Uzmanību, “Kolkasrags”!

“Mests sēklī, kuģis guļ, no uguns maldināts,

Ko jūras sirotāji lībji kūra,

Lai tad kā maitu putni, kas bez sāts,

Tam slepus uzbruktu no stūra.

Ap kuģi laiviņas kā dēles apkārt lien,

Un sirotāji barā brūk uz klāja,

Tiem kuģa ļaudis vāles pretī slien;

Plīv tumsā lāpu gaisma vāja.

Žvīkt! Nikni krustojoties, ozolvāles klaudz,

Līst asinis, irst dažam dzīve salda…

“Kol ka – kol ka!” tā sirotāji sauc

Un kuģa ļaudīm galvas skalda.” [1]

 

Šīs ir rindas no Kārļa Kraujiņa (1879–1975) balādes “Kolkasrags”, kas publicēta literārā žurnāla “Karogs” 1974. gada sestajā numurā. Balādes nosaukums vēl atsevišķi bija paskaidrots zemsvītras piezīmē: “Nāvesrags. Kol ka! lībiski: mirsti nu! Senatnē piekrastes jūrassirotāji lībieši naktīs kūruši kāpās ugunssārtus, mānīdami kuģus uz sēkļa. Kad kuģis strandējis, sirotāji ielenkuši to un skaļiem saucieniem “Kol ka!” metušies uz kuģa ļaudīm, tos apkāvuši un kuģi izlaupījuši. 1884. gadā sēkļa galā, 7 km jūrā, uzcelta Kolkas bāka.” [2]

 

 

Ar šādu Kolkas vārda izcelsmes skaidrojumu un lībiešu kā asinskāru laupītāju attēlošanu nebija mierā lībiešu kultūras darbinieks Pēteris Dambergs. Tādēļ tapa raksts “Uzmanību, “Kolkasrags”!”, ko viņš datējis ar 1974. gada 1. augustu un kuru vēlējās publicēt žurnālā “Karogs”. Ar 5. augustu datētajā raksta pavadvēstulē žurnāla redakcijai P. Dambergs rakstīja: “No Jūsu žurnālā (š. g. 6. numurā) publicētās K. Kraujiņa balādes “Kolkasrags” radies nepareizs priekšstats par Kolkas nosaukuma rašanos un par senajiem Kolkas iedzīvotājiem. Nosūtu Jums rakstu “Uzmanību, “Kolkasrags”!” Tajā esmu izskaidrojis Kolkas nosaukuma izcelsmi un kādi īsti bija Kolkas iedzīvotāji, kā īstenībā bija ar kuģu strandēšanu pie Kolkasraga. Lūdzu minēto rakstu ievietot Jūsu žurnālā.”

Diemžēl “Karoga” lasītājiem tā arī netika dota iespēja iepazīties ar mazāk dramatisku Kolkas vārda skaidrojumu, tomēr tāda iespēja tagad ir “Livones” lasītājiem, jo toreizējais “Karoga” līdzstrādnieks literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons ir saglabājis gan P. Damberga vēstuli, gan arī raksta manuskriptu un atvēlējis to publicēšanu portālā.

Renāte Blumberga

 

 

Žurnāla “Karogs” šā gada 6. numurā publicēta K. Kraujiņa balāde “Kolkasrags” ar parindi. Nenosaucot avotu, ar nopietnību tur izskaidrots, kā radies Kolkas (lībiski: Kūolka – P. D.) nosaukums. Kolkasraga lībieši bijuši laupītāji. Naktīs kūruši ugunskurus, lai mānītu kuģus uz sēkļa. Tikko kuģis avarējis, laupītāji, saukdami “Kol (īsti: kūol – P. D.) ka!”, kas lībiski nozīmējot ‘mirsti nu (īsti: arī – P. D.)’, nosituši kuģa ļaudis. Pēc tam kuģi izlaupījuši.

Laikraksts “Nedēļa” 1966. g. 48. numurā Kolkas nosaukumu saista ar tiem pašiem lībiešu vārdiem: “Kūol ka!” Taču vietvārda rašanos “Nedēļa” izskaidro citādi. Lībieši paši esot daudz cietuši no laupītājiem. Reiz kāds laupītāju kuģis uzskrējis uz Kolkasraga sēkļa. Tad nu laupītāju lūgumam palīdzēt lībieši atbildējuši: “Kūol ka, kūol ka!” (‘Mirsti arī, mirsti arī!’)

1921. gadā iznāca pirmā lībiešu lasāmā grāmata (Ežmi līvõd lugdõbrōntõz. Sasǟdõnd prof. Lauri Kettunen un štud. Oskar Loorits. Tartu 1921). Grāmatiņā ir abu sastādītāju 1920. gadā savākti lībiešu teksti – teikas, nostāsti, atmiņas. 5. lpp. atrodama īsa teika “Kui Kūolka nim um suggõn” (“Kā cēlies Kolkas nosaukums”). Sniedzu šīs teikas tulkojumu:

“Senie lībieši kāvās ar vāciešiem. Viens lībietis dzina septiņus vāciešus cauri lielam purvam uz Kolkasragu. Kolkasragā notika pēdējā kauja. Lībietis deva ar koka vāli vācietim pa galvu un teica: “Kūol ka, rakkõrz sa, tǟn järā!” (‘Mirsti arī, tu rakari, šeitan nost!’) Un tā tas nosaukums “Kūol-ka” pastāv vēl tagad.”

Lūk, trīs dažādi nostāsti. Kurš no tiem atbilst īstenībai? Patiesībā neviens.

Kaut arī Kolkas nosaukums ir Baltijas jūras somu izcelsmes, tas nav radies no lībiešu vārdiem kūol ka. Šāds naivs izskaidrojums ir īpaši izplatījies pēc minētās lasāmgrāmatas iznākšanas, un katrs to variējis pēc savas atmiņas vai gaumes. Tā būs radies arī K. Kraujiņa variants.

Īstenībā Kolkas nosaukums radies pavisam vienkārši. Tam pamatā ir sens Baltijas jūras somu vārds, kas mūsdienu somu, ižoru un votu valodā ir kolkka, karēļu valodā kolkku, igauņu valodā kolk, kas nozīmē ‘stūris, nostūris, nomaļa vieta’ (ir arī vēl dažas citas nozīmes). Lībiešu valodā mūsu dienās šis vārds saglabājies tikai vietu nosaukumos Kūolka ‘Kolka’ un Kūolka nanā ‘Kolkasrags’. Tā Kolkas nosaukumu izskaidro tiklab somugru, kā arī baltu valodu speciālisti (K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. II. Rīgā 1925–1927. 254. lpp.; L. Kettunen, Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung. Helsinki 1938. 164. lpp.; Y. H. Toivonen, E. Itkonen, A. J. Joki, Suomen kielen etymologinen sanakirja. II. Helsinki 1958. 211. lpp.; J. Endzelīns, Latvijas PSR vietvārdi. I/2. Rīgā 1961. 116. lpp.).

Tātad K. Kraujiņa izmantotais skaidrojums, uz kā uzbūvēta visa balāde, pieder pie tāda tipa vietvārdu izskaidrojumiem kā Odesa no latviešu o, desa vai Maskava no maz kāva. Tie var izklausīties tīri interesanti, bet tiem nav nekāda sakara ar īstenību. Acīm redzot arī tādi var tomēr rosināt uz daiļradi.

 

 

Ar īstenību balāde ir vēl citās pretrunās.

Pirmkārt. Vai tad vispār vajadzēja kurināt ugunskurus, lai mānītu kuģus? Tie vētras laikā uzsēdās uz sēkļa tāpat.

Ņemt kursu uz krastu pēc kaut kāda nepazīstama uguns vai arī bez tā vētras laikā ir ļoti bīstami un var līdzināties pašnāvībai. Tātad uguns jūrniekus būtu nevis vilinājusi krastā, bet brīdinājusi turēties pa gabalu no tā.

Tāpēc arī līdzīgi nostāsti (ne tikai Kolkasragā) par viltus uguņu dedzināšanu krastā kuģu mānīšanai nav guvuši apstiprinājumu.

Otrkārt. Iedomāsimies, ka jūrmalniekiem laupīšanas nolūkā tomēr ir izdevies vilināt kādu kuģi uz Kolkasraga sēkļa, kur to gaida droša bojā eja. Vai tiešām viņi pēc tam arī sev būtu izvēlējušies tādu pašu likteni? Kas ir redzējis Kolkasragu vētras laikā, neteiktu, ka tādā raganu katlā pat dienā, kur nu vēl naktī, varētu doties ar mazu buru vai airu laivu, lai arī tur gaidītu nez cik bagāts laupījums.

Treškārt. Kas varēja nodarboties ar bojā gājušo kuģu mantu laupīšanu? Ne jau dzimtļaudis (pie kuriem piederēja arī balādē minētie lībieši). Strandējošo kuģu mantu vajadzēja savākt, uzglabāt un nodot varas iestādēm. Šāds pienākums bija ieskaitīts muižas klaušās, kā minēts lībiešu sūdzībā ģenerālgubernatoram 1859. gadā (Dokumenti par tautas atmodas laikmetu 1856.–1867. g. Rīgā 1939. 60. lpp.). Kolkā pat bija īpašs vagars, kas šos darbus uzraudzīja. Tiesa, pēc vētras vietējie iedzīvotāji devās uz jūrmalu meklēt mantu, ko izskalojusi jūra. Tas bija vienīgais, ko jūrmalnieki, tātad arī lībieši, atļāvās. Bet arī šī manta oficiāli bija jānodod. Kolkas apkārtnē gan pazīst nostāstus par laupītāju Trommeli, bet tas mitinājies Melnsilā un viņa vārds rāda uz muižnieku izcelsmi.

Esmu dzimis un uzaudzis Kurzemes jūrmalā netālu no Kolkas. Par kuģu strandēšanu ne tikai Kolkā, bet arī citur esmu dzirdējis daudz nostāstu. Taču nekad netiku dzirdējis no visvecākajiem vietējiem iedzīvotājiem kaut ko par strandējušo kuģu ļaužu apkaušanu. Jūrmalnieku nerakstīts likums bija visādi palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem jūrniekiem.

Arī tad, ja balādes notikumi būtu iedomāti pirmsdzimtniecības laikos, nav pamata domāt, ka jūras laupīšana varēja notikt balādē aprakstītā veidā. Bez tam, būdams objektīvs, nevarētu teikt, ka senos laikos sirošana būtu bijusi īpaši raksturīga lībiešiem, lai tieši viņus no visām Kurzemes ciltīm izraudzītu laupītāju lomai.

Arī Rūdolfa Blaumaņa balādē “Tālavas taurētājs” viss ir rakstnieka izdomājums. Taču tas nevienu lasītāju ne traucē, nedz aizskar, jo lielais humānists 1) rakstījis par to, kas tiešām varēja notikt, 2) nav modinājis naidu ne pret vienu citu tautu.

Tā nu iznāk, ka “Kolkasraga” autors pats ir noticējis maldugunīm, kas viņu, tāpat kā viņa balādes varoņus, nenovēršami ir novedušas uz Kolkasraga sēkļa.

 

* * *

 

[1] Kārlis Kraujiņš. Kolkasrags. Karogs, 1974, nr. 6., 103. lpp.

[2] Turpat, 102. lpp.