Tomu māju un Dembergu dzimtas stāsts

Šovasar Mazirbes Tomos tikos ar kādreizējā Līvu savienības aktīvista Gotharda Demberga (1881–1959) mazdēlu Pēteri Dembergu un viņa māsas Māras Kraukles (dz. Dembergas) meitu Irēnu Āvu. Viņi dalījās atmiņās par savu ģimeni. Lībiešu dzimtas Dembergu dzimtās mājas Tomi ir skaisti sakopti, zāle nopļauta un visapkārt zied krāsainas puķes. Pēteris, kuram jau 81 gads, un Irēna ar dēliem visas vasaras pavada Mazirbē, jo tikai šeit pie jūras un dārzā var atpūsties no pilsētas steigas, gūt enerģiju un atjaunot spēkus.

 

 

Pēteris Dembergs man laipni atvēlēja iepazīties ar dzimtas vēsturi un dokumentiem. Dzimtā tiek glabāta “Tōme mājas Familijas grāmata”, kura papildināta dažādos rokrakstos. Tā sākas ar Didriķi Rozenfeldu, kurš dzimis 1816. gadā 12. novembrī Aizklāņos. Viņš 1843. gadā laulāts ar Ilzi, kura dzimusi 1819. gada 23. aprīlī Tomos. 1826. gada muižas revīzijas dokumentos minēts, ka Mazirbes Tomu māju saimnieks ir 35 gadus vecais Brancis, jo tad vēl nebija uzvārdu. Kopā ar kalpiem mājās bijuši 17 iemītnieki.

Uzvārdu Dembergs 1834. gadā sev un brāļiem pieņēmis Mazirbes Taizeļu saimnieks Ansis. 19. gadsimta vidū Taizeļu sētā dzīvoja arī vaļinieki Didriķis un Katrīne Dembergi, kuriem bija desmit bērni. Viņu vecākais dēls, 1837. gadā dzimušais Andrejs, 1859. gadā apprecējās ar Tomu saimnieku – Kārļa un Ilzes Stefenbergu – meitu Mariju, kura dzimusi 1839. gadā, tā kļūstot par Tomu saimnieku.

 

 

Šajā ģimenē bija desmit bērni. Pirmā dzimusi Līze, kura mirusi trīs gadu vecumā. Otrais dzimis Ansis 1864. gada 22. oktobrī, kura bojāeja aprakstīta Famīlijas grāmatā: “Ans Andreja dēls Dembergs uz kuģi Riga-Paulina (3 masta gafel šoners) ar ogla [ogļu – red.] lādiņu no Anglijas uz Norveģiju braucot ar visu kuģi postā gājis pirmās novembera dienās 1891^mā gadā pie Norveģijas krastiem.” Trešais bērns bija Fricis, kurš miris gada vecumā. Ceturtais – Kārlis – dzimis 1867. gada 20. decembrī. Par viņu Famīlijas grāmatā rakstīts: “Karlis Andrej Dembergs 15 februarī 1887^tā gada pie Ventspiles noslīcis. Viņš brauca par pašizieri uz tvaikoni “Citau” no Liepajas uz Ventspili, bet pieminetajs kuģis gāja pie Ventspiles štrandī (uz seklumu). Pēc kādām dienām viņš līdz ar citiem gribeja iet ar laiviņu pie kuģa pēc savām drēbēm, kas tur bija palikušas, bet par nelaimi laiviņa tika apsviesta, un ta viņš noslīka.”

Piektais – 1870. gadā dzimušais Augusts – miris no nieru iekaisuma, bet sestais – 1871. gadā dzimušais Eduards – no plaušu karsoņa. Famīlijas grāmatā abu nāve aprakstīta šādi: “Augustins Andreja dēls Dembergs. Miris 6 novembri 1897 gada Tōm mājas. Vairāk ka pūs gadu slims gulejis, tad ar nieru kārsoni nomiris. Viņš četrus gadus Salda pār skolotaju bijis. Eduards Andreja dēls Dembergs miris mājās (pie Tom) 22 septemberī 1892 gadā. Viņš papriekš saslima ar influenci; vēlak viņš dabuja krūšu kārsoni, ar kuru viņš nomira. Tai laika trīs reizes pēc daktera sūtits: 14^tā, 18^tā un 20^tā septemberī, bet dakters nav nācis.” Arī septītajam bērnam Kristīnei (1873–1874) nebija lemts garš mūžs. Astotā bija Marija Emīlija Anna (1877–1948), kura Talsos apprecējās ar Aleksandru Mazurkēvicu (miris 1955), un viņiem piedzima divi bērni – Olga un Arvīds. Pēc viņas piedzima divi brāļi – Nikolajs Teodors (1878–1942) un Didriķis Gothards (1881–1959), par kuriem pastāstīšu šajā rakstā.

 

 

Teodora Demberga ģimenes stāsts

Šovasar, meklējot Ances svētliepu, aplūkoju Ances ciema centru. Svētliepu atradu – no tās palikušas tikai atvases, bet leģendām apvīto Naudas akmeni nedabūju redzēt, jo upītē, kurā tas atrodas, no šīs vasaras biežajām lietavām bija pārāk augsts ūdens līmenis. Abi apskates objekti atrodas netālu no Teiku mājām, un to laipnā saimniece labprāt parādīja vietu, kur upē guļ akmens, kurā esot noslēpta zelta nauda.

Staigājot pa vecās muižas skaisti sakopto parku un apskatot 1930. gadā celto trīsstāvu skolu (kas nu slēgta, kā daudzviet laukos), kur savulaik mācījies arī mans tēvs Edgars Teibe (1928–1998), nejauši nonācu pie kādas senas akmens mūra ēkas, uz kuras bija plāksne ar Ances pagasta 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto cilvēku sarakstu. Šeit ieraudzīju arī Teodora Demberga vārdu.

Teodors Dembergs bijis īsts lībiešu patriots, vienmēr ļoti lepojies par savu izcelsmi. Viņš mācījās Mazirbes pamatskolā, bet pēc tam Mazirbes jūrskolā. Vēlāk turpināja mācības Ventspils jūrskolā, kuru pabeidza 1902. gadā. Viņš ieguva tālbraucēja kapteiņa diplomu un brauca uz buriniekiem “Honoria” (1905), “Kuronia” (1907), kā arī bija “Antaria” kapteinis (1914). Vēlāk no 1916. līdz 1918. gadam bija kapteinis uz kuģa “Volodej”. Braucis arī uz vairākiem citiem kuģiem. 1929. gadā bija motorburinieka “Björnvik” kapteinis un līdzīpašnieks, bet ap 1936. gadu kļuva par Ovišu ugunskuģa “Laima” kapteini. No 1939. gada līdz 1941. gadam T. Dembergs bija Miķeļtorņa bākas uzraugs.

 

 

Teodora Demberga un viņa ģimenes dzīves gaitas, balstoties uz Teodora mazmeitas Solveigas Lamsteras personīgā arhīva dokumentiem, sagatavojusi un 2003. gada Lībiešu gadagrāmatā publicējusi V. M. Šuvcāne[1]. Uz šiem materiāliem balstās tālākais apraksts. Teodors apprecējās ar Mazirbes pamatskolas pārziņa Heinriha Jakobsona meitu Olgu (1883–1955), un ģimenē piedzima dēls Fēlikss Teodors (1910–1966) un meitas Izabella Alise (1913–1985) un Margareta Ella (dz. 1920).

Solveigas māte Alise Bergina savās atmiņās par ģimeni rakstīja: “Mana māte Olga bija beigusi Paņevežas mājturības skolu (barons sūtījis). Tā bija smalka skola – vienu dienu runāja vāciski, otru krieviski, tad lietuviski. Pēc tam kā diplomēta pavāre viņa aizbraukusi uz Rīgu, pēc tam uz Pēterburgu. Tur pie lieliem kungiem strādājusi par pavāri-ekonomi. Manai mātei bija skaista un skanīga balss, tādēļ viņa Pēterburgā dziedāja korī un pat solopartijas. Pēterburgā viņu bildināja Teodors Dembergs. Abi apprecējās 1909. gadā. [..]

Kad tēvs nodibināja ģimeni un piedzima dēls Fēlikss, tad viņš dzīvoja krastā. Pitraga ciemā nopirka nelielu māju. Viņa tēvs Andrejs bija miris un ar testamentu visu māju un zemi norakstījis jaunākajam dēlam Gothardam. Pēc Kurzemes paražām tas nebija pareizi, bet mans tēvs bija miermīlīgas dabas un iebildumus necēla. Tēvs bija lībietis, māte – latviete, tāpēc mēs ģimenē runājām latviski.

Tēvs Pitraga ciemā ierīkoja veikalu, māte “andelējās”. Tēvs ar motorlaivu no Rīgas pieveda preces. Tā viņi iztika gluži labi. Arī es tur piedzimu 1913. gadā. Bet tad uznāca Pirmais pasaules karš, un visiem iedzīvotājiem no jūrmalas ciemiem bija divu stundu laikā jāevakuējas. Tā mēs, četras ģimenes ar bērniem, vienā motorlaivā aizbraucām uz Igauniju, visu iedzīvi atstājot likteņa varā. Kara laikā dzīvojām Tallinā, Hāpsalā, Narvā, jo mans tēvs bija iesaukts dienēt uz kuģiem kara vajadzībām. 1919. vai 1920. gadā atgriezāmies dzimtajā pusē. Viss bija nodedzināts, izpostīts.”[2]

Teodors nopirka mazu mājiņu Košragā un sāka nodarboties ar zvejniecību. Uzbūvēja kūri, kur pārstrādāt zivis, lai nav jāved uzpircējiem. Viņš atveda no Rīgas Lepatē un Sērensa firmas zivju speciālistus, kas vietējos apmācīja gatavot ķilavas. Vietējie zvejnieki nu pārdeva zivis uz vietas, bet sievas un bērni nāca sālīt ķilavas. Vēlāk sāka kūpināt reņģes.

Saskaņā ar meitas atmiņām Teodoram ap 1930. gadu “atkal laimējās dabūt kapteiņa vietu, jo viņš mīlēja plašākus ūdeņus un atkal dažus gadus brauca uz jūras. Pēdējais reiss tēvam bija uz motorburinieka “Björnvik”, ko no Norvēģijas nopirka kāda Rīgas kompānija. Arī tēvam tur piederēja zināma rēderejas daļa. Tai laikā mana māte Olga saņēma mantojuma daļu no Austrālijā mirušā brāļa Friča un visu naudu ieguldīja kuģa pirkšanā. Bet reiz kāds brauciens motorburiniekam bija liktenīgs. Kādā miglainā un vētrainā naktī kuģis uzskrēja sēklī kaut kur pie Kēnigsbergas un jūrnieki izglāba tikai savas dzīvības. Kuģi neizdevās glābt.”[3] Pēc tam Teodors Dembergs vairs jūrā negāja.

 

 

Teodora meita Ella bija beigusi Ventspils komercskolu un strādāja Ventspils bankā. 1945. gadā emigrēja uz Zviedriju. Viņa dzīvoja Stokholmā un arī tur strādāja bankā par kasieri. Viņa atcerējās, ka tēvs visu mūžu braucis uz kuģiem, bet, kad 1934. gadā Košragā nodega viņu māja, tēvs dabūjis darbu Užavas bākā par uzraugu un ģimene pārcēlusies uz turieni: “Pēc kāda laika tēvs dabūja darbu Miķeļbākā. Tā tolaik bija “Dzintarjūras” augstākā un modernākā bāka. Bāka atradās pie pašas jūras, te bija ļoti skaisti. Mums bija dzīvoklis vienā mājas galā, otrā galā vēlāk ienāca krievu armija. Tas notika 1940. gadā, kad dibināja krievu kara bāzes.”[4]

Teodora Demberga ģimenes liktenis izvērtās traģisks. 1941. gadā 14. jūnijā Teodoru un Olgu izsūtīja uz Sibīriju – Krasnojarskas apgabala Pirovskas rajonu. Bērniem izdevās paglābties, jo viņi jau bija pilngadīgi un kopā ar vecākiem nedzīvoja. Apcietināšanas protokolā jautājumā par tautību Teodors norādījis, ka ir līvs. Mājās pie sienas viņam karājies patriotisks plakāts lībiešu valodā.

 

 

Par Teodoru Dembergu padomju varas iestādēm ziņoja Jankelis Flekmanis no Miķeļbākas ciema. 1941. gada 6. jūnija apcietināšanas ziņojumā bija rakstīts, ka Teodors Dembergs “cēlies no liela kulaka–tirgotāja ģimenes, kam piederēja savs veikals, buru kuģis, desmit govis, trīs zirgi. Arī pašam pirms dažiem gadiem piederēja buru kuģis un veikals. Līdz padomju varas nodibināšanai Latvijas PSR viņš bija aizsargu organizācijas aktīvs ierindnieks.”[5]

Teodors gāja bojā Vjatlagā 1942. gadā. Olga tika izsūtīta pat divreiz. Pirmo reizi kopā ar vīru. No šī izsūtījuma viņa atgriezās un dzīvoja pie meitas Alises Berginas. 1949. gadā viņu izsūtīja otro reizi. Mājās viņa atgriezās kā invalīde, atbrīvota no Širinskas invalīdu nama 1955. gadā. Tad dzīvoja pie dēla Fēliksa Talsos.

 

Gotharda Demberga ģimene

Gothards Dembergs bija lībietis ar sirdi un dvēseli, ļoti aktīvi darbojās Lībiešu tautas nama celtniecības organizēšanā. No 1934. līdz 1940. gadam viņš bija arī Līvu savienības valdes loceklis un kasieris. Viņa sētā Tomos 1930. gados notika arī dažādi Līvu savienības pasākumi. Piemēram, savienības desmit gadu jubilejas svinības 1933. gada vasarā, lībiešu dziedāšanas svētki ar Sāmsalas kolektīvu piedalīšanos 1934. gada jūnijā, Lībiešu tautas nama celtniecības izsole 1938. gada 29. augustā, svinīgas vakariņas par godu tautas nama pamatakmens iemūrēšanai 1938. gada 3. oktobrī. Pateicoties tautas nama celtniecībai, Tomi tika arī pie telefona – tas bija nepieciešams, lai savienības valde varētu sazināties ar piegādātājiem un celtniekiem.

 

 

Laikā, kad pirms Otrā pasaules kara notika savienības piespiedu likvidācija, G. Demberga pārziņā atradās ar Līvu savienības zīmogs, kuru viņš saglabāja un vēlāk pēc kara atdeva igauņu valodniekam Eduardam Vēri. Viņš to vēlāk nodeva atjaunotajai Līvu savienībai. Tāpat Gotharda pēcnācēji bija saglabājuši vēsturiskos biedrības dokumentus – 2020. gadā mazdēls Pēteris Dembergs Līvu savienībai nodeva divas dokumentu mapes “Līvu biedrības lībiešu tautas nama būves un citu izdevumu un ieņēmumu dokumentu kopojums 25.I 1934.–11.XI 1940. Nr. 8” un “Līvu biedrības lībiešu tautas nama būves dokumentu un citu rakstu kopojums 16.IV 1938.–25.XI 1940. Nr. 9.” Tos plaši aprakstījusi Baiba Šuvcāne 2020. gada Lībiešu gadagrāmatā.[6] Šie dokumenti bagātīgi izmantoti arī Renātes Blumbergas pētījumā par Lībiešu tautas nama celtniecības vēsturi.[7]

 

 

Gotharda Demberga sieva Izabella Silberhande (1879–1959) bija igauniete no Kūsalu pagasta Harju apriņķī. Viņa atbrauca uz Latviju kā zivju sālīšanas speciāliste 1900. gadā. Tajā laikā daudz igauņu sieviešu brauca strādāt uz Lībiešu krastu, jo igauņu uzņēmēji no Tallinas šeit organizēja zivju apstrādes uzņēmumus un ņēma līdzi igauņu meitenes, kas jau bija apguvušas nepieciešamās prasmes. Mazirbē viņā ieskatījās Gothards, un jaunie cilvēki apprecējās 1905. gada 27. novembrī.

 

 

Gothardam un Izabellai piedzima divi bērni – Gothards Teodors Arnolds (vēlāk lietoja vārdu Arnolds) 1908. gada 27. jūlijā, bet Elza Alise Olga 1909. gada 23. decembrī. Elza Mazirbē draudzējusies ar Taizeļu saimnieku meitu Bertu Otomeri. Saglabājušās vairākas fotogrāfijas, kur abas draudzenes redzamas kopā, skaisti sapucējušās. Elza izmācījās par telefonisti un strādāja Rīgā telegrāfa kantorī. 1935. gadā viņa Ventspilī apprecējās ar Leonhardu Boasu. Elza ar vīru un diviem bērniem, 1936. gadā dzimušo meitu Agnu un 1941. gadā dzimušo dēlu Andri, Otrā pasaules kara beigās emigrēja no Latvijas, jo vīrs bija vācu izcelsmes. Vēlāk viņi dzīvoja ASV netālu no Bostonas.

 

 

Pētera Demberga tēvs Arnolds (1908–1970) mācījās Mazirbes pamatskolā (1915–1921), pēc tam Ventspils arodskolā, vēlāk Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātē. Rīgā viņš ilgus gadus strādāja Latvijas armijas rūpnīcā “Arsenāls”, kur ražoja un remontēja militāro tehniku. Rūpnīca ražoja patronas, gāzmaskas, prettanku mīnas un remontēja strēlnieku ieročus un bruņutehniku. “Arsenāls” atradās Pārdaugavā, Mārupes ielā 19. Savā darbavietā viņš iepazinās ar grāmatvedi Irēni Bērziņu (1912–23.02.1956). Viņa bija no Vidzemes, bet ģimnāziju bija beigusi Rīgā. Arnolds un Irēne apprecējās 1936. gada 8. augustā. 1941. gada 7. novembrī viņiem piedzima meita Māra, bet 1944. gada 30. novembrī – dēls Pēteris. Viņi dzīvoja Pārdaugavā pie Torņakalna baznīcas.

Pēteris visu mūžu strādājis tehnisku darbu. Viņš stāsta, ka mamma jaunībā rakstījusi dienasgrāmatu, kur ļoti poētiski aprakstījusi savu dzīvi Rīgā. Dienasgrāmata esot saglabājusies līdz mūsu dienām.

Kad Pēteris bija mazs, viņš bieži kopā ar māsu Māru un vecākiem vasarās brauca apciemot mātes vecākus Vidzemē, kā arī tēva vecākus Kurzemes jūrmalā. Interesanti un satraucoši bijuši braucieni uz Mazirbi pie vectēva Gotharda un vecāsmātes Izabellas. Braukuši ar vilcienu Rīga–Tukums–Stende, tad tālāk ar mazbānīti Stende–Dundaga–Mazirbe. Ceļš licies ļoti tāls. Kad nokļuvuši Mazirbē, bijis jau vakars. Vecvecāki savā starpā un ar mazbērniem tajā laikā – pēckara gados – jau sarunājušies latviski.

 

 

Pie Gotharda Demberga 1948. gadā, kad studējis Tartu Universitātē, ciemojies arī igauņu students Tenu Karma. Viņš atmiņās rakstīja, ka lībiešu valodu 1948. gadā Mazirbē varēja dzirdēt četrās mājās – Laintos pie skrodera Eduarda Ermanbrika, Brankos pie vecā jūrnieka un bijušā karavīra Eduarda Brankes, Tomos pie Gotharda Demberga un Vecvalganos pie Eduarda Demberga, kura meita Leontīne Ūdre (dz. Demberga, 1913–2007) bijusi pēdējā Mazirbes lībiešu valodas runātāja. Viņa bija piedalījusies arī Lībiešu tautas nama atklāšanā 1939. gada 6. augustā, spēlējot teātra uzvedumā lībiešu valodā. Par Gothardu T. Karma atmiņās rakstīja:

“Tūom kōranda saimnieks, toreiz 68 gadus vecais Gothards Dembergs, ir bijis “Līvōd īt” valdes loceklis. Viņa sieva bija no Kūsalu, Ziemeļigaunijas piekrastes. Dembergs mums uzticējās. Viņš nebija iznīcinājis, bet paslēpis lībiešu Jaunās derības pirmo daļu un piešķīra mums tagad katram pa eksemplāram. Tā bija iznākusi Helsinkos 1937. gadā. Par to, ka kara laikā tur bija iznācis arī pilnais izdevums, uzzinājām stipri vēlāk.”

Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas igauņu studenti Tomos vēl palīdzējuši savākt sienu.

 

Pētera Demberga atmiņas par vectēvu Gothardu

Pēterim vectēvs palicis atmiņā kā ļoti stingrs un dziļi reliģiozs vīrs. Viņš vienmēr savu ģimeni komandējis un izrīkojis, neviens nedrīkstēja neklausīt. Visiem bija jālasa Bībele un pie galda pirms katras ēdienreizes jāskaita Tēvreize. Reiz Pēteris saniķojies un nav gribējis skaitīt Dieva vārdus, tad vectēvs viņu sodījis ar pērienu. Vecmāmiņa Izabella arī baidījusies no vīra, bet bijusi ļoti labsirdīga un paslepus devusi mazbērniem saldumus. Vectēvs vienmēr paļāvies uz Dievu un pateicies tam.

Vecās Tomu mājas Pēterim palikušas atmiņā kā ļoti lielas un skaistas: “Māja bija varena, gara ēka – apmēram desmit metrus gara, ar daudzām istabām. Gala istabā dzīvoja Gothards ar Izabellu. Bija arī īrnieki. Otrajā mājas galā dzīvoja Alise Ūdriņa. Viņa bija iecelta par mājas pārvaldnieci. Kaut arī mans tēvs Arnolds dzīvoja Rīgā, viņš deva norādījumus Alisei, kā saimniekot Tomos. Kādu laiku kā īrnieks Tomos dzīvoja arī lībietis Reinhards Zandbergs ar ģimeni. Vēlāk viņš uzcēla Aveņkalnus.

Vectēvam istabās bija daudz senu, skaistu mēbeļu. Tagad vēl saglabājies vecais galds, kumode un pulkstenis viesistabā pie sienas. Pie mājas ieejas bija liels un skaists vējtveris jeb priekšnams. Tas bija rotāts ar kokgriezumiem. Interesanti, ka aka atradās mājas iekšpusē – virtuvē. Tajā glabāja tikko izslaukto pienu, lai tas nesaskābst. Vectēvam bija ne tikai govis, bet arī zirgi.”

 

 

Pēterim labi palicis atmiņā arī lielais augļu dārzs ap māju: “Vectēvs dārzā bija iestādījis dažādu šķirņu ābeles un bumbieres. Mums bija arī ķirši un plūmes, jāņogas, upenes un ērkšķogas. Vasarā un rudenī viss tik ļoti smaržoja un labi garšoja. Ābolus ar bānīti veda arī uz tirgu pārdot. Interesanta ir augļu koku stādīšanas metode, kuru novēroju bērnībā. Vispirms vectēvs izraka bedri, tad to izklāja ar māliem, tad pielēja ar ūdeni, pēc tam iebēra zemi un stādīja augļu kokus. Toreiz nebija problēmu ar meliorāciju. Visur bija izrakti meliorācijas grāvji, un viss liekais ūdens aiztecēja uz Kalšupīti un tālāk uz jūru. Es atceros, kā veidoja kanālu uz Mazirbes upi, kad būvēja zivju apstrādes cehu padomju laikā. Tagad visi novadgrāvji aizauguši ar alkšņiem un pļavas pārplūst. Pie mūsu mājām auga vairāki veci koki. Tagad sētā ir saglabājušās tikai divas vecas kastaņas, ko stādījis vectēvs. Gar ceļa malu aug vectēva stādītās liepas un vītoli.

 

 

Netālu no mājas bija govju stallis, zirgu kūts ar lielu uzbrauktuvi, pa kuru vasarā veda augšā sienu. Sētā bija arī klēts, zem kuras bija liela bedre, lai vēdinās. Mājai bija arī pagrabs un atsevišķi pirtiņa. No pārzāģētas laivas puses bija izgatavots dūmnams. Vasarās sētā vienmēr smaržoja pēc jūras un kūpinātām butēm. Tās ir manas bērnības spilgtākās smaržas. Toreiz Mazirbē bija daudz zvejnieku un spainis ar svaigām butēm maksāja trīs rubļus.

1947. gadā 44 Saunaga, Pitraga, Sīkraga un Mazirbes zvejnieki nodibināja zvejnieku arteli “Jūras arājs”. 1951. gadā apvienojās zvejnieku arteļi “Jūras arājs” un “Kolkasrags”, un jauno kolhozu nosauca “Brīvais zvejnieks”. 1949. gada 31. martā Dundagas pagasta Mazirbes ciemā nodibināja lauksaimniecības arteli “Jūrmalnieks”, tad vectēvam atņēma zirgus. Zirgu ferma tika ierīkota pie Jaunkrūmiņu mājām uz Košraga ceļa. Vienu zirgu drīkstēja atstāt savā saimniecībā. Vēlāk – 1951. gadā – kolhozu “Jūrmalnieks” pievienoja 1949. gadā dibinātajam Dundagas pagasta Nevejas ciema kolhozam “Zelta vārpa”.

Padomju gados Tomos dzīvojuši dažādi īrnieki. Piecdesmitajos gados, kad būvēja šoseju Kolka–Ventspils, Tomos bija apmetusies padomju armijas celtnieku vienība. Mājas priekšējā daļā bija arī neliels veikals. Pēc 1969. gada vējgāzēm, kad uz Latviju devās ukraiņu mežizstrādes brigādes no Karpatu apgabaliem, Tomos atradās gucuļu kantoris un ēdnīca, viesstrādnieki par māju nerūpējās, bet visu bija nolaiduši un izsaimniekojuši.”

 

 

Pēc vecvecāku aiziešanas mūžībā 1959. gadā – Izabella nomira 23. martā, bet Gothards gada beigās, – uz Mazirbi bija grūti aizbraukt, jo tur bija stingrā režīma zona un vajadzēja izsaukumu no kāda vietējā, lai uztaisītu caurlaidi milicijā. Tad ģimene uz Mazirbi brauca reti.

1987. gadā Pēteris apmeklēja sava tēva māsu Elzu Amerikā. Bija padomju laika beigu sākums. Tas bija ļoti dārgs un satraucošs ceļojums pāri okeānam. Elza ar ģimeni dzīvoja netālu no Bostonas. Pēteris pie viņiem pavadīja trīs nedēļas. Elzas un Leonharda bērni Agna un Andris bija precējušies ar amerikāņiem un viņu bērni vairs neko par Latviju un radiem negribēja zināt. Elzai tad bija jau 78 gadi. Viņa gan ilgojās pēc dzimtenes, kura bija steigā jāatstāj kara laikā, bet aizbraukt apciemot Mazirbi tā arī vairs neizdevās.

Pēteris stāsta: “Kopā ar māsu Māru māju un zemi atguvām tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Nolēmām Tomus atjaunot. Vienā pusē viss bija sapuvis, to nojaucām. Strādāt varēju tikai vasarās, kad bija atvaļinājums. Kopā ar Māras vīru Edmundu savedām kokmateriālus, lēnām būvējām un remontējām. Vēlāk izrādījās, ka vecos Tomus neizdosies saglābt. Tā pamazām uzcēlām mazu divstāvu mājiņu.

No vecajiem Tomiem kā piemiņa palikusi tikai gala siena pie jūras ceļa un vecā aka, kas nu stāv atstatus no jaunās mājas. Izrakām dīķi pie mājas. Māsas mazdēli tur bērnībā vizinājās ar plostiem, ko veidoja, sasienot kopā plastmasas pudeles.”

 

 

 

Māras Kraukles (dz. Demberga, 1941–2019) ģimene

Māra visu mūžu strādājusi par grāmatvedi un dzīvojusi Rīgā, bet vasaras pavadījusi Mazirbē. Viņa sadraudzējās ar mazirbnieci Valentīnu Dzeni, kura viņai stāstīja leģendas un nostāstus par lībiešiem. Viens dīvains atgadījums bijis Mazirbes vecajos kapos. Valentīna gribējusi Mārai parādīt vilkača kapu, bet viņas vecais suns, neļāvis ieiet pa vārtiem, turējis ar zobiem aiz drēbēm un vilcis projām. Tad pēkšņi sacēlies liels vējš un lūzis kāds koks kapos tieši tur, kur viņa gribējusi iet. Tā suns viņu izglābis. Māra aizgāja mūžībā 2019. gada 9. martā.

 

 

Māras meita Irēna Āva (1964) dzīvo Rīgā un strādā privātajā bērnudārzā “Creakids”, kas strādā pēc Norvēģijas programmas, kur katru dienu ir kādas noteiktas jomas nodarbības – matemātika, valodas attīstīšana, dabas izzināšana, māksla, sports. Pēc profesijas viņa ir skolotāja, bet daudzus gadus nostrādājusi par biroja vadītāju un sekretāri. Darbojusies arī nekustamo īpašumu jomā. Kad deviņdesmitajos gados ārzemju latvieši atguvuši īpašumus Latvijā, šajā jomā bijis ļoti daudz darba. 1986. gadā Irēna apprecējās ar Viesturu Āvu. Viņa ar dēliem Jāni (1987) un Rūdolfu (1990) vasaras pavada Tomos. Puiši bija sadraudzējušies ar Mazirbes jauniešiem un daudz laika pavadīja kopā. Pie Tomiem jau skaisti sakuplojis Rūdolfa pirms turpat trīsdesmit gadiem stādītais ozols. Viņam bija tikai astoņi gadi, kad mežā atrasto mazo ozoliņu izracis un iestādījis mājas pagalmā.

Jānis strādā Latvijā par būvinženieri, bet Rūdolfs ar ģimeni dzīvo Anglijā. Viņam ir meita Sindija. Sākumā viņš dzīvoja Birmingenā, tagad – Plimutā. Jānim ir īsts zemnieka gēns, viņš gandrīz katru nedēļas nogali brauc uz Mazirbi un strādā, pļauj zāli, grābj lapas un apkopj dārzu.

Irēna: “Es jau kopš agras bērnības ar mammu braucu uz Mazirbi. Man ļoti patīk Mazirbē. Labprāt atpūšos pie jūras, strādāju dārzā un apmeklēju kultūras pasākumus Mazirbes Lībiešu tautas namā, gribu uzzināt kaut ko vairāk par lībiešiem un savu vecvectēvu. Kad mans pirmais dēls Jānis bija pavisam maziņš, viņš negribēja gulēt, tad mēs ierakstījām jūras skaņas un, tās klausoties, bērns ātri aizmiga.”

 

Irēnas Āvas stāsts par māti

“Viņi dzīvoja Rīgā plašā dzīvoklī pie Māras dīķa, tagadējā Ojāra Vācieša muzeja mājā. Māras dīķis toreiz esot bijis bagāts ar zivīm un paps ar opapu makšķerējuši un likuši tīklus. Vasarās Māra dzīvojusi Mellužos pie opapa māsas, bet kad paaudzies brālis Pēteris un karš bija beidzies, katru vasaru braukuši uz Mazirbi pie opapa Gotharda un omammas Izabellas.

Par Mazirbi Mārai bija saglabājušās vissiltākās atmiņas. Par zirdziņu Fricīti, kurš pacietīgi stāvējis pie sētas, lai bērni viņam varētu uzrausies mugurā, par cieti kaltētām butītēm, ko omīte Izabella slēpusi savā priekšauta kabatiņā un pa kluso devusi mazbērniem, jo opaps Gothards nav ļāvis ēst ārpus ēdienreizēm.

Vecvecāku dārzā vienmēr bijis glīti nopļauts ap ābelītēm un bumbierēm, ap lielajiem jāņogu krūmiem, kuros dzīvojušas biedējošās spīļastes. Gothards vienmēr matus mazgājis mazajā strautiņā – Kalšvalkā, kas tecējis aiz Tomiem, sakot, ka tikai ar šo ūdeni mazgājot matus, nerodas blaugznas.

 

 

Māras laimīgā bērnība nebija ilga. Viņai bija tikai 14 gadu, bet Pēterim 10, kad no vēža nomira viņu mamma Irēne. Nu uz Māras pleciem uzgūla visa ikdiena, viss dzīves smagums. Manuprāt, tas arī lielā mērā veidoja manas mammas raksturu. Visu dzīvi viņa bija ļoti nopietna, atbildīga, centīga un vienmēr domāja pirmkārt par citiem, bieži aizmirstot par sevi. Bet to var saprast, ja no deviņu gadu vecuma bija jārūpējas par slimu māti, vēlāk jāaudzina mazgadīgs brālis un katru dienu jārūpējas par mājas uzturēšanu kārtībā un ēdiena gatavošanu. Tēvs viņai nebija palīgs. Arnolds bija drūms un noslēgts cilvēks. Izrunāties Māra varēja tikai ar savu krustmāti Hertu, kura bija mammas māsa un arī jauna mira ar vēzi. Tāpēc likumsakarīgi, ka Māra gribēja tikt projām no sava tēva mājām. Tikko viņai palika 21 gads, viņa apprecējās ar manu tēvu Vladimiru, kurš bija 19 gadus vecāks. Viņam bija mongoļu-tatāru izcelsme, jo viņa māte atbēga uz Latviju no Penzas. Mēs viņu saucām par krievu omammu jeb babušku. Šī nebija laimīga laulība, jo Vladimirs pēc pāris gadiem ieskatījās citā sievietē un ģimeni pameta, kad man bija vien divi gadi, t. i., 1966. gadā. Jaunajā ģimenē viņam piedzima vēl citi bērni. Man vārds tika dots par godu vecmāmiņai Irēnei.

Māra bija izmācījusies par ekonomisti un ilgus gadus strādāja Vieglās rūpniecības ministrijā. Māra bija arī beigusi arī mūzikas skolu un bieži spēlēja klavieres, tad es dusmojos un niķojos, jo man nepatika, ka mamma sēž ar muguru pret mani.

1976. gadā Māra iepazinās ar savu otro vīru Edmundu Kraukli, kam no pirmās laulības bija divi bērni. Šī laulība bija jauka un mīlestības pilna. Nebija viegli, jo jāaudzina trīs bērni, bet bija atbalsts un sapratne no vīra puses. Mans audžutēvs bija cilvēks, ar kuru ļoti labi sapratos. Visi kopā braucām ekskursijās, ceļojām ar teltīm pa Latviju un dzīvojām draudzīgi.

Tajā laikā bija atgūtas arī Tomu mājas un sākām regulāri braukt uz Mazirbi. Pēteris kopā ar manu audžutēvu Edmundu nojauca vecos gruvešus un uzsāka celt mazu mājiņu uz vecās, lielās Tomu mājas pamatiem. 1990. gada beigās Edmundam Mazirbē iekoda ērce, un pēc mēneša viņš nomira no ērču encefalīta. Mārai tas bija liels trieciens. Man tajā laikā jau bija piedzimis otrais dēls Rūdolfs, un mēs visi pārdzīvojām, kā viens sīks kukainis var nogalināt vīrieti spēka gados. Edmundam bija tikai nedaudz pāri 50 gadiem.

 

 

Mana mamma mieru rada, palīdzot audzināt Jāni un Rūdi. Tā kā es un vīrs strādājām, mamma aizgāja priekšlaicīgā pensijā, lai varētu manus bērnus katru dienu izvadāt uz bērnudārzu un pulciņiem. Katru dienu viņa brauca no Imantas, kur viņai bija dzīvoklis, uz Ķengaragu, izņēma Rūdi no bērnudārza, sagaidīja Jāni no skolas un veda viņus uz peldēšanas un angļu valodas nodarbībām. Pa starpu vēl paspēja mums uzvārīt zupu un izmazgāt drēbes.

Maija beigās, kad skola bija beigusies, vedām mammu un bērnus uz Mazirbi, kur viņa ar puikām dzīvoja visu vasaru līdz pat 1. septembrim. Mamma maniem bērniem ļoti daudz iemācīja, visas dzīves pamatvērtības. Viņa bija stingra un prasīga, bet arī ļoti taisnīga un mīloša. Kad puikas bija paaugušies, viņa ņēma viņus līdzi dažādos ceļojumos, tādējādi paplašinot viņu redzesloku. Kaut arī kopš mammītes aiziešanas jau pagājuši seši gadi, viņas darbi un atstātās vadlīnijas Tomos ir skaidri nolasāmas.”

 

 

* * *

 

[1] Valda Šuvcāne. “Viņš jūru mīlēja par visu visvairāk…” Lībiešu gadagrāmata 2003 = Līvlist āigastrōntõz 2003. [Rīga]: Lībiešu krasts, 2003, 63.–72. lpp.

[2] Turpat, 67.–68. lpp.

[3] Turpat, 68. lpp.

[4] Turpat, 68., 69. lpp.

[5] Turpat, 63. lpp.

[6] Baiba Šuvcāne. Līvu savienības 1934.–1940. gada dokumentu mapes. Līvlizt āigastrōntõz 2020. = Lībiešu gadagrāmata 2020. [Rīga]: Lībiešu kultūrtelpa / Līvõd īlma, 2020, 222.–246. lpp.

[7] Renāte Blumberga. Lībiešu tautas nama vēsture: no ieceres līdz atklāšanai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2021.