Pagājušā gada nogalē klajā nāca literatūrzinātnieces, folkloras pētnieces, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesores Janīnas Kursītes grāmata “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” (izdevniecība “Rundas”, 2025), kas izdota ar Latvijas Nacionālā kultūras centra un Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Grāmatas atvēršana 18. novembrī Nacionālajā vēstures muzejā iekļāvās valsts svētkiem veltītajā pasākumā “Latviešu vēsturiskās zemes: patība un tradīcijas”.
Janīnas Kursītes jaunā grāmata “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi”. Publicitātes attēls
Kā varēja lasīt grāmatu pavadošajos informatīvajos materiālos, Janīnas Kursītes kultūrvēsturiskā apcere “Latvijas kultūrvienības jeb mazie novadi” pievēršas Latvijas vēsturisko zemju mazo novadu ģenēzei (tas ir, izcelšanās un veidošanās procesiem). Grāmatas zinātniskais redaktors vēsturnieks Juris Goldmanis, raksturojot izdevumu, atzīst, ka tas ir aizraujošs stāsts par Latvijas mazo kultūrvēsturisko novadu daudzveidību: “Autore šajā jomā neapšaubāmi ir izcili zinoša un ar novadiem labi pazīstama. Lasot tekstu un katram aprakstam pievienoto literatūras sarakstu, varēsim pārliecināties, ka darbā izmantoti dažādu paaudžu vēsturnieku, etnogrāfu, valodnieku pētījumi, apceres un atmiņas [..].Tāpēc
grāmata lieti noderēs gan tiem, kuri cenšas izzināt, saglabāt un kopt sava maznovada tradīcijas, gan katram un katrai, kas interesējas par savas dzimtas saknēm un novērtē mūsu vēstures stāsta daudzbalsību.”
Pieteikums gana daudzsološs, lai rosinātu šķirties no turpat trīsdesmit eiro, turklāt no katras grāmatas ārējā veidola detaļas dveš pamatīgums: stingri vāki, kas apvilkti ar tumšzaļu audeklu, olīvkrāsas burti, kas atgādina apsūbējušu zeltu, biezs papīrs, pēc kāda varētu ilgoties pat mākslas albums, un tas teicami iesieto sējumu vērš vismaz četrsimt lappušu biezu, lai gan ir gandrīz uz pusi mazāk, lieli burti un plašas rindstarpas, līdz ar to lasīšanai nav jāmeklē ne brilles, ne papildu apgaismojums.
Arī saturiski solītais piedāvājums ir apbrīnojami plašs, aptverot gandrīz visu Latviju: Abrene, Augšzeme, Kuršu ķoniņi, Kurzemes lībieši, Leišmale, Lejaskurzeme, Ludzas igauņi, Malēnija, Piebalga, suiti un Suitija, Vidzemes lībieši un vendi un vēl Zemgales krieviņi.
“Tieši šajās kultūrvienībās saskatāms Latvijas kultūras mantojuma dzīvīgums – spēja saglabāt atšķirīgo un reizē bagātināt kopīgo. Vēsturiskajās zemēs – Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē, Sēlijā – izsenis veidojušās lokālās vienības, kas apliecina ne tikai ģeogrāfisku vai administratīvu atšķirību, bet arī kultūras patību. Abrene, Augšzeme, Kuršu ķoniņi, suiti, Piebalga, Ludzas igauņi, Zemgales krieviņi un citas kopienas, katra ar savu valodu, ticību, tautastērpiem, folkloras un sadzīves tradīcijām, iezīmē robežas starp lokālo un vispārīgo, starp vietējo un kopnacionālo,” tā ar grāmatu iepazīstina izdevējs.
Autore maznovadus aplūkojusi alfabēta secībā, tātad iepazīšanās sākama ar Abreni. Jau no pirmajām rindkopām sapratusi, ka teksts nav paredzēts lasītājiem bez ģeopolitiskajām un citām priekšzināšanām, devos pie Kurzemes lībiešiem. Lai nu ko, bet viņus, vairākus gadu desmitus kopdama lībiešu informatīvo lauku un kā šīs tautas pārstāve iekļaudamās kultūras un sabiedrisko procesu attīstībā, pārzinu – atšķirībā no profesores Kursītes, ja spriež pēc kultūrvēsturiskās apceres vēstījuma – gana labi. Sadaļa ar virsrakstu “Kurzemes lībieši” sākas šādi:
“Somugru tauta, šajā gadījumā tās daļa (otra daļa – Vidzemē), kuras apmešanās teritorija ir bijusi Ziemeļkurzeme. Šī Kurzemes telpa mūsdienās tiek saukta arī par Lībiešu krastu, jo tā izvietota Baltijas jūras tuvumā.”
Pat nezinu, no kura gala sākt, lai izskaidrotu profesorei tās kļūmes, kas ietvertas šajos divos teikumos, jo nav zināms, kā saprotami vārdi “šajā gadījumā” un “šī Kurzemes telpa”. Katrā ziņā Baltijas jūras somu tautas (ne somugru, kas kā aplams lietojums norādīts jau pamatskolu mācību grāmatās) apdzīvojušas tagadējās Latvijas teritoriju jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu; šobrīd lībieši ir atzīti par senu Latvijas pamattautību un valsts nodrošina lībiešu valodas kā pirmiedzīvotāju valodas saglabāšanu un aizsardzību (no šī skatpunkta vien likt lībiešus vienā krājumā ar tādiem maznovadiem kā Malēnija vai Piebalga ir mazliet dīvaini). “Telpu”, kas “izvietota Baltijas jūras tuvumā”, nesauc par Lībiešu krastu Baltijas jūras tuvuma dēļ, bet tālab, ka pirms trīsdesmit pieciem gadiem tika izveidota valsts īpaši aizsargājama kultūrvēsturiska teritorija “Lībiešu krasts”, kurā ietilpa visi Ziemeļkurzemes lībiešu ciemi.
Tālākajā tekstā ir tik daudz aptuvenību, noklusējumu, subjektīvu pieņēmumu un pat kļūdu, ka apcere par Kurzemes lībiešiem tālākcitēšanai izmantojama ar lielu piesardzību. Tā autore raksta, ka 1930. gados iznācis vienīgais žurnāls lībiešu valodā “Līvli” – tam, kurš savām acīm skatījis četras ar multigrāfu pavairotās lapiņas, grūti tās nosaukt par žurnālu. Līdz ar to 1992. gadā neatjaunoja žurnāla izdošanu, bet ar tādu pašu nosaukumu iznāca “Lībiešu krasta” finansētais mēnešraksts latviešu valodā. Cik man zināms, Margarete Stalte nekad nav bijusi mūzikas pedagoģe Mazirbes skolā.
Lībiešiem būs interesanti uzzināt, ka viņi 1920. un 1930. gados, līdzko ieradušies viesi no Rīgas, Igaunijas vai Somijas, tūdaļ rīkojuši svinīgus pasākumus, kuru “sastāvdaļa bija priekšnesumi lībiešu valodā”, kā apgalvo autore.
Didriķis Volganskis atzīts par vienu no Līvu savienības dibinātājiem, bet tāds gods nav parādīts Kārlim Staltem, arī dibinātājam un pirmajam šīs sabiedriskās organizācijas vadītājam.
Tekstā pieminētā vēstule par lībiešu tautības ierakstu pasē tapusi nevis 1977., bet 1978. gadā (pilns vēstules teksts ar visu parakstītāju vārdiem, to uzskaitījums atšķiras no grāmatā pieminētā, lasāms “Latvijas Vēstneša” 1998. gada 24. septembra numurā). Tās sagatavošana ir labi dokumentēta, tāpēc grāmatā publicētais izklāsts drīzāk ir pievienojams mūsdienu mītu kategorijai.
Tālāk autore pievēršas lībiešu tradicionālajām nodarbēm, neaprobežojoties tikai ar zvejniecību. Izrādās tāda ir arī dzintara zvejošana, kas esot notikusi pie Liepājas.
Lai gan Janīna Kursīte atzīst, ka nav izšķirams, “cik no dzintara zoķētājiem bijuši lībieši, cik latvieši”, tomēr viņa šo amatu piedēvējusi lībiešiem, ja jau iekļāvusi to apcerē, kuri “ar neliela, starp divām kārtīm nostiepta tīkliņa palīdzību centās dzintaru no ūdens vides pārvietot kaklā uzkārtā maisiņā”.
Folkloras pētniece daudz uzmanības veltījusi lībiešu tautastērpam, pamatā arheoloģiskajam no Vidzemes, ko pētījusi Anna Zariņa, un tūlīt pat secīgi pārsviedusies uz padomju laikiem, kad “lībiešu kultūras pārstāvji, ātri apguvuši varai nepieciešamo izteiksmes minimumu, centās gādāt par to, lai publiski atskanētu gan lībiešu dziesmas, gan parādītos tautastērpi”.
Kursīte piedāvā secinājumu: “Svētki, tostarp lībiešu dziesmu un tautastērpu svētki, aprāvās tikpat strauji kā sākušies”, lai gan tas nepavisam neatbilst realitātei.
Žēl, ka autorei, veidojot grāmatu un tiekoties ar “lieliskiem lībiešiem”, nebija izdevies sastapties ar lībiešu tautastērpa speciālisti Zoju Sīli, kura būtu varējusi pastāstīt ne vien to, kā parādījās tautastērpi, bet arī to, kā neaprāvās ne lībiešu dziesmas, ne svētki.
Gadās, ka lasītāja gaidas ir lielākas par autora ieceri. Iespējams, tā ir arī šajā reizē. Kādā no radioraidījumiem, kas bija veltīts grāmatas tapšanai, profesore Kursīte teica: “Es runāju arī par pieciem kultūrvēsturiskajiem novadiem, jo es iedvesmojos no Egila Levita iniciētā vēsturisko zemju likuma.
Bet gadu gadiem, braucot ekspedīcijās pa Latvijas novadiem, es allaž domāju, nu ir taču bez lielajiem novadiem arī mazākas vai lielākas kultūrvēsturiskas vienības, sākot ar suitiem. Būtībā suiti bija tie, kas iedeva garšu, sajūtu, ka nav svarīgi, cik tu esi apjomos liels vai plašs, bet svarīgi, ko tu dari un ko tu gribi pateikt pārējiem. Un tā, krājot materiālus, skatoties, kas ir pierakstīts no teicējiem novados, ņemot talkā vēstures faktus, folkloru, literatūru, es uzrakstīju par 12 maznovadiem jeb kultūrvienībām.”
Tā arī iznācis – no visa pa drusciņai, kas satilpināts vienos vākos.
