Zvejniecība ir tā nozare, kas vieno lībiešus un latviešus, tāpēc, lai gan šoruden iznākušais Guntara Cerava garstāsts “Traļmeistars” vēsta par zvejnieku dzīvi pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā Mērsraga pusē, tas varētu būt īpaši saistošs arī tiem, kas par dzimto pusi sauc dižjūras piekrastes ciemus un kuru tēvu, vectēvu vai citu radinieku ģimenes iztiku nodrošināja zvejnieka arods. Diemžēl lībiešu zvejnieki nav atstājuši daudz rakstisku liecību par savu arodu, arī pētniekus vairāk interesējusi krasta sadzīve un tradīcijas, turklāt mūsdienās piekrastes zvejniecība jau ir kļuvusi par vēsturi – nav ne zivju, ne laivu, ne vīru. Tad nu īsti laikā ir Guntars Ceravs, kurš, kā raksta grāmatas redaktore Gundega Blumberga,
“nāk ar savu Raimi, Žani, Arnoldu un Ādžu un atkal jūrā met traļus, atkal uz klāja plūst reņģu un luču straumes, atkal plīst viļņi un tīkli un kapteinis vada kuģi uz ostu. Viss, kā jau žanram pienākas. Īsta manta.”
Grāmata “Traļmeistars”. Publicitātes attēls
Zvejnieku kolhozu sākuma gados vietējās zvejas rīki un paņēmieni līcī un lielajā jūrā neatšķīrās, tāpēc, sekojot Guntara Cerava aprakstītajām ikdienas darbībām, viegli var iztēloties, kā agros rītos piestātnes atstāja Sīkraga, Mazirbes vai Kolkas motorlaivas, kā izmeta jūrā traļus, kā vilka lomus, kā vīri centās saglabāt drošu dūšu, kad viļņu kalni vēlās pāri klājam. Atdzīvojas sen aizgājušie laiki:
“Kulgals iztukšojās strauji, un sazvejotais nu atradās uz klāja aizgaldā, kura iekšpusē stāvēja traļmeistars un vēroja. Šis bija tas brīdis, kas vienmēr iepriecināja zvejnieka dvēseli. Lielās zivis virināja tumšās žaunas, brūnās butes, izkļuvušas virspusē, centīgi sita ar astēm, it kā vēl kur peldētu, luči locījās un centās noslēpties aiz sudrabotām mugurām. Virsējās reņģes vēl pēdējo reizi noplātīja žaunas un pamazām rimās. Apakšējās, iespiestas zivju masā, jau bija samierinājušās ar savu likteni.”
Autors izmantojis gan tēva stāstīto, gan paša pieredzēto, zvejojot kopā ar tēvu, un rāda zvejnieku dzīvi neizskaistinātu, iezīmētu ar precīzām, gandrīz vai fotogrāfiskām detaļām:
“Kreisajā pusē garām slīdēja diženā Kolkas bāka un mākslīgā saliņa, uz kuras tā bija uzbūvēta – vienīgā Latvijas sala Baltijas jūrā. Zvejnieki vienmēr vēroja šo skatu, krasts bija tālu, bet zvejas kuģi varēja pietuvoties bākai, jo jūras dziļums to atļāva. Dzelzsbetona kluči ieskāva bāku un ķieģeļu ēkas no visām pusēm, sargādami saliņu no viļņu triecieniem. Bākas sargu nekur neredzēja, vienīgi kaiju pulciņš pacēlās gaisā un, priecīgi ķērkdamas, tuvojās zvejas kuģim, bet, apmetušas dažus lokus ap embiķi, konstatēja, ka kuģis šodien vēl nav zvejojis un nemaz nedodas zvejā.”
Piekrastes zveja 21. gadsimtā. Kolka. Foto: Jānis Mednis
Recenzijā “Specsāls, kulgals, zīdvests” kritiķe Anda Buševica žurnāla “Ir” oktobra numurā atzīmē “Traļmeistara” veiksmes:
“Pašpietiekama vērtība ir izloksnes pieraksts un izteicieni, kas raksturo piejūras ļaužu temperamentu. Zvejnieku dzīvesveids piekrastes ciemos pamazam izzūd, bet pagājušā gadsimta vidū zivis bija iztikšanas pamats. Vēl kāds “Traļmeistaru” lasīs kā mīlas stāstu vai zvejnieku dēku aprakstu. Man vērtīgākais šajā grāmatā šķiet pamatīgais un ar mīlestību uzrakstītais zvejnieku darba dokumentējums. It īpaši noslēguma nodaļa, kurā zvejniekus jūrā pārsteidz vētra. Ko tādu nevarētu sadomāt rakstnieks, kurš nezina drēbi.”
Grāmatu izdevis apgāds “Dienas Grāmata”, to papildina Jāņa Esīša ilustrācijas.
