Ingrīdai no Delnieku Maijes zara – 80

21. oktobrī paiet astoņi gadu desmiti, kopš pasaulē ir nākusi lībiešu dzimtu pētniece Ingrīda Šneidere. Mana tante un krustmāte. Kad viņa 2011. gadā sāka šķetināt un precizēt tuvāko radinieku dzīves datus, viņai ne prātā nenāca, ka apzināto asinsradinieku skaits iesniegsies tūkstošos, ka viņai uzticēs fotogrāfijas un stāstus, kurus jaunākām paaudzēm nebija laika uzklausīt. Ingrīdai pēc pensionēšanās bija gan laiks, gan arī interese, un visa sākums bija Pitraga Niteļi, kuros dzimusi viņas mamma Ērika, tantes un onkuļi. Viņa ir izpētījusi, ka vecākā zināmā mūsu dzimtas zara veidotāja ir Delnieku Maije, kura mirusi 1742. gadā “pagalam veca” un apbedīta Mazirbes baznīcas kapos.

 

 

Kā rakstīja Ingrīdas māsa Gundega Blumberga 2020. gada Lībiešu gadagrāmatā publicētā raksta “Nospiedumi dzimtas mozaīkā” ievadvārdos, tagad viņa

“dzimtas zaros un atzaros orientējas gluži kā dārza dobēs. Jautā, ko gribi – par Bertholdiem, Žonakiem, Jaunsumberiem vai Delniekiem –, atbildēs kā no grāmatas. Vienpadsmit pētniecības gados viņa apzinājusi un aprakstījusi savus divus tūkstošus dzimtas ļaužu, taču priekšstats ir radies par vēl daudziem tūkstošiem. Ingrīda var stāstīt par Babēm un Trīnēm, par Bērtuļiem, Innēm un Didriķiem, bet vislabprātāk par trako Pēteri, kas aiz lielības no masta iekrita jūrā, vai to Pēteri, kas Pitragā ierīkoja skolu.

 

 

Ingrīda var stundām sēdēt pie datora, pētot baznīcas grāmatas, arhīvu ziņas un periodiskos izdevumus. Bet tikpat daudz stundu aizvadīts ceļā, jo jaunākie laiki – 20. un 21. gadsimts – visvairāk saglabājušies cilvēku atmiņās, albumos, vēstulēs un bībelēs. Atceros, stāstīju Ingrīdai par tikšanos ar robežsardzes priekšnieku, kurš atklāja, ka cēlies no lībiešiem un viņa mamma dzīvo Kuldīgā. Necik ilgi, un Ingrīda jau stāsta, ka bijusi ciemos:

“Abas ar Ernu gandrīz apbrēcāmies, tāds pārdzīvojums, kad satiekas divas lībietes no vienas dzimtas. Viņa tak arī ir no Bertholdiem, un nekur tālu, tepat no Ģipkas.””

 

 

 

Pa šiem gadiem Ingrīda ir tā iedziļinājusies mūsu dzimtas zaros, ka rados – tuvākos, tālākos un pavisam tālos – sanāk vai visas lībiešu dižsievas un dižvīri gan no jūrmalas austrumu gala, gan rietumu gala. Tas nozīmē, ka viņa ir apzinājusi ne tikai mūsu dzimtu vien, bet arī citu jūrmalnieku dzimtu atzarus, kas savienojušies ar mūsējiem. Tādēļ pie viņas pēc precizējumiem un papildu ziņām vēršas gan iesācēji radu rakstu šķetināšanā, gan arī pieredzējuši pētnieki. Pārlūkojot viņas mapes ar preses izgriezumiem, aizvien jābrīnās, kā, lasot avīzes un žurnālus, var atcerēties un zināt, ka tas cilvēks ir viens no tiem dzimtas tūkstošiem. Ingrīda saka, ka daba viņu apveltījusi ar ļoti labu atmiņu – acs tekstā uzreiz aizķeroties aiz vārda, kas šķiet jau redzēts. Ja šķietamais pēc pārbaudes apstiprinās, kādā no mapēm atkal iegulst jauns izgriezums. Ar tehniskajām lietām, lai viss savāktais un izpētītais nepaliktu tikai uz papīra, viņai daudz palīdzēja nu jau mūžībā aizgājušais brālis Ivars Vjaters.

 

 

 

Ingrīda ir arī viena no Latvijā oficiāli reģistrētajiem lībiešiem. Mammas tautību izvēlējās 1992. gadā, kad Latvijā cilvēkiem piešķīra personas kodus. Intervijā Zanei Ernštreitei, kas publicēta grāmatā “Lībiešu [kultūr]telpa” (2023) viņa atceras: “Kāpēc ir ieraksts? Par to runāja… Es nezinu. Es nemāku pateikt šobrīd. Ka man būtu liela vajadzība? Tā nebija! Tikai visa apkārtējā vide… Varbūt Gundega jau bija ierakstu dabūjusi. Stāstīja par to, kā tur viss notiek, mamma jau bija stāvā sajūsmā.”