Mazirbes jūrskola un apkaime 1992. gada fotoliecībās

Kādreizējai Mazirbes jūrskolas ēkai ir bijis raibs liktenis – tajā mitinājušās dažādas skolas, dažādu valstu armijas un pat nosvinēta Līvu savienības piecu gadu jubileja 1928. gadā. Lai arī līdz pat šai dienai tauta to dēvē par Mazirbes jūrskolu, tās oficiālais nosaukums nekad nav bijis saistīts ar ciema nosaukumu. Saskaņā ar enciklopēdiju “Latvijas jūrniecības vēsture 1850–1950”, tā bija Dundagas jūrskola, kas vispirms izveidota Dundagas pagasta Ģipkā 1869. gadā un tikai 1894. gadā pārcelta uz tā paša pagasta Mazirbi[1]. Mazirbes posma sākuma gados tā vēl bija 2. kategorijas jūrskola, kurā mācījās topošie kapteiņi un stūrmaņi, bet no 1902. gada skolas statuss pazeminājās – tagad tā bija zemākās kategorijas jeb sagatavošanās jūrskola. Dundagas jūrskola bija viena no tā sauktajām Valdemāra jūrskolām, kuras beiguši arī daudzi lībieši. Viens lībietis – Jānis Princis (1846–1923) – pat bija šādas jūrskolas direktors Kuresārē Igaunijā. Bet par Valdemāra jūrskolām tās dēvē tādēļ, ka zemniekiem vieglāk pieejamu jūrskolu izveide Latvijā un Igaunijā bija viens no kurzemnieka un redzamā sabiedriskā darbinieka Krišjāņa Valdemāra (1825–1891) darbības virzieniem. Viņa divsimt gadu jubileja plaši tiek atzīmēta šogad 2. decembrī.

 

 

Pirmā pasaules kara laikā jūrskola Mazirbē beidza pastāvēt – vispirms to evakuēja uz Igauniju un pēc tam tālāk uz Krieviju. Izglītības vajadzībām jūrskolas ēka sāk kalpot tikai vairākus gadus pēc kara. Mazirbē jau bija I pakāpes pamatskola ar četrām klasēm, bet 1922. gadā pagasts nolēma izveidot II pakāpes pamatskolu ar sešām klasēm (sāka darboties 1924. gadā), ja no valdības varēs dabūt papildu līdzekļus. Tā kā vecās, 1880. gadā celtās, skolas ēkā visu nevarēja satilpināt un citu piemērotu ēku ciemā nebija, nosprieda remontēt karā stipri cietušo jūrskolu. Vispirms uz to pārcēlās 5. un 6. klase, 1934. gadā – pārējās klases, bet nākamā gadā arī internāts[2]. 1940. gadā skola no turienes pārceļas uz jauno ēku.

 

 

 

 

Par nākamajiem saimniekiem atmiņās stāsta mazirbnieks Laimonis Zembahs. Tie ieradās Jāņu dienas priekšvakarā 1940. gadā:

“Redzējām, kā ar vairākām kravas automašīnām un divzirgu pajūgiem ieradās pirmais Mazirbē dislocētais PSRS robežsargu garnizons. Virsnieki un viņu raitnieki ieradās jāšus. Robežsargi aši izkrāva mantas, iekārtojās vecajā pamatskolā un norīkoja apsardzi. Atbraukušo garnizona personālsastāvu izvietoja skolas ēkā, bet virsnieku sastāvu – mazirbnieku mājās. [..]

Ap robežsargu apsaimniekoto teritoriju steidzīgi uzcēla blīvu dēļu žogu. Meža pusē pie žoga un jūras pusē ierīkoja tranšejas un ugunspunktus. [..] Rudens pusē kāpās uzcēla koka torni, ko posteņa personāls izmantoja kuģu, lidmašīnu un zvejas laivu novērošanai un izsekošanai, kā arī cilvēku kustības vērošanai piejūras joslā. [..] Mazirbē ieradās arī Sarkanās armijas kājnieku pulks, kurš izvietojās zvejniekciemos no Lielirbes līdz Kolkai. Sākoties Vācijas armijas uzbrukumam, pulku steigā nosūtīja uz fronti. Tikpat lielā steigā Mazirbi atstāja robežsargu garnizons. [..]

 

 

 

Jūlija nogalē Mazirbē ieradās turpat 200 vīru liela vācu artilērijas baterijas vienība, kuras bruņojumā bija no franču Mažino līnijas atvesti seši 180 milimetru tālšāvēju lielgabali, divi 50 milimetru lielgabali, vairāki ložmetēji, tālmēri, divi binokļi, kas no aizsega ļāva pārlūkot apkārtni, kravas un vieglā automašīna, viens vai divi motocikli ar piekabēm un ap 30–40 armijas vajadzībām piemērotu velosipēdu. Baterijas personāls iekārtojās padomju robežsargu pamestajā vecajā jūrskolā, bet baterijas komandieris un pārējie virsnieki – tuvējās zvejnieku mājās. [..] Iepretī mūsu mājai Jaunaņņu ganībās ierīkoja nelielu sportlaukumu: apmēram 100 metru garu skrejceļu, tāllēkšanas, augstlēkšanas, diska mešanas un lodes grūšanas sektorus. Pie jūrskolas ierīkoja volejbola un handbola laukumus, bet jūrmalā – mini futbola laukumu. Te baterijas personāls varēja nodarboties ar sportu.”[3]

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Par padomju armijas otro saimniekošanas posmu L. Zembahs raksta:

“Mazirbē padomju robežsargi cītīgi atjaunoja un modernizēja krastā esošās būves, ierīkoja degvielu un dažādu materiālu noliktavas, katlumāju, sūkņu staciju, pirti, veļas mazgātuvi Mazkalšos, zirgu un govju kūti, arī dienesta suņu novietni. Robežsargu posteņa drošībai ierīkoja vairākus bunkurus un apmēram divu metru augstu blīvu dēļu žogu, bet kareivju apmācībai – 250 metru šautuvi. Elektroenerģijas ražošanai uzstādīja dīzeļģeneratoru.

Jūrmalā koka sargtorņa vietā uzcēla metāla sargtorni ar vairākiem lokatoriem un nakts tālskatiem, uzstādīja starmeti. Kāpu zonā ierīkoja gaisa vadu sakaru tīklu (18 pāri sakaru vadu šķērsoja Zembahu sētas gruntsgabalu) un dzeloņdrāšu žogu. Jūrmalā sargpostenī pastāvīgi atradās divi robežsargi [..]. Robežsargi regulāri uzecēja pludmales zonu un aiz kāpām ierīkoto stigu. Noecētās joslas mazirbniekiem bija kā tabu, kur nedrīkstēja atrasties neviens vietējais iedzīvotājs vai kustonis.”[4]

Tagad Mazirbes jūrskolas ēka un padomju armijas atstātās būves ir privātīpašums.

 

 

 

 

 

 

 

* * *

 

[1] Latvijas jūrniecības vēsture 1850–1950. Rīga: Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs; Preses nams, 1998, 223. lpp.

[2] Mazirbes skola: atmiņu fragmenti no pirmsākumiem līdz šodienai. 2020, 5.–6. lpp.

[3] Baiba Šuvcāne (sast.). Lībiešu krasta stāsti. Rīga: Jumava, 2012, 184.–186., 188.–189. lpp.

[4] Turpat, 195. lpp.