Kolkā, Košragā un Mazirbē pirms trīsdesmit gadiem

 

Par valsts prezidenta vizīti mēnešraksta “Līvli” lasītājiem stāstīja Gundars Bertholds: “4. augustā Kurzemes brauciena noslēgumā valsts prezidents Guntis Ulmanis apmeklēja arī Lībiešu krastu. Jau krietnu laika sprīdi pirms prezidenta ierašanās Mazirbē pie lībiešu tautas nama un skolas pulcējās cilvēki. Īsinot laiku prezidenta gaidās, skolas sētā līvu vasaras nometnes “Čičorlinki” dalībnieki skandēja dziesmas. Prezidents ieradās pašā novakarē un saņēma gan apsveikumus un laba vēlējumus, gan suvenīrus un ziedus.

Prezidents kopā ar bērniem devās pie nometnes ugunskura. Atmiņās par pirmā prezidenta Kārļa Ulmaņa Mazirbes apmeklējumu dalījās Andrejs Šulcs. Viņš aicināja prezidentu palīdzēt, lai kādreizējo Mazirbes jūrskolu atdotu jūras braucēju un citu amatu skolas ierīkošanai. Prezidentam tika nodota Lībiešu svētku dalībnieku rezolūcija par Mazirbes jūras un amatniecības skolu.

Prezidents apskatīja Mazirbes skolā izkārtotos lībiešu tautas vēstures materiālus, sadzīves un kultūras priekšmetus. Pēc prezidenta lūguma tika apskatīta Mazirbes robežsargu atstātā kādreizējā jūrskola, par kuru šobrīd tik daudz tiek runāts. Pie tautas nama prezidents tikās ar vietējiem iedzīvotājiem. Viņi izteica neapmierinātību par pašreizējām Slīteres valsts rezervāta robežām.

Tikšanās ieilga, un prezidenta Kurzemes turnejas noslēgums Kolkasragā bija burvīgas mēness gaismas un Kolkas jūras bākas uguņu atblāzmā. Pēc spraigās darba dienas prezidents un pavadītāji jūsmoja par skaisto augusta nakti Kolkasragā.”[1]

 

 

 

Atjaunotajai baznīcai tapa arī jauna altārglezna – Helēnas Heinrihsones darbs, kas daudzos radīja pretrunīgas izjūtas. Valts Ernštreits toreiz mēnešrakstā “Līvli” rakstīja: “Tas, ka šāda altārglezna ir parādījusies tieši Kolkā, Līvu krastā, ir liels ieguvums, jo Līvu krastam būtībā arī vajadzēja kļūt par kultūras vietu, kur neapmierinās ar veco, labo, bet iet līdzi laikam.”[2]

 

 

 

 

 

Svētku atklāšanā teikt apsveikuma vārdus bija aicināta arī Paulīne Kļaviņa. Pēcsvētku “Līvli” numurā viņa rakstīja: “Tā kā man pārmet, ka es savu runu lībiešu svētkos esmu teikusi tikai lībiski, ko daudzi nav sapratuši, tad tagad kaut novēloti, nosūtu runas tulkojumu:

Cienījamie viesi, dārgie klātesošie! Pirms 55 gadiem mēs šeit, Mazirbē, bijām pulcējušies kopā daudz lielākā skaitā nekā šodien. Tad galvenokārt skanēja tikai līvu valoda. Arī tad bija sabraukušas mūsu radu tautas – somi, igauņi un ungāri. Šīs tautas mūs nav aizmirsušas vēl šodien un dzīvi vēro mūsu ikdienu. Somu vēstnieks ar kundzi arī šodien ir pie mums, tāpat arī daudzi viesi no Somijas un Igaunijas.

Mēs varam priecāties, ka radu tautas nav mūs aizmirsušas. Diemžēl mēs, lībieši, paši sevi aizmirstam. Daudz kungu runāja mūsu svētkos, tikai līvu valodā neatskanēja neviens vārds, kas mūs, vecos lībiešus, ļoti skumdināja.

Ceru, ka līvu valoda tomēr vēl augs un atplauks, un Līvu krastā atkal skanēs līvu valoda. Tā tam jābūt!”[3]

 

 

 

 

 

 

 

 

* * *

 

[1] Gundars Bertholds. Valsts prezidents līvu zemē. Līvli, 1993, nr. 8/9, 2. lpp.

[2] Valt Ernštreit. Tas, kas patiesībā ir svētki. Līvli, 1993, nr. 8/9, 2. lpp.

[3] Paulīne Kļaviņa. Mazirbe. Augusta pirmā sestdiena. Svētki. Līvli, nr. 9/10, 7. lpp.

 

* * *

 

Dainis Kārkluvalks ir Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociācijas un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņš, vairāk nekā 40 gadus strādādams laikrakstā “Talsu Vēstis” (iepriekš “Padomju Karogs”), kas regulāri atspoguļoja arī lībiešu kopienas dzīvi, savā kolekcijā ir uzkrājis simtiem vizuālo liecību par norisēm kopienā un lībiešu jūrmalā. Daiņa fotogrāfijas savulaik regulāri publicēja arī mēnešraksts “Līvli” (iznāca no 1992. līdz 2008. gadam). Šogad ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu vietnē “Livones” jau publicēti četri fotostāsti par lībiešu dzīvi no 1987. līdz 1992. gadam (Pirmie lībiešu svētki, Lībiešu krasts 1987–1990, Lībiešu portreti 1991–1992 un Lībiešu 1992. gada vasara). Šis ir piektais stāsts.