Izdevniecība “Latvijas mediji” laidusi klajā Ulda Krasta grāmatu “Es i ventiš, tu i ventiš, viš i ventiš”, kam dots paskaidrojošs apakšvirsraksts “Melni baltas atmiņas ar krāsainām atkāpēm”. Tikpat iederīgs varētu būt apzīmējums “Kopoti raksti vienā sējumā”, ko savai apjomīgajai darbu izlasei pirms dažiem gadiem deva Ēriks Hānbergs, jo krāsainajos vākos, kuru māksliniecisko ietērpu veidojis Kaspars Bišofs, ietilpināta liela daļa no tiem rakstījumiem, kam Uldis pats piešķīra kādu nozīmīgumu.
Ulda Krasta grāmatas “Es i ventiš, tu i ventiš, viš i ventiš” vāks. Foto: publicitātes attēls
Kā tapa grāmata par ventiņiem
Uldis Krasts šķīrās no dzīves, nesagaidījis astoņdesmito dzimšanas dienu, un glabāja viņu Ventspilī tai nedēļā starp Ziemsvētkiem un Jauno gadu, tai pašā dienā, kad Rīgā atvadījāmies no Saulveža Cimermaņa. Abi lībiešiem svarīgi vīri. Ar Māru, Ulda dzīvesbiedri, vienojāmies viena otru aizstāt – es pamāšu ardievas arī no viņas Saulvedim, bet viņa no manis – Uldenam. Esot bijis gods godam, Māra vēlāk stāstīja, Uldis gulējis zārkā baltā žaketē tieši tā, kā pats esot vēlējies.
Lai gan Māras veselība arī nebija pārāk spožā stāvoklī, viņa atbīdīja savas ieceres maliņā un vispirms ķērās pie Ulda papīriem. Pirms divdesmit gadiem iecerētā lielā grāmata (pamudināta ar stipendijas piešķīrumu no Kultūrkapitāla fonda un pirmo fragmentu publikāciju žurnālā “Karogs” 2002. gadā) ar laiku iestrēga. Sākotnējais nosaukums “Ventspils grāmata” tika apmainīts pret mīlīgāku “Par ventiņiem un citu tautību cilvēkiem”, jo bija jau iznākusi Ventspils muzejnieces Ingrīdas Štrumfas “Ventspils grāmata”. Taču nelīdzēja arī tas, jo vienkārši nerakstījās – kā 2018. gada “Lībiešu gadagrāmatā”, kur publicētas atmiņas no autora bērnības, atzina rakstnieks,
“nospiež nelabvēlīgā vide: gadu desmitus valdošais haoss, primitīvisms, ārišķīgums, totālā pūļkultūra… Tas viss nebūt neveicina dzīvotgribu un radītprieku. Reizēm esmu gribējis kļūt par mietpilsoni, kam par tādām lietām sirds nesāp. Bet nesanāk.” Un viņš turpina: “Man arīdzan jautā, kad iznāks mana grāmata (“Par ventiņiem un citu tautību cilvēkiem”). Acīmredzot – nekad. Pats neesmu apmierināts, radies brāķis. Ir daži jēdzīgi gabaliņi, bet grāmatas nav. Un par to vairs nevēlos runāt. Drīzāk varētu būt runa par trim četrām citām grāmatām (dzejoļi, humoreskas, ludziņas bērniem un jauniešiem, atdzejojumi). Bet lai nu paliek, man nekad nav bijusi diža interese izdot grāmatas. Kur nu vēl tagad, kad autoru ir gandrīz tikpat daudz cik lasītāju.”
Vēlāk Ulda domas mainījās, un vākos krājās jaunas rokraksta lapiņas, taču nekad nepienāca brīdis pielikt punktu. Māra visu bagātību apkopoja vienā datora failā, sakārtoja un jau pēc diviem mēnešiem (2023. gada martā) atsūtīja man ievērtēšanai. Viņas padarītais bija vairāk nekā uzteicams – apjomīgs manuskripts, no kura varētu iznākt krietna grāmata. Māra svārstījās – no vienas puses, viņai šķita, ka piemērotākais izdevējs varētu būt Lībiešu kultūras centrs, jo “Lībiešu krasts” vairs nepastāvēja un centru viņa uzskatīja par tā garīgo mantinieku. Uldis patiesi ir tur piederīgs – viņa latviskotie lībiešu dzejnieki izlasei “Es viltīgāks par tevi, menca” (daļēji finansēja “LK”, izdošanai sagatavoja LKC) piešķīra mirdzumu, viņa no Imantas sūtītie tāmnieku mēles humorīgie uzšķīlumi un “lūomi” (jaunrade) kā tāda satikās ar Bārbana (Baibas Dambergas) šedevriem no Jugelkrasta mēnešraksta “Līvli” un lībiešu gadagrāmatu un dzejoļu krājumu lappusēs. No otras puses, Māra domāja, ka Ventspils grāmata, kāda tā bija gan pēc ieceres, gan pēc būtības, piederīgāka ir ventiņiem, tāpēc labāk manuskriptu būtu atdot Ventspils muzejam. Kamēr datorteksts ceļoja uz priekšu un atpakaļ, liktenim bija savi plāni – 2024. gada Vasarsvētkos tas aizsauca Māru Zirnīti pie sevis.
Uldis Krasts un Māra Zirnīte Ventspilī. Foto: Māras Zirnītes albums, “Livones” arhīvs
Tālākais ceļš man nav zināms, bet, kā var saprast no grāmatas priekšvārda, ko rakstījusi Ulda meita Signe, tas ir bijis visnotaļ ērkšķains, jo kādā brīdī datorteksts atkal pārvērties ar roku rakstītā manuskriptā un mokoši meklējis iespēju tapt izdots. Lai nu kā, grāmata ir iznākusi – gaidīta un jau daudzās mājās aizrautīgi lasīta. Vēl tikai jāpiebilst, ka grāmatas priekšvārdā esmu kļūdaini minēta par lībiešu valodas eksperti – tāda diemžēl neesmu. Visas kļūdas lībiešu valodas vārdos ir uz izdevēju sirdsapziņas.
Uz ventiņiem un lībiešiem caur paša brillēm
Grāmatas ievadā Uldis Krasts saka: “Manuskripts “Es i ventiš, tu i ventiš, viš i ventiš” man radies ar Kultūrkapitālfonda atbalstu. Fonds kā tāds liels onkulis ļāvis man realizēt senu iegribu: caur savām brillēm pavērties uz Ventspili un ventiņiem, sākot ar bērnu dienām un beidzot ar astoņdesmito gadu iesākumu, kad dzimto pilsētu pametu.”
Arī tālākais teksts ir no ievada, taču sākotnēji tas rakstīts oficiālākām vajadzībām, tāpēc uzreiz kļuvis mazliet stīvāks: “Iecere – izveidot grāmatu par zvejnieku sadzīves realitāti, skolu, kultūras un sporta cilvēkiem no autora apzinātā vecuma – 1946. gada līdz apmēram 1980. gadam. Pamatā darbs būs dokumentāls, taču bez pretenzijām uz vēsturisku apskatu – liriski subjektīvs caur bērna, pusaudža, pieauguša cilvēka redzes leņķi.
Autors uzskata, ka pēckara posma norises ne tikai Ventspilī, bet vispār Latvijā aizvien tapušas tendenciozi izvērtētas – gan padomju laikā, gan lielā mērā arī šodien. Taču ventiņi dzīvoja: sīksti un apjukuši, skarbi un atturīgi, mīļi, pareizi un nepareizi… Tālab šim periodam iecerēts pievērst īpašu uzmanību.
Autoru aizvien interesējusi bērnu skološana, tāpēc ne mazums lappušu aizņems tā (un arī šī) laika izglītības aktualitātes.
Rakstītājam bijis tas gods dzīvot vienā laikā un telpā ar vairākām Latvijā pazīstamām personībām, teiksim, lībiešu ansambļa “Kāndla” dibinātāju Hildu Grīvu, muzikologu Dzintaru Kļaviņu, rakstniekiem Herbertu Dorbi un Mārtiņu Kalndruvu… Cerams, kolorītu tāpat kā realitātē vēstījumam piešķirs lībiešu un čigānu ieskicējumi.
Autoram grūti būt allaž nopietnam, tālab viņš nevairīsies no humora – gan sižetiņos, gan izteiksmē. Tāpat personāža leksikā bieži tiks izmantots viņu lietotais tāmnieku dialekts.”
Un tiešām – grāmatā ir viss autora solītais un vēl vairāk. No lappusēm kā dzīvs iznāk Ventspils žurnālists Jānis Trops, kas sākuma gados bijis līdzās arī atjaunotajam mēnešrakstam “Līvli”, iznirst lībiešu gara mantotājs Rainis Remass, aizrautīgais lībiešu dzejas vācējs Harijs Skuja. Un vispār lībiešu kolorīts, kā to apzīmēja Uldis, grāmatā ir jūtams pārpārēm. Pirmie lasītāji stāsta, ka nekad nav varējuši iedomāties, cik interesants cilvēks tas Uldis Krasts ir bijis. Kādā tīmekļa vietnē izlasīju:
“Uhh, cik dažviet asas un paštaisnas, pat pavisam nežēlīgas ir šīs grāmatas lappuses, un vietām maigas un sirsnīgas ar. Lasu un smaidu, un dusmojos, un sašutinos, un aizkustinos, un saprotu, ka man būtu ļoti paticies ar šo lepno un spītīgo lībieti parunāties. Mēs, ļoti iespējams, skaļi strīdētos, bet noteikti negarlaikotos.”
