Ilmārs Geige – Neatkarības laika ierindnieks

Ilmārs Geige bija viens no tiem Latvijas Republikas Augstākās Padomes 138 deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Viņš bija arī viens no tiem četriem desmitiem bijušo deputātu, kuri 1998. gadā nāca ar ierosinājumu dibināt biedrību “4. maija Deklarācijas klubs”, kuras uzdevums būtu nevis mēģināt iejaukties politisko lēmumu pieņemšanā, bet visādos veidos veicināt valsts neatkarības atjaunošanas vēstures apzināšanu, skolu jaunatnes patriotisko audzināšanu un pilsoniskās sabiedrības veidošanu. Visus šos gadus Ilmārs bijis nemainīgs valdes loceklis, allaž paturēdams prātā, ka piedot var tiem, kas vairs nespēj, bet nemūžam tiem, kas vairs negrib. Ilmārs joprojām iestājas par savu latviski lībisko Latviju un nupat pirmssvētku dienās tikās ar ventspilniekiem, lai atgādinātu, ka Ventspilī joprojām nav Neatkarības laukuma.

 

 

Geigu un Zandbergu dzimtu pēctecis Ilmārs Alfrēds Geige jaunībā iemantoja iesauku Lībietis. Gan viņa mātes, gan tēva vecāki bija lībieši. Nesen Ilmārs sācis pētīt senčus vietnē geni.com, atkal izdzīvojot dzimtas vēsturi. Šopavasar, kad tikāmies, viņš stāstīja par sevi, atcerējās bērnību Pitragā un iepazīstināja ar visiem radiniekiem.

 

 

Ilmārs 1942. gada 9. martā piedzima Olgas (1906–1995) un Eduarda Klāva Geiges (1898–1963) ģimenē. Viņam ir māsa Aina Rita, dzimusi 1934. gadā, un vecākais brālis Linards Andrejs, dzimis 1936. gadā.

 “Mans vecaistēvs Pēteris Geige (1861–1928) 1900. gadā no Dundagas barona par 1700 rubļiem nopirka Dēlnieku mājas. Pirmā pasaules kara laikā, kad savas mājas bija jāpamet, sēta bija pamatīgi izpostīta, uz lauka bija izveidoti trīs lielgabalu kalni, kur tie redzami vēl šodien. Atgriežoties no bēgļu gaitām, bija vajadzīgi būvmateriāli ēku remontam, tādēļ vecaistēvs griezās pēc palīdzības Dundagas pagasta valdē. 1923. gadā lauksaimniecības skaitīšanas dati apliecina, ka mājās mita seši cilvēki. Paps agri aizgāja no tēva mājām. Pēc mātes Līzes Geiges (1868–1913) nāves viņš pārcēlās dzīvot pie mātes māsas Gerdas Freimanes Rūšu mājās turpat Pitragā. Tur dzīvoja arī mana papa māsas Olgas Ozollapiņas (1905–1973) ģimene ar dēliem Mintautu (1941) un Aivaru (1944). Manu brālēnu tēva Eduarda Ozollapiņa (1909–1991) dzimtā puse ir Cēsis. 1950. gada sākumā brālēnu ģimene pārcēlās uz Dundagu. Tagad Mintauts dzīvo Ventspilī, bet Aivars – Rīgā.

 

 

Papa jaunākais brālis Alfreds Pauls Geige (1903–1977) dzīvoja Pitragā mums kaimiņos – Sapņukalnu mājās, nodarbojās ar zvejniecību. Viņš nebija precējies, visu mūžu nodzīvoja viens savās mājās. Mans paps kādu laiku brauca jūrā, pabijis Helsinkos un Pēterburgā, tad dzīvojis Liepājā, strādājis Liepājas cietumā par saimniecības daļas vadītāju, pēc tam dzīvojis Ventspilī. Atgriezies Pitragā ap 1930. gadu, apprecējies ar manu mammu Olgu Zandbergu.”

Ilmāra paps bija zvejnieks – tāpat kā lielākā daļa ciemā dzīvojošo ģimeņu galvas. Ciemā bija ap piecām sešām motorlaivām un pāris airu laivu. Uz katras motorlaivas strādāja trīs zvejnieki. Eduards zvejoja kopā ar Kārliņu, Pētera Dišlera dēlu no Niteļu mājām, un Eidi, Alberta Kristiņa dēlu no Edrumiem. Pavasarī vīri ar tīkliem zvejoja brētliņas un reņģes, vēlāk ar stāvvadiem reņģes, bet mencas uz āķiem. Jūlijā un augustā sākās plekstu zvejošana, Pitraga zvejnieki tās brauca zvejot pie Lūžņām – tur zivis bija treknākas. Vīri cēlās ap trijiem no rīta un devās uz plekstēm, atgriezās vēlu pēcpusdienā, un tā gandrīz katru dienu, kad bija jūrā iešanai labi laika apstākļi.

“Es parasti kopā ar Niteļ Pēteri gāju uz krastu gaidīt savējos no zvejas. Pēc motoru skaņas varējām noteikt, kura motorlaiva ir mūsējā. Pēc piestāšanās pie mola zvejnieki izkāra striķus žāvēties. Ar spilles palīdzību izvilkām laivu krastā, pēc tam savācām lomu. Lielākā daļa loma aizgāja valstij, bet bijām iemācījušies arī sev paglabāt ēšanai tās treknākās zivis, pašiem tika arī maziņās – nestandarta lielumā. Vēlāk tās nokūpinājām un vedām uz Dundagu pārdot. Rudenī mazās sālīja pašiem ēšanai ziemā, bija garšīgas pīklestes. Ziemai tika sālītas arī brētliņas.”

 

 

Ilmāra atmiņā ir palikušas reizes, kad visi ciema zvejnieki izdomāja zvejot lielās zivis ar dižvadu – tas gan notika diezgan reti. Krastmalā ap desmitiem vakarā sapulcējas zvejnieki ar savām ģimenēm un arī ziņkārīgie. Zvejošana vilkās visu nakti, visi palīdzēja vadu izvilkt krastā. Parasti lomā bija butes, vimbas, laši un arī kāds zutis. Lomu sadalīja visiem kristīgi – cik nu tas bija iespējams. Zvejniekiem papildus zvejošanai bija arī daudz darba katram savā saimniecībā, bet svētdienas bija atpūtas dienas.

“Dažreiz gāju papam līdzi uz Pitraga baptistu baznīcu. Ziemassvētkos mēs, bērni, bijām iemācījušies dzejolīšus, skaitījām pie eglītes baznīcā un saņēmām paciņas. Visos lielos notikumos ciemā bērni bija neiztrūkstoši dalībnieki. Vērojām, kā zvejnieki darvoja pavasaros laivas, kolterēja jeb darvoja murdus, stāvvadus un striķus, kā lāpīja tīklus.”

Ilmāra vecāmāte, mammas māte Helēna Līna Zandberga (Rozenfelde; 1882–1977) ir dzimusi Pitragā Jaunzumberu mājās, vectēvs Didriķis Eduards Zandbergs (1879–1953) ir no Saunaga. Viņa dvīņubrālis Nikke Ferdinands 1921. gadā ar ģimeni kopā ar citiem baptistiem no Latvijas aizbrauca uz Brazīliju un dzīvoja latviešu nometnē “Vārpa”, kur iekopa savu saimniecību.

 

 

“Manai mammai bija māsa Matilde (1910–1992), kura apprecējās ar Alfrēdu Frīdmani (1901–1989) no Saunaga. Viņiem ir trīs meitas Astrīda Rita (1937), Farida (1939) un Mirdza. Onkulis bija mežsargs un visu mūžu nodzīvoja Saunagā. Meitas pēc skolas beigšanas dzīvoja Ventspilī, Rīgā un Saunagā. Mammai bija arī divi brāļi – Andrejs (1912–1996) un Artūrs (1915–1926). Artūrs vienpadsmit gadu vecumā noslīka jūrā, palīdzot ar laivām vest un lādēt kuģos baļķus. Andrejs apprecēja Hildu Zandbergu (Petravis-Zariņu; 1916–2014) no Saunaga un 1944. gadā kopā ar ģimeni emigrēja uz Zviedriju. Viņš baidījās no krievu represijām, jo bija aizsargu organizācijas biedrs. Zviedrijā Andrejs aktīvi darbojās Daugavas vanagos. Ar viņu es vairākas reizes tikos Zviedrijā, uz Latviju Andrejs neatbrauca. Sieva Hilda gan vairākas reizes bija Latvijā, satikās arī ar manu mammu un citiem šeit palikušajiem radiem. Viņu ģimenē bija pieci bērni – Asja un Inta, dzimušas Latvijā, Andris, Ojārs Ivars un Ingrīda, dzimuši Zviedrijā. Tagad Ingrīda ar ģimeni dzīvo Norvēģijā. Ar bērniem esam vairākkārt tikušies Latvijā un ciemojoties Zviedrijā.”

 

 

 

 

Atceroties bērnību, Ilmārs stāsta, ka agri sācis iet ganos. Ciemā bija govju ganāmpulks un arī aitas, kas tika turētas vienā šķūnī un tika ganītas atsevišķi. Rudenī katrs savāca savas aitas, jo ganīšanas laiks bija beidzies. Katra ģimene ganīja lopus pēc kārtas. No rīta mamma pēc slaukšanas aizveda govis uz kopīgo pulcēšanās vietu, pusdienlaikā atkal slaukšana, pēc tam – pēcpusdienas ganīšana. Pa dienas vidu, kad bija karsts, govis paturēja ilgāk kūtī. Rītos bērni tās parasti ganīja meža pļavās, pēcpusdienās – ciema laukos. Vasarās notika siena vākšana.

 

 

“Kad paps negāja jūrā, viņš rītos pļāva piemājas pļavās. Mežā katrai saimniecībai bija sava pļava un šķūnis, kurā glabāja sienu, ko ziemā veda uz mājam. Ziemā pļavā zāģēja kokus malkai. Mūsu pļava, tāpat kā citiem pitradzniekiem, atradās trīs kilometru attālumā no mājām. Mēs, bērni, palīdzējām visos darbos. Man ne sevišķi patika ravēšana. Vasarā mamma vienmēr gāja lasīt meža ogas, es bieži devos līdzi. Katrā saimniecībā bija arī lopi – govs, teliņš, aitas un vistas. Pēc kara daudz no izaudzētā bija jāatdod krievu režīmam. Tādi bija tie krievu laiki… Katram ciemā bija kartupeļu lauks un labība – galvenokārt lopiem. Arī zvejnieku kolhozam bija daži labības lauki. Atceros, ka, mācoties sākumskolā Saunagā, bija jāiet lasīt uz lauka vārpas, kas bija palikušas pēc nopļaušanas.”

 

 

Pēc kara Pitragā bija vairāk nekā divdesmit saimniecību, katrā ģimenē bija vairāki bērni. Svētdienās viņi pulcējās kādā no ciema sētām un iesaistījās dažādās spēles – sita ripas, gāja zudiņos, pēdējais pāris ārā, spēlēja kribuli u. c. Ilmārs aizrautīgi stāsta, ka visus kribuļa gājienus vēl tagad atceroties, būtu tikai divi ķieģeļi, sprungulis un lielāka nūja, varētu apmācīt arī lībiešu bērnu nometnes ķiparus šovasar Mazirbē.

“Diezgan bieži satikšanās notika pie mums, Dēlnieku sētā. Pitragā bija skroderis Irbiņš, pie kura varēja uzšūt jaunu štāti no vadmalas. Bija arī savs ļoti labs nedzirdīgais ciema kurpnieks Kangar Pēteris, kurš prata kvalitatīvi mainīt kurpēm zoles. Kad dibinājās kolhozi, mūsu ciemā visiem atņēma zirgus un saveda vienā lielā stallī. Vasarās bija jāvāc siens zirgiem, tika rīkotas talkas, kurās piedalījās gandrīz visi ciema ļaudis. Kad siens bija izžuvis un bija jāved šķūnī, arī ciema puikām atradās darbs. Katram, kas vēlējās pastrādāt, iedeva zirgu un ar to bija jāvilcina siena tupeši uz šķūni. Iznāca arī zirgu jāšanas sacensības.”

 

 

Rudenī bija kulšanas laiks. Kādam saimniekam Mazirbē bija kuļmašīna, to veda pa piekrastes ciemiem praktiski uz katru sētu. Tie bija kulšanas svētki ar kopīgām vakariņām – liels notikums ciema dzīvē. Dampi, kas darbināja kuļmašīnu, un pašu kuļmašīnu no vienas mājas uz otru veda ar zirgiem. Reiz, vedot dampi uz Košragu, pārbraucot Pitraga upei, viens zirgs nokrita no tilta. Labi, ka vedējs ātri attapās un nenotika nelaime. Dampi veda ar četriem zirgiem pāros, un tilts bija šaurs.

“Interesants, manuprāt, ir manas vecāsmātes Helēnas brāļa dzīvesstāsts. Andrejs Rozenfelds, dzimis 1884. gadā un, būdams piecpadsmit gadus jauns puika, iesaistījās politiskajā darbībā Dundagā. Kāds viņu nosūdzēja, un, lai Andrejs netiktu nošauts, viņš bēga uz ārzemēm. Mans vecaistēvs Didriķis ar zirgu viņu aizveda, visticamāk, līdz Ventspilij. Tur Andrejs uzlavījās uz kuģa un nokļuva Norvēģijā. Šajā valstī viņš bez dokumentiem kļuva par Augustu Ronistālu un aizbrauca uz ASV.

Manu vecotēvu Didriķi arī kāds nodeva par to, ka viņš palīdzēja bēgt sievas brālim Andrejam. Viņu cara sotņa nopēra tā, ka Didriķis gandrīz divus mēnešus gulēja tikai uz vēdera, jo nevarēja pagriezties uz muguras. Pēc dažiem gadiem Andrejs jeb Augusts Amerikā apprecējās ar latvieti. Šķiet, viņa pēcnācēji joprojām dzīvo ASV, sakaru mums nav. Divdesmitajos gados Andrejs esot viesojies Latvijā, aicinājis arī manu mammu pārcelties pie viņa uz dzīvi Amerikā, taču viņa atteicās.

 

 

Pārdzīvots ir arī Otrais pasaules karš – laiks, kad mūs izdzina no mājām. 1944. gadā man bija tikai divi gadi. Paps bija sameklējis, kur palikt Ostes ciema Kalnenieku mājās. Atstājot dzimtās mājas Dēlniekus Pitragā, mēs, visi cieminieki, pirmo nakti pavadījām Dišlera Kārļa mājās mežā. Viņš bija ierīkojis saimniecību blakus ciemnieku pļavām. Mūsu ģimenei ierādīja vietu dižistabā zem lielā saimes galda. Pēc tam zirga pajūgā braucām uz Ostes ciemu pie Nevejas. Es kā mazākais pārbrauciena laikā atrados vezuma pašā augšā skapītī – laikam, lai neizkristu laukā. Visi citi gāja vezumam līdzi.

Ziemu pavadījām pie ļoti labiem cilvēkiem Ostes ciema Kalnieku mājās – žēl, ka krievi viņus pēc tam izveda uz Sibīriju. Parasti naktīs mājās ieradās pēc pārtikas vietēji partizāni, mums bija bail, ka viņi šādu apmeklējumu laikā nesatiekas ar vāciešiem. Pēc kapitulācijas atgriezāmies savās mājās, kur bija ieperinājusies krievu armijas daļa. Par laimi, viņi izvācās un atļāva mums palikt savās mājās, kurās pēc neliela remonta dzīvojam joprojām – tiesa, gan tikai vasarā.”

Skolā Ilmārs sāka mācīties Saunagā, kur pabeidza trīs klases. Lielā telpā bija trīs galdi, pie katra galda sēdēja viena klase. Ilmāram bija ļoti laba skolotāja Bukstiņkundze. Skolā mācījās apkārtējo ciemu bērni. No 4. klases Ilmārs skolojās Mazirbes septiņgadīgajā skolā, kurā mācījās skolēni arī no Ventspils puses ciemiem.

“Parasti uz skolu un mājām sešus kilometrus gāju kājām, tikai bargās ziemās paliku internātā. Kad 1953. gadā uzbūvēja Ventspils–Kolkas šoseju, dažkārt uz skolu braucu ar riteni. Ziemā diezgan bieži uz skolu slēpoju vai slidoju pa vigām ar slidām. Dažkārt pa ceļam uz skolu piebiedrojās arī Košraga ciema bērni. Pabeidzis Mazirbes pamatskolu, sāku mācīties Dundagas vidusskolā, ko pabeidzu 1960. gadā. Skolas laikā biju diezgan aktīvs sabiedriskā darbā, iesaistījos deju kolektīvā, spēlēju teātri, pabeidzu kinomehāniķu kursus, kādu laiku biju radiomezgla diktors. Uz skolu Dundagā nereti braucu ar autobusu un gruzotaksi, no kura izkāpjot sausā laikā bijām putekļiem klāti kā melderi. Ēdiens brokastīm bija jāņem līdzi pašiem. Tas parasti bija ievārījums ar rupjmaizes kukuli un saceptu cūkgaļu.

Mana māsa Aina jau bija beigusi Dundagas vidusskolu un mācījās Kazdangas tehnikumā. Pēc tehnikuma beigšanas, kur tika apgūta zootehniķes specialitāte, viņa strādāja Kandavā un apprecējās ar Gunāru Griezīti (1936–2013) no Snēpeles, kurš Kazdangas tehnikumā bija ieguvis agronoma specialitāti. Pēc kāda laika dzīvesbiedri pārcēlās uz Talsiem, kur nostrādāja visu mūžu. Tas jau bija daudz tuvāk Pitragam, kur dzīvoja mūsu mamma un paps. Māsai Ainai ir dēls Andris ar sievu Vinetu, bērniem Ivaru, Aivaru un Annu un meita Gunta ar vīru Juri, bērniem Kristapu un Kasparu. Visiem bērniem ir savas ģimenes un bariņš mazbērnu.

 

 

 

 

 

Brālis Linards, izmācījies par elektriķi, strādāja par darbu vadītāju firmā “Elektriķis” un joprojām ar sievu dzīvo Ventspilī, brāļa sieva Veronika Geige (1937) strādāja Ventspils Izglītības pārvaldē par grāmatvedi, pēc tam domē. Ģimenē ir dēls Andis, bija sieva Linda (šķīrušies) un trīs mazmeitas Annija, Helēna un Karlīna.

Savu pirmo pasi saņēmu Dundagas rajona milicijas nodaļā ar tautības ierakstu “lībietis”. Pēc dienesta padomu armijā pārtapu par latvieti, agrāko ierakstu sākumā neatjaunoja, bet tagad atkal esmu lībietis.

 

 

Pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt Ventspilī par elektriķi tresta Ļateļektrostroj Ventspils iecirknī, piedalījos arī Ventspils naftas bāzes celtniecībā. No 1962. līdz 1966. gadam dienēju krievu jūras kara flotē uz zemūdenes Kolas pussalā. Pēc dienesta atgriezos Ventspilī, strādāju agrākajā darbavietā. 1977. gadā neklātienē pabeidzu Kandavas sovhoztehnikumu, iegūstot elektriķa specialitāti. Pēc uzaicinājuma pārgāju strādāt uz projektēšanas institūta “Komunālprojekts” Ventspils nodaļu par projektētāju, vēlāk – par elektriķu grupas vadītāju līdz ievēlēšanai par Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputātu.1989. gadā biju ievēlēts arī par Ventspils rajona padomes deputātu.”

 

 

Pēc darba Augstākajā Padomē Ilmārs strādāja Tieslietu ministrijā par Nacionālo lietu nodaļas vadītāju, kādu laiku, darbus apvienojot, arī par Naturalizācijas pārvaldes Ventspils nodaļas vadītāju. 1998. gadā viņu ievēlēja par Latvijas Republikas 7. Saeimas deputātu, Ilmārs darbojās Cilvēktiesību komisijā un bija Pieprasījumu komisijas priekšsēdētājs. Viņš ir vadījis darba grupu Valsts ilgtermiņa mērķprogrammas “Lībieši Latvija” izstrādei. Mērķprogramma tika veidota kā virsprogramma tam pasākumu kompleksam, kas nepieciešams, lai saglabātu un attīstītu lībiešu etnosu.

 

 

Ilmārs aktīvi iesaistījās bērnu tiesību jautājumu risināšanā Latvijā. Augstākās Padomes laikā viņš strādāja Cilvēktiesību komisijā par sekretāru, bija priekšsēdētājs Bērnu tiesību apakškomisijā. 1992. gadā bērnu tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas Latvijā Ilmāru izvirzīja ievēlēšanai par ANO Bērnu fonda (UNICEF) Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu. Šajā sabiedriskajā amatā viņš strādāja līdz 2007. gadam, kad līdzekļu trūkuma dēļ organizācija beidza savu darbību.

 

 

Par nopelniem Latvijas labā 2000. gadā ventspilnieks iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri. Viņš apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, bijis Zemessardzes padomnieku rotas zemessargs. Pašlaik Ilmārs darbojas 4. maija Deklarācijas kluba valdē, Līvu savienības Ventspils reģionālās nodaļas valdē un nodibinājuma Ventspils lībiešu apvienības “Rānda” valdē.

“1968. gadā Kuldīgā apprecējos ar Birutu Skudi un atvedu  dzīvot uz Ventspili. Viņa visu darba mūžu bija saistīta ar zobārstniecību. Biruta izmācījās par medmāsu, ar izcilību pabeidza Ventspils medicīnas skolu. Pakāpeniski apguva zobārstniecības māsas profesiju, pēc tam Stradiņos – zobu higiēnistes profesiju. Strādāja par vecāko māsu Ventspils zobārstniecības poliklīnikā un par zobu higiēnisti. Vēlāk nodibināja Mutes veselības centru, kas bija Ventspils pilsētas Izglītības pārvaldes struktūrvienība. Veica zobu higiēnas apmācību bērniem Ventspils pilsētas un rajona skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs.

 

 

Mums ir dēls Kaspars (1970), kuram ir sieva Anda Geige-Juraša (1981), meita Gabriela Laizāne ar vīru Kristiānu un meitu Rūtu. Kaspars pabeidza Politehnisko institūtu kā ceļu inženieris, tagad strādā “Latvijas valsts ceļos”. Mēs ar Birutu izaudzinājām arī meitu meita Ievu Geigi-Preiss (1972), kurai ir meita Līva Preiss, dēli Jānis Preiss un Klāvs Preiss – vārds pēc mana ieteikuma vienāds ar mana papa otro vārdu. Ieva ir dzirdes invalīde un vada Latvijas Nedzirdīgo savienības Ventspils nodaļu. Meita neklātienē ir beigusi Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultāti. Birutas mamma bija Mirdza (1929–2015), tēvs – Arvīds Teodors (1921–2012), brālis Valdis (1949) ar sievu Raisu (1949) dzīvo Kuldīgā. Viņu meitas Iveta un Juta ar ģimenēm arī dzīvo Kuldīgā.

 

 

Mana, brāļa un māsas ģimene agrāk ļoti bieži brīvdienās tikāmies pie mammas Pitragā. Palīdzējām veikt saimniecības darbus, sakopām sakņu dārzu, audzējām kartupeļus un savācām sienu gotiņai. Kopā sanākšanas un dažādas kopējas svinības jau agrāk bijām rīkojuši Pitragā. Paliekam arvien vecāki, tādēļ nodomāju – kamēr vēl esam pie veselības, jāsarīko radu saiets. Lai 2024. gada 27. jūlija pēcpusdienu visas ģimenes – gan lielie gan mazie – pavadītu kopā, izsūtīju priekšlikumu par šādu tikšanos Ventspilī pie meitas privātmājā. Biju patīkami pārsteigts, ka atsaucās visi. Uzaicināju arī sievas brāli ar ģimeni no Kuldīgas. Šī pēcpusdiena visiem ļoti patika, bija jautri, un, cerams, ka tā paliks atmiņā uz ilgiem laikiem. Bērniem izklaidei bija pieejamas lielas piepūšamās atrakcijas ar slidkalniņiem.”

 

 

 

* * *