Latviešu valodas aģentūra izdevusi Laimutes Balodes un Ojāra Buša grāmatu “No Abavas līdz Zilupei”. Vietvārdu cilmes īsajā vārdnīcā apkopotas ziņas par vairāk nekā simt Latvijas pilsētu, ezeru un upju nosaukumu izcelsmi. Daudziem no tiem saskatāmas lībiskas saknes.
Autori iecerējuši, ka vārdnīca noderēs dažādu vecumu interesentiem, kas vēlas papildināt zināšanas par Latvijas vietvārdiem, taču cer, ka tajā ielūkosies arī valodniecības un ģeogrāfijas profesionāļi, tāpēc zinātniski korekti vietvārdu cilmes skaidrojumi nodalīti no nostāstiem un leģendām. Tiem, kas interesējas par lībiešu pēdām Latvijas kartē, arī tiks gana saistoša lasāmviela. Piemēram, autori skaidro, ka Kandavas novada ciems Matkule ir somugru cilmes vietvārds – saliktenis, kura pirmā daļa varbūt ir saistāma ar lībiešu mattõ ‘apbest, apbedīt, apglabāt, aprakt’ vai arī madal ‘zems, mazs’, bet otrajā daļā ir lībiešu kilā, kūla ‘ciems’.
Ikšķiles nosaukuma visizplatītākais sākotnējās nozīmes skaidrojums – ‘viens ciems’ (lībiešu ikš kilā), pēc autoru domām, liek par sevi šaubīties, jo ir grūti iedomāties motivācijas pamatojumu – ja nu vienīgi lībiešu ikš ‘viens’ būtu lietots artikula funkcijā. Autoru skaidrojums noved pie hipotēzes, ka vietvārda Ikšķile sākotnējā nozīme varētu būt ‘jūga ciems’. Arī ar Jelgavas nosaukumu nav tik vienkārši. Pirms gandrīz divsimt gadiem Kārlis Frīdrihs Vatsons izteica domu, ka vietvārds atvedināts no lībiešu jālgab ‘pilsēta’, taču jau 20. gadsimtā Konstantīns Karulis formulējis hipotēzi, ka Jelgavas vārds saistāms ar latviešu apvidvārdu jelga ‘slapja, purvaina vieta’, bet lībiešu sugasvārds jālgab pats radies no vietvārda Jelgava.
No šī mazā ieskata vien jau ir skaidrs, ka vārdnīcā ir vērts ielūkoties.
