Nora Ikstena 2015. gada vasarā. Foto: Andra Ceriņa
4. janvārī šīs zemes gaitas beidza rakstniece un lībiešu draugs Nora Ikstena (1969–2026). Lībieši viņas dzīvē nebija klātesoši visa mūža garumā – tie ienāca 1990. gadu otrā pusē, satuvinoties ar savu grāmatu redaktori un Lībiešu kultūras centra vadītāju Gundegu Blumbergu. Vēlākos gados viņas kopā ar dažiem citiem domubiedriem devās garos pārgājienos gar Baltijas jūru no Igaunijas līdz Lietuvai, bet sāka ar Lībiešu krastu. Lai atbalstītu lībiešu kulturālos centienus, Nora iesaistījās 1998. gada 1. augustā Mazirbē nodibinātajā Starptautiskajā lībiešu draugu biedrībā, kura darbojās Somijā, Igaunijā un Latvijā. 2006. gada 1. aprīlī viņa kļuva par Latvijas nodaļas vadītāju, nomainot tulkotāju Maimu Grīnbergu. Tā kā Latvijā ar pasākumu organizēšanu aktīvi darbojās pašu lībiešu organizācijas, Lībiešu draugu biedrības Latvijas nodaļa vairāk piedalījās ar atbalstu. Nora ar savu vārdu un viedokli, kurā ieklausījās, bija lielisks atbalsts.
Kad 1998. gada rudenī izšķīrās valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” nākotne un sākās tās aizstāvēšanas kampaņa Latvijā, Igaunijā un Somijā jeb tā saucamais lībiešu karš, arī Nora pielika savu roku, 3. novembrī laikrakstā “Rīgas Balss” ievietojot rakstu “Lībiešu cīņa būs radikāla”. Noras publikācijas par lībiešiem periodikā parādījās arī vēlākos gados. 2020. gadā iznākušajā sarunu grāmatā “Runādamies” Nora iekļāva divas ar lībiešiem saistītas sarunas – ar Tartu Universitātes profesoru un Lībiešu draugu biedrības vadītāju Tītu Reinu Vītso un vēstures doktori Renāti Blumbergu. Mēs sarunājāmies 2013. gada nogalē tūlīt pēc tam, kad biju saņēmusi Baltijas Asamblejas balvu zinātnē, bet T. R. Vītso Nora intervēja 2005. gadā Mazirbē, kad bija atbraukusi ciemos uz otro Lībiešu kultūras centra organizēto lībiešu valodas runātāju nometni.
Līvu savienības Kolkas nodaļas vadītājs Gundars Bertholds uzņem kārtējos ciemiņus Lībiešu informācijas centrā – tulkotāju Maimu Grīnbergu un rakstnieci Noru Ikstenu. 1998. gads. Foto: “Livones” arhīvs
Toreiz viņa “Kultūras Dienā” 16. jūlijā rakstīja: “Karstā jūlija pēcpusdienā Mazirbes Zembahu māju vecie koki met maigu ēnu pār padsmit ļaudīm, kas pagalmā sasēduši ap garu koka galdu. Viņi lasa tekstus, tulko un sarunājas lībiešu valodā. Tā nav viņu ikdienas valoda, jo ikdienā, kā nu kurš, viņi sarunājas latviešu, igauņu un somu valodā. Viņu vidū ir dzejnieks Valts Ernštreits, māksliniece Baiba Damberga, zinātnieki Tenu Karma, Tīts Reins Vītso, Karls Pajusalu, Renāte Bille Blumberga, žurnāliste Gundega Blumberga, drīzumā iznākošās lībiešu ābeces autore Zoja Sīle, Tartu Universitātes maģistrante Ērika Krautmane, pensionēta ķīmiķe Dagmāra Ziemele, ģimnāzists Sandrs Pajusalu. /../ Igauņu zinātnieks Tīts Reins Vītso saka, /../ šāda nometne, ko otro reizi organizē Lībiešu kultūras centrs, vismaz ir iespēja valodas pratējiem runāt, mācīties klāt, tulkot, neaizmirst ikdienas valodu.
Visi nometnes dalībnieki kā viens apgalvo, ka svarīgāk par līvu mīta uzturēšanu ir strādāt pie vārdnīcām, leksikoniem, valodas apguves, atdzīvināšanas un izplatīšanas. Šiem ļaudīm lībiešu identitāte ir viņu būtiska un dabiska sastāvdaļa, par to lieki nav jāuzdod jautājumi.”
Nora piedalījās arī manas pirmās monogrāfijas “Lībieši dokumentos un vēstulēs” atvēršanas svētkos 2006. gada 10. aprīlī un lasīja grāmatas fragmentus. Kad 2011. gadā, kas bija izsludināts kā Starptautiskais lībiešu valodas un kultūras gads, iznāca Kārļa Staltes lībiešu valodas ābece “Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz” ar seno lībiešu novadu bērnu zīmējumiem, viņa ar prieku piekrita braukt uz Kolku un kā Lībiešu draugu biedrības Latvijas nodaļas vadītāja pasniegt Kolkas bērniem jaunās ābeces, kā arī rosināja viņus sacerēt pasakas par lībiešu folkloras tēliem (daļa no tām publicētas 2016. gada Lībiešu gadagrāmatā).
Nora Ikstena pasniedz Kārļa Staltes lībiešu valodas ābeci “Jelzi sõnā. Ābēd ja īrgandõks lugdõbrōntõz” Kolkas bērniem. 2011. gada 20. decembris. Foto: “Livones” arhīvs
Kad 2013. gada janvārī notika Lībiešu kultūras centra izdotā apjomīgā rakstu krājuma “Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra” atvēršana Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Noras dzīve bija iegriezusies citās sliedēs un viņa Lībiešu draugu biedrības apsveikumu jau sūtīja no Gruzijas:
“Mēs, lībiešu draugi Latvijā, varam būt pateicīgi, ka caur lībiešu lietu mums arīdzan ļauts piedalīties notikumos, kuriem lemts risināties pirmoreiz Latvijas vēsturē. Tā tas bija ar lībiešu dzejas antoloģiju “Es viltīgāks par tevi, menca”, tā ar Renātes Billes Blumbergas un Valta Ernštreita zinātniskajiem doktora grāda iegūšanas darbiem, tā ar Lībiešu kultūras centru un tā radīto portālu livones.net, tā ar lībiešu ābeci, tā ar lībiešu filigrāni zīmētajām naudām – bārbaniem, kuru radītāja ir Baiba Damberga, un izcilo starptautisko lībiešu kultūras gadu, pēc kura Gundega Blumberga solīja lībiešu lietai mest mieru, bet tepat vien viņa ir.
Visi šie ļaudis ir reāli cilvēki savā laikā un vietā. Viņu lībiešu identitāte ir būtiska un dabiska viņu dzīves sastāvdaļa un par to nav jāuzdod lieki jautājumi. Galu galā viss ir zūdošs, un tas nevar būt ne stimuls, ne šķērslis uz kādu lietu vai mērķi. Labāk rīkoties skaidri un vienkārši, nevis ieslīgt poētiskos skaidrojumos. Gluži kā lībiešu spoku pasakā, kur aprakstīts, kā Bažu Ansis sapnī redz bērnu. Viņš bērnam jautā, kā klājas, un bērns atbild: “Labi!”
Paldies, ka atkal – gan neklātienē – varu sumināt lībiešus ar pirmoreiz pasaules vēsturē latviešu valodā izdotu apjomīgu rakstu krājumu “Lībieši. Vēsture, valoda un kultūra”. Kā Bībelē – tie pirmie būs tie pēdējie, tie pēdējie būs tie pirmie. Reiz pabijuši pēdējo skaitā, mūsdienu lībieši atkal mums sniedz paraugstundu, kā sava esamība, valoda, vēsture un kultūra pārkāpj nacionālo slieksni un kļūst par egregoru. Lībiešu egregoru.”
Nora Ikstena sveic Lībiešu kultūras centru 20 gadu jubilejā. Apsveikumu saņem centra vadītāja Gundega Blumberga (vidū) un Valts Ernštreits. Rīga, 2014. gada 3. aprīlis. Foto: Viesturs Ozoliņš
Lībiešu motīvus Nora ievija arī savā daiļradē. Diskusijā “Jūtos drošāk, ja lībieši vēl ir”, kura G. Blumbergas pierakstā publicēta lībiešu tematikai veltītajā žurnāla “Karogs” 2002. gadā 4. numurā, viņa stāstīja: “Kad rakstīju romānu “Jaunavas mācība” [iznāca 2001. gadā – R. B.], man bija ķecerīga doma iepīt tajā to, ko zinu par lībiešiem.
Viss, ko izlasīju, sākot ar vēstures materiāliem, ar grāmatu “Lībieši”, ar vārdnīcu, dzejas antoloģiju, ko uzzināju, iepazīstoties ar cilvēkiem, kas raksta lībiešu valodā dzejas, – nē, es nevaru teikt, ka grabinājos pie durvīm mazai, liesai kultūriņai. Es jutos tā, it kā būtu vienas normālas, dzīvotspējīgas tautas kultūrā ar vēsturi un šodienu.”
