Eglītes pušķošana
Ziemassvētki ir bērnu svētki, un ļoti gaidīti svētki. Lielie bērniem stāstīja, ka nāks Svētku vecis. Viņam jāapstaigā daudz māju, viņš nesīs daudz dāvanu, un bērniem jābūt godīgiem. Lielie cilvēki eglīti mājās no pļavām atveda jau kādu nedēļu iepriekš, kad brauca pēc siena. Bērniem to nerādīja, bet nolika uz kūtsaugšas sienā. Bērni domāja, ka arī eglīti nesīs vecītis. Par to mēs bijām pārliecināti. Kamēr bērni bija pirtī, lielie egli ienesa istabā. Egli atstāja puspušķotu, jo vecītim nav bijis laika. Bērni lai paši pušķo.
Manā bērnībā vēl bija pašu lietas sveces no aitu taukiem. Ne visām bija svečturi. Pārējās ar diegu dabūja siet eglē. Tā bija tūlīt pēc Pirmā pasaules kara.
Tad bija smuki čiekuri, kas bija atnesti no meža, tos arī sēja eglē. Daudz sēja izžāvētu ābolu ripas, kam serdes vietā bija caurums. Vēl eglē sēja piparkūkas. Spožu mantiņu nebija. Tajā laikā bija tādas konfektes, kas bija tikpat garas kā sveces, tās bija aptītas ar košu papīru. Tās paglabāja no gada uz gadu. Un cepumi bija, un kriņģeļi – viss bija sataisīts ar caurumu, lai var eglē ielikt.
Ziemassvētku vakars
Visi bija pirtī nomazgājušies. Bērnus nomazgāja, pirms sievas iet. Vispirms saimnieks nolasīja Evaņģēliju, un tika nodziedātas pāris dievvārdu dziesmas. Pēc tam bērniem jāskaita dzejoļi. Tad bērni dziedāja dziesmas un gāja riņķī eglei. Protams, katrs bija labāk apģērbies, kā jau tas svētkos pienākas. Es vēl tagad acīs redzu, kā Žonaku lielajā istabā egle bija vienā galā un mēs visi gājām riņķī apkārt un dziedājām. Evaņģēliju lasīja latviešu valodā. Līvu valodā vairāk bija rotaļas. Tas bija svētvakars.
Svētvakarā Mazirbē bija dievkalpojumi. Tad brauca uz Mazirbes baznīcu. Tas bija ļoti smuks brauciens – ar zirgiem un kamanām. Zirgiem klāt bija zvaniņi. Baznīcmalā bija ļoti daudz zirgu un pajūgu. Un visi bija svētsvinīgi noskaņoti. Tur bija arī daudz sīkradznieku – tur bija visi no Vaides līdz Sīkragam.
Pēc dievvārdiem katram bija līdzi kāds cienasts, ko viens otram atdāvināja. Kad brauca uz mājām, kas bija kājām nākuši, tos kāds paņēma līdzi. Tad bieži iebrauca iekšā ciemos. Piemēram, Žonaku saimniece ir Pitraga Veczumberu meita, tātad tie noteikti brauc pie Veczumberiem mājās. Vecāki cilvēki sagaidīja mājās, uz baznīcu brauca jaunie.
Katrā mājā bija gaļas ēdieni, kāposti. Ziemassvētkos bieži tika likta salaka. Salakas bija žāvētas, tās jau zvejoja līdz Ziemassvētkiem. Pārējās zivis – vai nu tur bija menca, kas bija stipri žāvēta un sālīta, vai kas cits. Bet salaka bija īpaši garšīga.
Kolka ziemā. Foto: Jānis Mednis
Ciemošanās
Pirmajos svētkos vaidnieki parasti brauca uz Kolku. Tad gāja Kolkā ciemos – kolcenieki jau gaidīja, sasējuši skaistin skaistus jaunus lakatus galvā. No Kolkas mājās nāca ap pusdienas laiku. Pēcpusdienā pie Žonakiem sanāca kopā jauni cilvēki. Bija muzikants Matsons, kas spēlēja ermoņikas, un jaunieši dancoja. Visu pirmo svētku vakaru dancoja, tā līdz pusnaktij.
Ne jau visi varēja sanākt pirmajā vakarā. Tad cits saimnieks taisīja otru vakaru. Bet Vaidē bija Žonaku mājas, un Veczumbra meita Emīlija bija ļoti uzņēmīga, tā kā viņi rīkoja arī otru vakaru.
Ziemassvētki bija trīs dienas. Svētvakarā vēl gāja ārā dārzā ābeles purināt, lai laba raža nākamajā gadā. No māņiem Ziemassvētkos bija tikai tas.
Ziemassvētku vecis
Ziemassvētku veci es savā laikā neredzēju. Viņš to paunu bija nolicis, eglīti puspušķotu atnesis. Kad skaitīja dzejoļus, saimnieks parasti dalīja to mantu. Lībiski viņu sauca par Taļšpivādvanā vai Taļšpivādizā. Viens vai otrs.
Es ļoti labi atceros, ka Loritss bija tieši Ziemassvētkos. Pie egles viņš mums lika skaitīt peršas. Tad viņš mums mācīja dziesmu. Viņš bija Žonaku mājās, dalīja dāvanas. Viņš dāvināja kuģi, gar malām tam bija logi. Viņš lika, lai māte ienes baļļu ar ūdeni. Tas kuģis bija ar federi, tas skrēja pa vannu. Mēs to vēl nebijām redzējuši.
Jaunā gada sagaidīšana
Vecgada pēdējā dienā no rīta atkal tika kurināta pirts. Pusdienas laikā jau visi bija nomazgājušies, maize, pīrāgi, plātsmaize un viss cits sacepts. Cepa daudz, lai būtu pēc iespējas vairāk zortes. Vecā gada vakarā visi darbi apdarīti, galds uzklāts. Jaunā gadā bija balles. Kolkā bija balle, kas gribēja, gāja. Mazirbē bija balle.
Mājās bija tās izdarības. Gāja ārā, sētā, un mēģināja, cik sētas mietus var apņemt, tad skaitīja. Nesa malku, bet, kad ņēma, nedrīkstēja skaitīt. Pēc tam skaitīja – pāris vai nepāris. Ja pāris, tad dabūs precēties, ja nepāris, tad nedabūs.
Vēl katrs darīja tā. Sēdēja uz grīdas, ar muguru pret durvīm, un meta kalošu. Ja nokrita ar purnu pret durvīm, tad uz iešanu. Ja uz sānu, tad būs slimība. Tā meta trīs reizes.
Tad salika trīs tases – vienai apakšā gredzenu, otrai – atslēgu, trešajai – krītu. Krīts nozīmē nāvi, gredzens – precības, atslēgas – ka par saimnieci tiks.
Lika arī ūdensglāzi un spoguli. Tad bija jāskatās, kad redzēs to brūtgānu. Vakarā, kad gāja gulēt, mazgāja seju un pie gultas nolika dvieli, lai redz, kas nāks slaucīt. Tad lika šķīvi zem gultas un pārlika tam puļķi pāri, lai redz, kurš pa to pāri ies. Jaunā gadā nebija dāvanu, Jaunā gadā bija priecāšanās.
Zvaigznes diena un svīdiņi
Tad nāca 6. janvāris, Zvaigznes jeb Trijkungu diena. Tad taisīja speciālu ēdienu, svīdiņus. Tos var taisīt arī citreiz, bet tas ir Zvaigznes dienas ēdiens. Ir jānovāra no cūkas galvas vai kā cita trekns buljons. Gaļu izņem ārā un buljonu atdzesē. Buljonā labi iemīca rudzu miltus.
Mīklu sagriež mazos gabaliņos un ar pudeli izrullē apaļus. Tad bērni ar uzpirksteni iespiež apļus, bet tā, lai neizspiež cauri. Iespiež ar dakšiņu tā, it kā zaķis būtu gājis. Dažādas figūriņas iegriež ar nazi. Mīkla ir tāda kā dižraušiem, tikai nav to malu.
Tad uzliek uz plātes, apsmērē ar to pašu buljonu un liek krāsnī cept. Tie gan ir vairāk jākaltē. Tad ņem no krāsns ārā un katru ieliek karstā buljonā. Ārā ņem ar putu karoti un liek tā, lai nesalīp kopā. Tad, kad atdzisuši, saliek kādā traukā. Kad ir jāēd, buljonu uzkarsē un pieliek klāt krējumu. Bet svīdiņus ieliek pannā un mudīgi krāsnī – viens, divi, trīs! – un dod siltus ēst. Klāt dod to zosti, buljonu. Svīdiņš ir ciets un silts. Tikai sāli vajag piemest klāt.
* * *
Stāstam par Ziemassvētku, Vecgada vakara un Zvaigznes dienas svinēšanu Vaides ciema Žonaku mājās izmantota mana intervija ar Paulīni Kļaviņu “Manā bērnībā bija pašu lietas sveces”, kas publicēta mēnešraksta “Līvli” 1995. gada novembra/decembra numurā. Tajā Paulīne stāsta, kā šie svētki tika svinēti viņas bērnībā 1920. gados.
Ziemassvētku apsveikumā izmantots Jāņa Medņa foto.
