Reinhards Zandbergs – lībietis un bodnieks

Reinhards Zandbergs (1919–1992), Saunagā dzimis lībietis ar sarežģītu un interesantu dzīvesstāstu, visu mūžu nostrādāja tirdzniecības nozarē dažādos lībiešu ciemu veikalos. Mazirbē viņu sauca par bodnieku. No 1989. līdz 1992. gadam viņš bija arī Mazirbes baznīcas draudzes vecākais. 1988. gadā, kad atjaunoja Līvu savienību, R. Zandbergs no Mazirbes devās uz Rīgu ar mazirbnieku šūto lībiešu karogu, kurš toreiz Latvijā bijis vienīgais. 1989. gadā pirmajos atjaunotajos Lībiešu svētkos viņš, ģērbies goda tērpā, savā pajūgā vizināja svētku viesus.

 

 

Ar Reinhardu un Hildu Zandbergiem (1921–1998) iepazinos 1979. gadā, kad viņi dzīvoja Mazirbes Aveņkalnos. Tad arī pierakstīju viņu atmiņas*. R. Zandbergu jau nedaudz zināju, jo viņš bija strādājis kopā ar manu tēvu Dundagas patērētāju biedrības sagādes nodaļā. Viņš bija ļoti kolorīts cilvēks ar skaļu balsi un labām stāstītāja dotībām. Viņa likteņstāsts aptver gandrīz veselu gadsimtu – dzimis pēc Pirmā pasaules kara, skolojies un darbojies brīvās Latvijas laikā, piedalījies Otrajā pasaules karā, dezertējis no armijas, pārcietis izsūtījumu Sibīrijas šahtās, sagaidījis Līvu savienības atjaunošanu un Latvijas neatkarības atgūšanu.

 

Vecvecāki un vecāki

“Mans vectēvs bija lībietis Didriķis Zandbergs. Muižas laikos viņš dzīvoja Dundagas baronam piederošā Saunaga ciema mājā “Melke Nigling”. Viņš apprecēja kaimiņu meitu Paulu Lizeti, un viņiem piedzima pieci bērni: dēli Pēteris, Roberts, Rūdolfs, Kārlis un meita Paulīne. Vectēvs zvejoja jūrā gan ar airu laivu, gan zēģeļu laivu. Kad mājas varēja atpirkt no Dundagas barona, vectēvs brauca uz Dundagu un tās nopirka.

Tā mājas pārgāja Didriķa Zandberga īpašumā ar nosaukumu “Nigliņi”. Pie mājām bija 110 pūrvietas zemes – viena daļa gar jūru pa kangariem un vigām, pārējā Bažu mežā. Vectēvam bija divi zirgi, ko atveda ar laivu no Sāmsalas.

Visu apsaimniekoja pašu ģimene. Puiši jāja pieguļā, apstrādāja zemi un brauca jūrā. Tad sākās Pirmais pasaules karš un trīs viņa dēli tika iesaukti karā, no kura mājās neatgriezās neviens. Pēteris un Kārlis pazuda bez vēsts, bet Roberts palika Zilupē par robežsargu posteņa priekšnieku, jo bija Latvijas valsts armijas virsnieks. Ceturtais dēls – mans tēvs Rūdolfs –, kurš darbā bija dabūjis smagu traumu, netika iesaukts karā. Viņš bija kopis slimo tēvu un saņēma mantojumā Nigliņu mājas, bet viņam bija jāizmaksā māsai Paulīnei viņas daļa.

1915. gadā visi jūrmalas iedzīvotāji tika evakuēti no jūrmalas. Māsa Paulīne aizbrauca uz Narvu Igaunijā. Vectēva sieva Lizete, kuru ģimenē sauca par Zetu, nomira un tika apglabāta Mazirbes vecajos kapos pie baznīcas. Vectēvs kopā ar dēlu Rūdolfu un dēla Pētera sievu un viņu trīs bērniem devās uz Cīruļiem, uz Kapšu mājām. Rūdolfs bija jautrs cilvēks, spēlēja ermoņikas mašīnballēs. Cīruļos viņš iepazinās ar kalponi bārenīti Mildu Munķevicu.

Kad karš beidzās, ģimene atgriezās Saunagā. Māja bija izpostīta, un iedzīve izvazāta. Rūdolfs salaboja laivu un kopā ar kaimiņu gāja jūrā. Nevarēdams aizmirst iemīlēto meiteni, drīz vien aicināja viņu pie sevis un dzēra jautras kāzas, kurās spēlēja vecā Blumberga orķestris no Mazirbes.

Tēvs ar Mildu apprecējās 1918. gadā. Viņai līdzi atnāca viņas mātes māsa, ko saucām par Večmemmi. Tēvs zvejoja jūrā, kūpināja zivis un veda pārdot uz arājiem, kā arī apstrādāja zemi un audzēja kartupeļus.”

 

Bērnība un skolas gadi

“Es esmu dzimis 1919. gada 22. jūlijā Saunagā. Mani vecāki man ielika trīs vārdus – Reinhards Pauls Roberts. Es biju vecākais bērns ģimenē. Pēc manis piedzima vēl seši – Ludmila (1921), Raimonds (1923), Austra (1924), Zenta (1928) un dvīņi Visvaldis un Spulga (1935).

Bērnību pavadīju ganu gaitās, bet 1928. gadā, kad man bija deviņi gadi, sāku apmeklēt Saunaga pirmās pakāpes trīs klašu pamatskolu. Mana skolotāja bija Anna Puķkalne. Viņa apprecējās ar baptistu mācītāju Bukstiņu. 1930. gadā viņiem piedzima meita Dzidra. Tad atnāca jauns skolotājs Zaļkalns, kurš drīz vien pazuda. Šis skolotājs mums neko neiemācīja. Viņš lika skolēniem kurināt krāsni, bet pats gulēja, mētelī ietinies. Skolēni apēda līdzpaņemtās maizītes un gāja uz mājām. Pavasarī skolu inspektors visu klasi atstāja uz otro gadu. Tad mums bija skolotājs Mitlers, kurš mums lasīja priekšā Raiņa “Zelta zirgu”. Trešo klasi Saunagā beidzu 1931. gadā.

 

 

Mācības turpināju 1933. gadā Mazirbes pamatskolas 4. klasē. Mēs bijām vienā klasē ar māsu Ludmilu. Skola atradās bijušajā jūrskolas ēkā, bet internāts bija divu kilometru attālumā vecajā pagastskolas ēkā. Mēs ar māsu nedzīvojām internātā, bet nakšņojām Dolāros, kur dzīvojām trīs vienā istabā. Trešā bija Petoku Lilija no Kolkas. Pēc Ziemassvētkiem pārcēlāmies uz vecā Leitendorfa mājas otro stāvu. Augšstāva otrajā istabā dzīvoja Pasta Jūle. Viņa bija vecmeita un izskatījās pēc raganas, jo ģērbās vecās skrandās. Trešdienās viņa brauca uz Dundagu uz pagasta valdi pēc apkārtrakstiem, ko izsniedza katram jūrmalas ciemam.”

Pirmā iepazīšanās ar tirdzniecību un pārdevēja amatu Reinhardam Zandergam bija tieši Mazirbes skolā. Kad skolā dibināja skolēnu kooperatīvu, viņu iecēla par tā vadītāju un pārdevēju: “Skolas direktors Šics kļuva par skolas kooperatīva virsgrāmatvedi, bet grāmatvedis bija skolnieks Ernests Švanenbergs. Mūsu kooperatīva īpašumā bija viens vecs skapis ar atslēgu. Preces ņēmām no Dundagas patērētāju biedrības Mazirbes veikala. Veikalvedis toreiz bija Jānis Māgurs. Mūsu skolas kooperatīva preces bija burtnīcas, zīmuļi, spalvaskāti, tinte, lineāli, dzēšgumijas. Vēl mēs tirgojām konfektes “Gotiņa”. Ietirgoto naudu nesām uz veikalu un saņēmām atkal jaunas preces.”

 

 

1936. gadā R. Zandbergs pabeidza 6. klasi un saņēma diplomu ar tiesībām iestāties vidusskolā. Tomēr viņš iesniedza iesniegumu Dundagas patērētāju biedrības valdei, lūdzot pieņemt par pārdevēja mācekli. Tolaik nebija brīvu vietu, tāpēc ar tēvu vasarā gāja jūrā, bet ziemā veda finiera klučus no Bažu purva uz Mazirbes dzelzceļa staciju. Vēlāk aizbrauca uz Rīgu un strādāja “Rīgas audumā”. Tur par darbu maksāja 30 santīmus stundā.

 

Veikalnieka gaitu sākums

1937. gadā beidzot viņš dabūja mācekļa vietu Mazirbes veikalā ar algu 35 lati mēnesī. Nākamajā gadā tika paaugstināts amatā un nosūtīts uz Ģipkas veikalu par pārdevēju: “Veikals atradās vecajā kroga ēka, un veikalvedis bija Pēteris Zviedris. Te es iemācījos apkalpot pircējus, izrakstīt čekus, svērt un mērīt. Katru vakaru ietirgotā nauda bija rūpīgi jāpārskaita un jānes uz pastu. Pēc gada mani nosūtīja uz iestājeksāmeniem kooperācijas skolā “Turība”.” Tur bijis liels konkurss – vairāk nekā simt gribētāju, bet Reinhards ir 30 veiksminieku vidū. 1939. gadā viņš skolu pabeidza kā vecākais pārdevējs un atgriezās Ģipkā. Mācības turpināja neklātienē, lai nākotnē varētu kļūt par veikala vadītāju.

 

 

1940. gada 17. jūnijā, kad Latvijā mainījās valsts vara, viņš tika nosūtīts uz Dundagas galveno pārtikas un saimniecības preču veikalu par veikala vadītāja palīgu: “Dundagā nostrādāju līdz jaunajam gadam. Tad mani sūtīja uz Melnsilu atvērt jaunu veikalu. Līdz šim Melnsilā iedzīvotājus bija apgādājuši privātie tirgotāji – Teodors Landmanis, Kristjānis Otomers un Alfrēds Kilmiņš. Kad es ierados Melnsilā, privātās bodītes jau bija likvidētas. Zvejnieki mani uzņēma ar sajūsmu – paši pieteicās ar pajūgiem vest preces no Dundagas. Telpas veikalam noīrēju pie Kārļa Frišenfelda Staburagos. Mans veikalnieka mūžs pie padomju varas bija īss.”

 

Karš un pirmā ģimene

1941. gada 22. jūnijā sākās karš. Reinhardam bija 22 gadi, un viņš apprecējās ar Austru Ezeriņu, kura bija strādājusi pie viņa Ģipkas veikalā. 1942. gadā viņu ģimenē piedzima meitiņa, kuru nosauca par Anitu.

Kara laikā veikalā nebija preču, ko tirgot, tāpēc Reinhards ar motorlaivu brauca uz Rīgas centrāltirgu, vedot mucas ar sālītām reņģēm, pret kurām varēja iemainīt miltus, putraimus, papirosus, cukuru. Okupācijas laika reihsmarkas bija mazvērtīgas, un par tām neviens neko negribēja pārdot. Cietā valūta bija tauki, par kuriem varēja dabūt zāģus, lāpstas, dakšas un traukus.

Ziemā, kas jūra aizsala, apgāde pārtrūka un ģimene pārcēlās uz Kolku. Veikals Kolkā tika ierīkots vecajā pareizticīgo skolā. Vienā galā bija veikals un noliktava, bet otrajā – dzīvoklis ar trim istabām.

1943. gadā tika dibināts Latviešu leģions, kurā iesauca visus 1919.–1924. gadā dzimušos jauniešus: “Tā kā nebiju dienējis armijā ne pie vienas varas, mani 1943. gada jūnijā iesauca latviešu leģionā. Veikala vadību nodevu sievai un viņas māsai Valdai Ezeriņai. Vasarā mums bija apmācības, bet novembrī aizsūtīja uz Austrumu fronti. Decembrī mani ievainoja un es ārstējos Rīgā, Sarkankalnā. Decembrī tiku palaists uz dažām dienām apciemot ģimeni. Atpakaļ nolēmu nebraukt. Jūrmalā uzturēties arī nevarēja, tāpēc aizbraucu uz Rīgu pie māsas. Uz ielas mani aizturēja un solīja nošaut kā dezertieri. Frontē gāja arvien smagāk. Tika iesaukti arvien vecāki vīri un arvien jaunāki puiši. Vāciešiem gāja pavisam slikti, tāpēc dezertieri tika stingi sodīti. Mani aizsūtīja uz Valmieru par rotas rakstvedi, bet drīz vien nokļuvu Daugavpils frontē. Tur sākās artilērijas un lidmašīnu uzbrukumi, debesis ar zemi griezās un daudzi kareivji panikā bēga. Mēs arī nolēmām doties projām, jo nevienam negribējās mirt. Līdz Rīgai braucām ar pajūgu divas nedēļas. Patronas, kas bija pajūgā, mainījām pret maizi un gaļu.”

 

 

1944. gadā krievi jau bija ieņēmuši Latgali. Reinhardam pievienojās arī tie karavīri, kuru mājas bija palikušas krievu pusē. Viņi domāja, ka Dundagas mežos būs mierīgāk, taču nokļuva tieši Kurzemes katlā. Mājupceļš bija bīstams, jo uz ceļiem stāvēja žandarmi, tāpēc viņi gāja pa mežiem un naktīs. Pie Strazdes nokļuva pie kureliešiem, kas pieņēma visādus dezertierus, lai dibinātu Latvijas armiju, kura paliks pēc vāciešu sakāves. Reinhards saņēma atļauju uz trim dienām apciemot savus radiniekus Saunagā un ģimeni Ģipkā, kur pie saviem vecākiem Ezeriņiem dzīvoja viņa sieva un bērni. Aizbrauca ar riteni uz Talsiem, tad ar bānīti no Talsiem līdz Rudes stacijai un tad tālāk kājām pāri Ģipkas pļavām. Taču mājās viņš nevienu vairs nesastapa.

Kara beigās 1944. gadā Reinharda pirmā sieva Austra ar diviem maziem bērniem – Anitu un Uldi – ar motorlaivu bija devusies bēgļu gaitās uz Zviedriju. Viņa bija nospriedusi, ka vīrs gājis bojā karā, jo nekādas ziņas no viņa nebija saņēmusi. Tā karš izšķīra daudzas ģimenes.

Nonācis Saunagā, Reinhards sastapa savu tēvu, brāļus un māsas. Vācieši, kuri bija nocietinājušies pie jūras, meklēja jaunus vīriešus, kurus varētu nosūtīt uz fronti vai Vāciju. Tā kā slapstīšanās pa mežiem bija apnikusi, Reinhards bija spiests piedalīties bunkuru rakšanā kāpās. Vēlāk, kad visus izdzina no jūrmalas ciemiem, viņš ar ģimeni nokļuva Nevejas ciema Vaivariņos. Tur, lai nebūtu jāiet karot vācu pusē, slēpās bēniņos un pagrabā.

 

Kara beigas un Sibīrijas gadi

Kad karš beidzās, vēl kādu laiku jūrmalas ciemos nebija nekādas varas. Reinhards kopā ar tēvu gāja jūrā un cerēja, ka sāksies mierīga dzīve: “1945. gada 16. maijā mēs aizvilkām jūrmalā tēva laivu un braucām jūrā vadu vilkt. Izvilkām kādus piecus lomus un braucām malā. Krastā pie mums pienāca divi krievu zaldāti. Mēs viņiem piedāvājām zivis, bet viņi neņēma. Pārnākuši mājās, paēdām garšīgas pusdienas – kartupeļus ar zivīm. Tad atnāca divi robežsargi un teica, ka viņiem jāreģistrē visi civiliedzīvotāji.”

Tā Reinhards sargu pavadībā nokļuva Pitraga Kurgatu sētā, kas jau bija pilna ar vīriem. Visiem lika kājām iet uz Vīdāli, tālāk līdz Dundagai, tad līdz Cīruļiem un caur Valdemārpili līdz Talsiem. No Talsiem vīri tika pārvesti uz Jelgavu un ievietoti bijušajā ebreju koncentrācijas nometnē pie Cukurfabrikas. Viņiem tika atņemta visa nauda, pulksteņi, gredzeni, šķiltavas un naži.

“Tad sākās brauciens ar vilcienu uz Sibīriju. Katrā vagonā bija 44 vīri, kuri gulēja uz divstāvu lāvām. Vagoni no ārpuses tika aizslēgti. Katru vakaru tika pārbaudīts cilvēku skaits un ar āmuru no ārpuses vagonu sienas, grīdas un griesti.”

1945. gada Jāņu vakarā vilciens jau ir nonācis pie Baikāla ezera. “Mūsu ešelona galastacija bija Nahodka, kas nav visai tālu no Vladivostokas. No stacijas gājām uz ostu, kurā stāvēja liels kuģis, vārdā “Sovetskaja Latvija”. Mūsu vidū bija vīri, kuri to kuģi pazina, pirms kara tas saucās “Hercogs Jēkabs”, bet, karam sākoties, atradās Vladivostokā un tika internēts. Sakāpām 7000 cilvēku. Tā celtspēja bija 12 000 tonnu. Ar šo kuģi braucām 12 diennaktis cauri Japāņu jūrai un Ohotskas līcim garām Sahalīnas salai. Ostā iebraucām Magadanā. Tālāk no Magadanas vaļējā automašīnā braucām 700 kilometru. Lēģerī nokļuvām 1945. gada 22. jūlijā manā dzimšanas dienā. Tas bija apjozts ar dzeloņstieplēm. Lielajā aplokā bija daudz balti krāsotu baraku, kurās bija divstāvu dēļu nāras, kailas un pilnas sarkanām blaktīm.”

Sibīrijā Reinhards bija spiests stādāt kalnu šahtā simt metru zem zemes. Kaut arī jūlijā laukā bija vasara, šahtā visas sienas bija apledojušas un arī zem kājām bija ledus. Jāstrādā bija vienpadsmit stundas dienā, divas nedēļas dienā un divas nedēļas naktī. Cilvēki strādāja deviņas dienas pēc kārtas, bet desmitā ir brīvdiena, kad bija pirts un tika apmainīta veļa.

“Ēdam trīs reizes dienā. Brokastīs 200 gramu maizes un tēja vai zupa, pusdienās – 300 grami maizes, puslitrs zupas, 200 grami biezputras vai zivs gabals, vakariņās – 200 grami maizes un puslitrs zupas.”

1945. gada oktobrī ieslodzītos atbrīvoja no lēģera un ieskaitīja brīvajos strādniekos. Vārti tagad stāvēja vaļā un sargi bija noņemti, taču par ēdienu ēdnīcā nu bija jāmaksā. Drīz vien strādniekus pārveda uz citu lēģeri – “Holodnaja”. Tur bija daudz šahtu un fabriku, kur pārstrādā kvarca rūdu, no kuras iegūst zelta smiltis. Reinhards strādāja ļoti smagu darbu, jo dzelzs vagonete jāstumj pa sliedēm 500–700 metru dziļumā, tad ar lāpstu tajā jāsamet grunts un jāstumj atpakaļ. Sliežu savienojumi ir neprecīzi un bieži vagoni izkrīt no sliedēm. Tad apstājas visa brigāde. 1946. gadā Reinhards kļuva par 12. šahtas brigadieri. Tajā strādāja internacionāla brigāde.

1947. gada 12. janvārī tika paziņots, ka latvieši, lietuvieši un igauņi tiek atbrīvoti. Prieks ir ļoti liels, taču nedrīkst ņemt līdzi paslepus sakrāto zeltu. Ja atradīs, tad jāpaliek Sibīrijā uz mūžu. Reinhards savu zeltu iemeta krāsnī. Mājupceļs bija garš un sarežģīts. Jelgavas stacijā Reinhards nokļuva 8. martā. Tad ar mazbānīti caur Stendi un Dundagu beidzot nokļuva Saunagā pie vecākiem. Šeit nevarēja ilgi uzturēties, jo nebija ne pases, ne arī dzimšanas apliecības, bet robežsargi visu kontrolēja.

 

Jaunā dzīve

Pēc atgriešanās no Sibīrijas Reinhards pārcēlās uz Dūmeles Alkšņvalkiem pie mātes māsīcas Almas, kuras vīrs bija miris. Saimniecībā bija divi zirgi, četras govis, aramzeme, pļaujmašīna. Darba daudz, jāstrādā no saules līdz saulei. Dūmelē viņš satika bijušo skolasbiedreni Hildu Otomeri, kura strādāja savas mātes saimniecībā. 1947. gadā Reinhards kļuva par Melnsila veikala vadītāju:

“Telpas veikalam sameklēja Pūliņas Mildas mājā jūras puses lielajā istabā. Zvejnieki nāca palīgā, jo Zvejnieku patērētāju kooperatīvs bija domāts zvejnieku ģimeņu apgādei. Vēl pietiekamā daudzumā nebija cukura, balto miltu, putraimu, ziepju, tāpēc šīs preces pārdeva zvejniekiem pret nodotajām zivīm.”

 

 

1948. gada decembrī Reinhards un Hilda apprecējās Dūmeles Bažos. Kāzas bija nelielas, bet jautras. Tajās spēlēja Melnsila muzikanti. Hilda sāka strādāt Melnsila zivju cehā par rēķinvedi. Pēckara laiks bija grūts un trauksmains. Mežabrāļi un dažādi laupītāji nereti apzaga veikalu, bet par visu bija jāatbild veikala vadītājam. 1949. gada 28. augustā veikals tika aplaupīts – bruņoti vīri paņēma naudu, alkoholu un privātās mantas. Aizejot laupītāji atstāja lapu, uz kuras bija rakstīts: “Mēs ejam pa Ļeņina ceļu, Staļina vadībā, mēs laupām salaupīto!” Apakšā paraksts – majors Jurka. Izsauktie robežsargi ar suņiem nekādas pēdas neatrada, jo naktī bija lijis. Visi tika nopratināti, un Reinhardam bija jāierodas Dundagas čekā, kas atradās aptiekas mājā. Toreiz nekādu autobusu nebija, brauca ar gadījuma mašīnām. Čekā Reinhardu pratināja visu dienu un mēģināja pataisīt par noziedznieku. Vairākus mēnešus Reinhardam katru nedēļu bija jāierodas čekā, kamēr 1949. gada oktobrī no meža iznāca veikala laupītāju vadonis un atzinās. Tad beidzot čeka likās mierā.

1949. gada 15. septembrī Reinharda un Hildas ģimenē piedzima meita Mārīte, bet 1951. gada 18. janvārī – dēls Rainis.

 

 

Hildas Zandbergas stāsts

“Esmu dzimusi Dūmelē Ezergalu mājās Otomeru ģimenē. Skolā sāku mācīties 1930. gadā 2. klasē Mazirbes pamatskolā. Skolā bija četras klases – 5. un 6. klase atradās jūrskolas ēkā. Skolā bija apmēram 50 skolēnu. Mums bija trīs skolotāji – skolas pārzinis Vilis Drieže, skolotājas Alma Kaula (vēlāk Katlapa) un Zubova kundze. Pagastskolas ēkā bija divas klašu telpas, vienā mācījās 1. un 2. klase, bet otrajā – 3. un 4. klase. Skolu tad sauca par Mazirbes 1. pakāpes pamatskolu. Trīs skolotāji pasniedza visas mācību stundas abās skolās.

Kaula jaunkundze mācīja dziedāšanu un vācu valodu, vadīja kori. Zubova kundze mums mācīja spēlēt teātri. Toreizējie skolotāji bija ļoti vispusīgi izglītoti. Skolas pārzinis un Zubovas kundze dzīvoja skolā, bet Kaula jaunkundze – jūrskolas ēkā. Dažreiz skolotāju pārslogotības dēļ vecākie skolēni tika sūtīti par skolotājiem jaunākajās klasēs.

 

 

Tā kā es dzīvoju Dūmelē 12 kilometru attālumā no Mazirbes, biju spiesta uzturēties internātā. Tur atļāva dzīvot tikai tiem, kuriem mājas atradās tālāk par desmit kilometriem. Katru pirmdienu mani tēvs ar zirga pajūgu atveda uz skolu. Tie, kuri dzīvoja tuvāk, katru dienu mēroja ceļu uz skolu un atpakaļ gan no Sīkraga, gan Pitraga un citiem ciemiem.

Katram bija jāņem ēdamais visai nedēļai. Katram internātā bija sava maizes lādīte, kurā turēja produktus. Lādītes atradās atsevišķā telpā pie ēdamzāles. Pusdienas mums vārīja skolotāja Driežes māte. Brokastis un vakariņas bija jāgatavo pašiem. Vakaros bērniem atļāva virtuvē vārīt tēju, cept gaļu un pankūkas. Zaptes un medu ņēmām līdzi no mājām. Vienā guļamistabā dzīvoja 15 meitenes. Gultas, gultas veļa, spilveni, matrači bija katram pašam jāved no mājām. Līdzi bija jāņem arī mazgājamā bļoda. Telpā bija liels galds, kuru izmantojām gan ēšanai, gan mācībām. Tajā pašā istabā meitenes arī mazgājās. Meitenes dzīvoja apakšējā stāvā, bet zēni – otrajā stāvā. Mācījāmies petrolejas lampas gaismā. Zēnu skolā bija vairāk nekā meiteņu.

Skola šeit pastāvēja līdz 1934. gadam, internāts vēl palika, bet mācības notika jūrskolas ēkā. Pēc 1935. gada arī internātu pārcēla uz jūrskolu. Reizi nedēļā internātā tika rīkots rotaļu vakars. Tas parasti notika piektdienās, kad bija mazāk jāmācās. Rotaļu vakaros piedalījās arī tie, kas internātā nedzīvoja.

Skolā reizi nedēļā mācīja lībiešu valodu. Šīs stundas vadīja Mārtiņš Lepste, kurš dzīvoja Grabos. Lībiešu valodas stundas nebija obligātas, tās varēja apmeklēt brīvprātīgi. Tie, kuri mācījās lībiešu valodu, uz Ziemassvētkiem saņēma lielas dāvanas no ārzemēm – Somijas un Igaunijas. Tur bija apģērbs, apavi, rakstāmlietas. Daudzi šīs stundas apmeklēja tieši skaisto dāvanu dēļ.

 

 

Skolā darbojās arī skolēnu kooperatīvs. Starpbrīžos skolēni varēja nopirkt dažādas skolā vajadzīgas lietas. No skolēnu vidus bija izvēlēti veikalvedis un grāmatvedis. Šīs preces pirka par naudu, bet skolēniem bija atlaides. Skolā skolēnus arī sodīja ar stāvēšanu kaktā. Ja bija mazāks pārkāpums, bija jāstāv ar seju pret klasi, ja lielāks, tad ar seju pret sienu. Visa ciema kultūras dzīve notika skolā. Kad notika teātra mēģinājumi un izrādes, vienu klases telpu atbrīvoja. Pasākumos piedalījās skolotāji, bērnu vecāki un citi Mazirbes iedzīvotāji. Teātri mācīja spēlēt režisors Linde no Rīgas.

Katru gadu skolā rīkoja Meža dienas, kad stādījām kociņus – ozolus, bērzus, priedes. Skolēni brauca arī ekskursijās ar mazo bānīti vai gāja pārgājienos. Kad skolu beidzām, izdeva beigšanas apliecības. Tās bija divu veidu. Vienas deva tiesības iestāties vidusskolā, bet otras bija vienkārši pamatskolas beigšanas apliecības. Svarīgas bija sekmes. Tādus izlaidumus kā tagad neviens nerīkoja. Bija svinīgais akts, izdeva skolas beigšanas apliecības, tad visi kopā nofotografējās. Jauno skolu uzcēla tikai 1940. gadā.”

 

Bodnieks Mazirbē

Reinhards Zandbergs atcerējās: “1951. gada martā tiku pārcelts uz Mazirbes veikalu pie robežsargiem. Veikalam pretī bija komandantūra, kur dienu un nakti dežurēja sargs. Komandantūra atradās vecajā Lindes aptiekā Sudrabkalnos, bet veikals – Teodora Venta privātmājā. Ciemā bija daudz karavīru un virsnieku. Bija divi zastāvi: Reiņos dzīvoja jūrnieki, bet jūrskolā – robežsargi. Vispirms es dzīvoju Venta mājā Sudrablīčos, bet vēlāk Sūniņos, kur atbrīvojās dzīvoklis. Tad jau Mazirbē dzīvojām ar visu ģimeni – arī sieva un abi bērni ar visām mantām bija pārvākušies no Melnsila.

Vēlāk Sūniņos iemitinājās arī virsnieka Ahmetova ģimene ar diviem maziem bērniem. Mūsu bērni kopā spēlējās un ātri apguva abas valodas. Ahmetovs darba darīšanās braukāja pa zastāviem no Rojas līdz Miķeļtornim. Mājās viņš bija tikai sestdienās un tad dzēra šņabi. Viņš neēda cūkgaļu, bet tikai aitas plovu vai šašliku. 1956. gadā nomira Sūniņu vecais saimnieks sāmsalietis Oders un mājas mantoja Jaunvalku Rūda māte Elza, kura dzīvoja Stacijas mājas otrajā stāvā. Tad mēs pārvācāmies uz dzīvi Tomos, kur nodzīvojām pusotru gadu. Tur piedzima mūsu jaunākā meita Rūta. Tomos par pusmājas īri maksājām simt rubļu. 1957. gadā nopirkām Aveņkalnus no Līnas Baranovas. Visu vasaru remontējām, lai rudenī varētu sākt dzīvot.

 

 

Veikals visu laiku atradās Sudrablīčos. Vēlāk dabūjām telpas arī Sudrabkalnos, kur otrajā stāvā atradās ambulance un divi dzīvokļi: vienā dzīvoja feldšere, otrā – fabrikas meistare. Veikalā tirgoja pārtiku, audumus, mēbeles, motociklus, pulksteņus, parfimēriju. Tas bija īsts lauku universālveikals. No 1967. gada veikalā par pārdevēju strādāja Hilda, bet mani pārcēla uz Roju par instruktoru patērētāju biedrībā. Bija jāpārbauda veikali no Sīkraga līdz Mērsragam. Vēlāk no 1969. līdz 1975. gadam strādāju Dundagas patērētāju biedrībā par sagādes daļas vadītāju.”

 

 

Pēc tam no 1975. līdz 1987. gadam R. Zandbergs bija Talsu ceļu remonta brigādes ceļu meistars Mazirbes iecirknī. Pēc aiziešanas pensijā 1988. gadā viņš kļuva par Mazirbes baznīcas pārzini un draudzes vecāko. No 1989. gada viņam bija vēl otrs darbs Mazirbes internātpamatskolā par ēdnīcas vadītāju un noliktavas pārzini.

 

* * *

Reinharda Zandberga mūžs aprāvās pēc grūtas slimības 1992. gada 9. janvārī. Mazirbes draudzes vecākā Valentīna Dzene atceres brīdī sacīja:

“No rīta atmodies ar prieku, sagaidīji dienu ar smaidu. Ar pārsteigumu ieraudzīji rīta blāzmu virs jūras, izdzirdēji vēju viļņos un priedēs. Ar labestību sveicināji pretimnācējus, uzsmaidīji bēdīgajiem. Ar labpatiku ejot uz darbu, ieelpoji smaržas, ko atnesa vējš, ieklausījies putnu dziesmās. Ar prieku piepildīji darbu, strādājot līdz svētlaimīgam nogurumam. Šaubas, bēdas neticību pārvērti pārliecībā. Ik vakaru mājās pārnesi mīlestību.”

 

* * *

 

* Reinharda Zandberga atmiņas par savu dzīvi un dzimtu “Mans vectēvs bija iedzimtais lībietis no Saunaga”, kuras viņš rakstīja neilgi pirms savas nāves 1992. gadā, ir publicētas vairākos turpinājumos mēnešrakstā “Līvli” no 1994. gada novembra numura līdz 1996. gada maija/jūnija numuram. – Redakcijas piezīme.