Pizes Švanderi Ievas Ernštreites albumā

Līvu savienības vadītājas Ievas Ernštreites vecāki nāk no Miķeļtorņa jeb Pizes. Tēvs Vilhelms (1909–1958) uzauga Līzes (dz. Belte, 1873–1961) un Jaņa (1863–1947) Ernštreitu ģimenē, bet mamma Irma (1918–2000) – Karlīnes (dz. Mūrniece, 1889–1976) un Dāvida (1890–1967) Švanenbergu ģimenē Švanderu mājās. Irma ar Vilhelmu apprecējās 1937. gada 16. oktobrī Rindas mācītājmājā. Sākumā ģimene dzīvoja Pizē, bet 1953. gadā pārcēlās uz Sīkragu.

 

 

Ievas vectēvam un Švanderu mājām Baiba Šuvcāne grāmatā “Lībiešu krasts” (2017) veltījusi apakšnodaļu “Pizes ciema ērģelnieks” (57.–58. lpp.): “Pizes ciemam bija savs ērģelnieks jeb pērminderis, kā viņu sauca ciemnieki. Tas bija Švanderu mājas saimnieks lībietis Dāvids Švanenbergs, kura dzimta Švanderos bija saimniekojusi vairākās paaudzēs. Švanenbergs bija savdabīga un spēcīga personība, gudrs eksaktajās zinātnēs un muzikāli apdāvināts.

Švanderu māja Pirmā pasaules kara laikā bija nodegusi, bet saimnieks atveda no pļavām šķūnīti, ko salaboja, lai ģimene varētu dzīvot, kamēr uzceļ jaunu māju. Dāvids bija precējies ar Lūžņas mežsarga Friča Mūrnieka meitu Karlīni, un ģimenē auga meitas Irma, Emma un dēli Ernests, Alfrēds. Saimniecībā visa dzīve noritēja pēc saimnieka prāta. Karlīne bija labestīga un īpaši devīga, izpalīdzīga, bet Dāvids visu taupīja un krāja.

1939. gadā Švanderi bija viena no lielākajām un modernākajām sētām ciemā. Citām ciema sētām nebija elektrības, bet Švanderos elektrību ražoja vēja rotors (ģenerators). Šajā mājā bija ciemā vienīgā ģēpeļu kuļmašīna, kur lokomobiles vietā darbojās zirgu spēks, kā arī lietoja labības vētījamo mašīnu un audzēja tabaku. To stādīja arī vairākās citās ciema saimniecībās, toties cukurbietes gan auga tikai retajam. Švanderu saimnieks pats bija izgatavojis ierīci, kas tīrīja un mizoja cukurbietes, tādējādi iegūstot sīrupu un cukuru. Švanderos bija jūrmalas saimniecībai prāvs lopu pulks – pieci govslopi, 14 aitas, divas cūkas, 18 vistas un zirgs. Galvenā nozare bija lauksaimniecība, palīgnozares – zvejniecība un meža darbi. Mājās bija ierīkota koloniālpreču tirgotava. /../ Mājas Miķeļtornī redzamas arī mūsdienās, nojauktas tikai saimniecības ēkas, bet aka vēl ir agrākajā vietā. Pēc Dāvida un Karlīnes aiziešanas aizsaulē neviens no mantiniekiem tukšajā Miķeļtornī atgriezties nevarēja, līdz ar to māju pārdeva kādai rīdzinieku ģimenei, kas tur joprojām pavada vasaras.”

 

 

 

Ieva un viņas brālis Jānis Erenštreits 2000. gadā intervijā Baibai Šuvcānei atcerējās savu vectēvu Dāvidu Švanenbergu, un arī šīs atmiņas iekļautas minētajā grāmatā. Ieva atcerējās, ka “svētdienās Švanderos nestrādāja. Svētdiena parasti bija tāda: vectēvs nodzina bārdu, uzvilka baltu kreklu, nosēdās pie sava galda. Viņš atvēra lielās rēķinu grāmatas un izdarīja aprēķinus. Visus darbus viņš iepriekš rūpīgi apdomāja – vai tā bija sēšana, vai stādīšana, vai vēja rādītāja un ērģeļu būvēšana. Vecais Švanders bija labs amatnieks. Mājas neizbūvētajā galā viņam bija ēvelsols un visi instrumenti salikti ideālā kārtībā. Bez šiem instrumentiem viņš nemaz ērģeles nebūtu varējis uzbūvēt. Ērģeļu stabuļu viena daļa bija metāla stabules un otra daļa – koka stabules. Šo stabuļu noskaņošana un tīrīšana bija liels un svēts darbs. Ērģeles lietoja svētdienas rituālā. Katru svētdienas pēcpusdienu mēs – es, grospaps, mammamma un sunītis Džeks – gājām dižistabā, kur stāvēja ērģeles. Tad grospaps spēlēja korāļus. Mēs klausījāmies. Tie bija neaizmirstami brīži.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

* * *

 

Autore pateicas Ievai Ernštreitei par atsaucību, daloties ar ģimenes albumu un ziņām par fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem, un Baibai Šuvcānei par atļauju izmantot savus darbus.