešu grupa.”

 

 

Kādu laiku Dace dzīvoja Norvēģijā, un, jo vairāk viņa tuvojās valsts ziemeļiem, jo vairāk atdzīvojās iekšējais gars. Dace skraidelējusi pa kalniem, apbrīnojusi zilganos akmeņus, no kuriem strāvojis siltums.

“Es tur varēju gleznot, dziedāt, vingrot, skaitīt lūgšanas. Laidu savu valodu viegli kā strautiņu, un pie manis kā noburti nāca klāt ziemeļbrieži un lapsas. Norvēģijā ļoti izjutu savas lībiskās saknes, daudz domāju par kopīgo ar sāmiem. Šajā valstī palika mana sirds, un es bērniem esmu piesacījusi, lai manus pelnus izkaisa arī Norvēģijā.”

Dace labprāt pārlasa grāmatu “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas” un iedziļinās arī lībiešu folklorā. Viesībās viņa labprāt stāsta par senču garamantām. Reizēm kāds nosaka: “Nuja – tagad būt lībietim ir moderni!”. Dace daudz neklausās šādās pļāpās, jo zina, kas veido viņas tautas spēku. Pirms trim gadiem sāktā dzimtas koka pētīšana devusi lielāku paļāvību drosmīgi pateikt: “Jā, es esmu lībiete!” Daces māsa Linda un brālis Normunds pagaidām nav izrādījuši interesi par lībiešiem. “Meitas Emīlija (33) un Helma (34) skatās uz mani, un man jābūt tai lāpai, kas nes tālāk dzimtas mantojumu.

Priecājos, ka Mazirbē notiek vasaras skola “Mierlinkizt”. Labprāt gribētu, lai tajā piedalās arī mazmeita Mika, kurai ir vienpadsmit gadi un kura prot piecas valodas – latviešu, krievu, poļu, angļu un spāņu. Mēs ar meitām tagad dzīvojam dažādās pilsētās, tādēļ ir grūtāk viņu ģimenēm nodot lībisko piederības izjūtu, bet es cenšos.

Kad Mika no Rīgas atbrauc uz Ventspili, stāstu ka man ir lībiešu izcelsme, viņa zina dažu vārdu nozīmi. Mazdēlam Francim ir pusotrs gadiņš, redzēsim, vai viņam būs interese par lībisko. Mans vīrs Valērijs lepojas ar to, ka esmu lībiete. Līvu savienībā neesmu iestājusies tikai tāpēc, ka jāsaved kārtībā veselība. Bieži pārskatu albumu, kurā ir manu vecāku un vecvecāku fotogrāfijas. Skaisti cilvēki, vai ne?”