Klajā laists unikāls kolektīvs darbs – astoņsimt lappušu bieza grāmata “Latvija: kultūru migrācija”, kuras tapšanā iesaistītas četras Latvijas Universitātes zinātniskās institūcijas un 25 zinātnieki no visdažādākajām humanitārajām jomām – sākot ar vēsturi, filozofiju un literatūru līdz reliģijai un mākslas vēsturei. To izdevis LU Akadēmiskais apgāds.
Starpnozaru pētījums, kolektīvā monogrāfija “Latvija: kultūru migrācija”, ir pirmais Latvijā un pasaulē tapušais skatījums uz vairāku kultūru mijiedarbes ainu, kopš Latvijas teritorijā ieradās pirmie iedzīvotāji. Starptautiskās zinātniskās domas kontekstā pirmoreiz definēts kultūru migrācijas jēdziens, veidi, saistība ar atšķirīgām pieejām kultūras pētniecībā. Kultūru migrāciju pētnieki atklāj dažādās cilvēka darbības jomās: materiālā kultūra (vēsturnieki), valodu mijiedarbe (valodnieki), mītu un citu folkloras elementu migrācija (folkloristi, literatūrpētnieki), ideju vēsture un reliģija kā kultūru migrācijas izpausme (filozofi, reliģijas pētnieki, vēsturnieki), estētiskās kultūras robežzona ar nacionālo identitāti, ideoloģiju, politiku un valstiskumu (filozofi, vēsturnieki), kultūru migrācijas atspulgi literatūrā un citos mākslas veidos.
No lībiešu skatpunkta monogrāfija iezīmīga ar to, ka vairākās nozarēs pieminēti arī lībieši kā viena no Latvijas pašreizējās teritorijas pamattautībām. Tā Guntis Zemītis rakstā “Latviskās identitātes veidošanās kultūru migrācijas ietekmē un tās atspoguļojums Latvijas kultūrainavā” ieskicē lībiešus līdz 14., 15. gadsimtam. Valodnieki Ojārs Bušs un Ilga Jansone rakstā “Somugrismi latviešu valodā: pētniecības un integrācijas atspoguļojums” sadaļā “Baltijas jūras somi Latvijā” plašāk aplūko Kurzemes un Vidzemes lībiešus, bet sadaļā “Somugru cilmes apelatīvā leksika latviešu valodā” iepazīstina ar leksisko somugrismu, t. i., aizguvumu no Baltijas jūras somugru valodām, lielākoties no igauņu un lībiešu valodas, zinātniskās izpētes vairāk nekā simt gados paveikto.
Literatūrzinātnieces Anitas Rožkalnes pētījumā “Latviešu nacionālā literatūra kultūru migrācijas apstākļos” lībiešu radītie darbi ieņem pilntiesīgu vietu visas latviešu literatūras kopainā. Pētniece atzīmē gan pirmo publicēto tekstu lībiešu valodā 1789. gadā, gan Johana Andreasa Šēgrēna un Ferdinanda Johana Vīdemaņa darbu gramatikas un vārdnīcas izdošanā, gan Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa uzrakstīto dzejas krājumu “Jūrnieku svētas dziesmas un lūgšanas” (1845), kas kļuva par otro latviešu oriģināldzejas krājumu latviešu literatūras vēsturē. Autore piemin Kurzemes lībiskajās izloksnēs rakstītos darbus, kā arī Kārļa Staltes veikumu un mūsdienās lībiešu valodā rakstītos darbus.
