1996. gads lībiešu dzīvē

Togad lībiešu dzīvē bija divi lieli notikumi. Par vienu – valsts aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” (Lībiešu krasts) piecu gadu jubileju – uzreiz bija skaidrs, ka tas ir notikums. Par otru – Alda Ermanbrika ievēlēšanu Līvu savienības vadītāja amatā – apjausma atnāca vēlāk. Jo tajā 1996. gada 20. aprīļa dienā neviens nezināja, ka jaunais priekšnieks amatā paliks vairāk nekā desmitgadi līdz 2009. gadam.

 

Lēmumu Nr. 40 “Par valsts aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” izveidošanu Ministru Padome pieņēma 1991. gada 4. februārī, bet “Līvõd rānda” nolikums tika apstiprināts 1991. gada 25. oktobrī. Lībiešu krasta piecu darba gadu atzīmēšana notika 17. februārī Mazirbes skolā.

 

 

 

Habilitētā ģeogrāfijas zinātņu doktore Aija Melluma, kura stāvēja pie “Līvõd rānda” šūpuļa, laikrakstā “Līvli” atcerējās: “Pagājuši pieci gadi, kopš pieņemts lēmums par “Lībiešu krasta” izveidošanu. Taču patiesībā tas ir vecāks, ko pirmās nopietnās sarunas par Ziemeļkurzemes piekrastes un lībiešu kultūrvēstures mantojuma aizsardzību sākās 1989. gada vasarā, vēl pastāvot Padomju Latvijai. [..] Man ir saglabājušās piezīmes par pārrunām “Lībiešu krasta” veidošanas sakarā. Tās notika Talsos, Ventspilī, Kolkā, Rīgā, tajās piedalījās daudzi cilvēki [..].

Pirmā doma pēc piezīmju pāršķirstīšanas bija – cik ātri viss mainījies. Pašreiz pat grūti iedomāties, ka daudz uzmanības tika veltīts tādiem jautājumiem kā PSRS armijas un robežsargu klātbūtne, attiecības ar zvejnieku kolhoziem u. tml.

Taču visaktīvāk tika apspriests iespējamais piekrastes aizsardzības statuss, lībiešu tiesības un vieta šajā piekrastē. Tika pat runāts par lībiešu rezervātu, par lībiešu rezervāciju. Tikai pēc pārrunām apmēram gada garumā izveidojās diezgan vienots priekšstats par iespējamo aizsardzības formu, proti, par “kultūrvēsturisko aizsargājamo teritoriju”, kas vienlaikus realizē vairākus mērķus. [..]

Manuprāt, “Lībiešu krasta” pastāvēšana un darbība vērtējama visu notikušo pārmaiņu kontekstā. Taču neatkarīgi no visa, ko mēs par to varam teikt un domāt, “Lībiešu krasts” jau ir mūsu kultūrvēstures mantojums, tas ir vajadzīgs gan lībiešiem, gan latviešiem, bet varbūt visvairāk Latvijai.”[1]

 

 

“Līvõd rānda” izveidi un pirmos gadus mēnešrakstā “Līvli” atcerējās arī pirmā Līvu savienības vadītāja Ieva Neilande: “Jau 1988. gada vēlā rudenī pēc Līvõd Īt – toreiz ar nosaukumu Lībiešu kultūras savienība – atjaunošanas skaudri sajutām nepieciešamību domāt par Ziemeļkurzemes lībiešu zvejniekciemu likteni, par pašu lībiešu vietu šajā teritorijā, par šo aizaugušo, lielākoties pamesto, aizliegto mūsu zemi. [..]

Ir pagājuši pirmie pieci gadi, kad no nulles un haosa, praktiski no tukšas vietas un nabadzības tika veidotas kontūras “Līvõd rānda” idejai. Līdz 1994. gadam, kamēr arī es biju šajā procesā iekšā, Līvu savienība, tās nodaļas Kolkā un Mazirbē, Nacionālo lietu departaments gāja cieši kopā ar “Līvõd rānda”. Krasta problēmas uztvērām kā savējās, darījām visu iespējamo un reizēm pat neiespējamo, lai “Lībiešu krasts” nostiprinātos, lai tam palīdzētu organizatoriski, morāli un finansiāli. “Līvõd rānda” savukārt palīdzēja Līvu savienībai, jo mērķis taču ir viens. Pats svarīgākais ir tas, ka cēlusies lībiešu pašapziņa, jaunie sāka lepoties ar savu piederību līviem. [..]

Tik sarežģītā un grūtā laikā piecos gados padarītais ir būtisks jūrmalnieku un tieši lībiešu problēmu risināšanā. Cauri grūtībām, it kā nepārvaramiem šķēršļiem tiek saglabāta, nostiprināta un veidota vide. “Līvõd rānda”, Kolkā un Mazirbē ir ienākusi lībiskā rosība. Augstu vērtējams ir Edgara un Zojas Sīļu darbs. Viņi atstājuši Rīgu, pārcēlušies uz dzīvi Lielirbē, brīžam sakostiem zobiem darīdami savu gaišo darbu. E. Sīlis administrācijas darbu organizējis Mazirbes tautas namā, kas tāpat kā pirms Otrā pasaules kara atkal kļuvis par Ziemeļkurzemes lībiešu teritorijas centru.”[2]

 

 

Lībiešu jaunieši, kas vēlas sanākt kopā un dziedāt lībiski, nav tikai šolaiku parādība. Tā bija arī pirms trīsdesmit gadiem. “Līvõd rānda” jubilejā klātesošos priecēja jauniešu ansamblis “Vīm”.

 

 

Līvu savienības gadskārtējā pilnsapulce notika 20. aprīlī Lībiešu tautas namā. Kvoruma kārtējo reizi nebija, bet sabraukušie tomēr nolēma pilnsapulci pārsaukt par konferenci un sapulci noturēt, lai tālais ceļš uz Mazirbi nebūtu bijis veltīgs. Tajā par paveikto atskaitījās savienības vadītājs Gunārs Matisons un grupu vadītāji.

Ventspils grupas vecākā Ritma Stūre: “Mūsu aktivitātes sākās ar Lielirbes kapsētas žoga talkām. Ansamblis “Kāndla” piedalījās vairākos pasākumos. Smaga problēma ir sakari. Rakstījām Gaiļa kungam, un viņš savu vārdu turēja. Tagad tiek apzināti cilvēki, kas grib telefonu. Būs arī taksofoni. Ventspilī ir desmit cilvēku, kas lībiešu valodu mācās trešo gadu. Mums nav savu telpu, kur sanākt, aprunāties, varbūt tāpēc aktivitāte nav tik liela.”[3]

 

 

Rīgas grupas vadītāja Gerda Sinkēviča: “Rīgas grupā ir 146 biedri, biedru naudas regulāri maksā aptuveni puse. Valdē reāli darbojāmies trīs cilvēki – Astra Antmane, Emīlija Rozefelde un es. Ziemassvētkos Rīgas grupa 18 cilvēkiem izsniegusi nelielu pabalstu. Rīgas grupa organizējusi lībiešu kolektīvus Igaunijas neatkarības dienas koncertam.”[4]

 

 

Par Līvu savienības vecākā amatu izvērsās sīva cīņa: “Andrejs Šulcs izvirzīja Gunāru Matisonu, Gunārs Matisons [tā brīža LS vecākais – red. piez.] izvirzīja Aldi Ermanbriku, bet Mazirbes grupa – Valtu Ernštreitu. G. Matisons savu kandidatūru atsauca un aicināja savus atbalstītājus balsot par A. Ermanbriku. Sakarā ar to, ka viens no kandidātiem paziņoja, ka viņš sevi neatzīst par lībieti un otrs kandidāts uzsvēra to, ka prot lībiešu valodu, izraisījās diskusija par to, vai LS vecākajam, kas ir reprezentatīva persona, ir jāprot tās tautas valoda, kuru viņš pārstāv. Dažiem likās, ka visvērtīgākais ir dzīves pieredze, bet jaunība un valodas prašana ir nesvarīga.”[5] Ar vienas balss pārsvaru uzvarēja Aldis Ermanbriks. Tā sākās viņa valdīšanas posms, kas ilga līdz 2009. gadam.

 

 

Pēc kopsapulces notika liela viļņošanās, jo valdē ievēlēja vairākus cilvēkus, kuri nebija pa prātam jaunajam savienības vadītājam. Jaunajā valdē iekļuva Zoja Sīle, Valts Ernštreits, Ilmārs Geige, Edgars Sīlis, Renāte Blumberga un Gunārs Matisons. No kandidējušajiem ārpusē palika Ieva Ernštreite, Dainis Stalts, Maija Rēriha, Tenu Karma un Ritma Stūre. Beigu beigās virsroku guva viedoklis, ka pilnsapulce bijusi nelikumīga. Līdz novembrim bija savākts nepieciešamais daudzums biedru parakstu, lai sasauktu Līvu savienības ārkārtas konferenci:

“Mēs, apakšā parakstījušies LS biedri, lūdzam sasaukt ārkārtējo konferenci, lai izvestu LS valdes pārvēlēšanas. Mēs uzskatām, ka 1996. gada 20. aprīļa pārvēlēšanas bija nelikumīgas sekojošu apstākļu dēļ.

1996. gada 20 aprīlī tika sasaukta LS kopsapulce, bet, ņemot vērā faktu, ka liela daļa LS biedru nepiedalījās, kopsapulcē tika nolemts, ka tā ir LS biedru konference, lai gan nevienā no LS reģionālajām kopām iepriekš netika veikta delegātu izvēlēšana uz pārvēlēšanu konferenci. Pie tam nebija no iepriekšējās valdes puses paziņots, kādas ir pārstāvniecības normas uz iespējamo konferenci. Rezultātā reģionālo kopu valdē jautājumu par jauno valdi un perspektīvo darbību lēma visi, kas piedalījās, bet nevis oficiālie delegāti. Kā rezultāts šādai pārstāvniecībai bija valdes vēlēšanu rezultāti, kuru rezultātā jaunajā valdē pamatā tika ievēlēti “Lībiešu krasta” no budžeta naudas algotie darbinieki un viņu atbalstītāji, bet nevis cilvēki, kas pārstāv LS reģionālo kopu intereses.”[6]

 

 

14. decembrī, nu jau Rīgā, notika atkārtotā pilnsapulce, kas jau laicīgi bija pārdēvēta par konferenci un kurā balsot varēja tikai izvirzītie delegāti. Mēnešraksta “Līvli” lappuses liecina: “Par “Līvõd Īt” priekšsēdētāju, tāpat kā iepriekšējā, 20. aprīļa, kopsanākšanas reizē, kuru šī konference atzina par nelikumīgi notikušu, ievēlēja (šoreiz vienbalsīgi, nevis ar vienas balss pārsvaru) Aldi Ermanbriku, senas lībiešu dzimtas atvasi. Valdē uz sešām vietām izvirzīja deviņus kandidātus. Par visiem balsoja aizklāti. Tie, kas ieguva vairāk balsu, kļuva par valdes locekļiem, bet tie, kam nebija paveicies ar līdzbiedru atbalstu, darbosies revīzijas komisijā. Un tā “Līvõd Īt” valdes locekļi tagad ir: Visvaldis Feldmanis (47), Dainis Stalts (43), Maija Rēriha (41), Ritma Stūre (37), Gunārs Matisons (33), Uldis Sproga (32). Par revīzijas komisijas locekļiem ievēlēti Margita Kalniņa, Aina Straume un Veronika Millere. Konference nolēma, ka valde strādās pusotru gadu – līdz 1998. gada aprīlim.”[7]

 

 

 

 

* * *

 

[1] Aija Melluma. Krasts ir vajadzīgs gan lībiešiem, gan latviešiem, bet visvairāk – Latvijai. Līvli, 1996, nr. 1/2, 5. lpp.

[2] Ieva Neilande. Sākums. Līvli, 1996, nr. 1/2, 3., 7. lpp.

[3] Renāte Blumberga. Lībiešu savienība iešūpo 73. pavasari. Līvli, 1996, nr. 5/6, 1. lpp.

[4] Turpat, 1., 4. lpp.

[5] Turpat, 4. lpp.

[6] Renāte Blumberga. Lībiešu savienības valdes sēdēs un Rīgas grupas sapulcē. Līvli, 1996, nr. 11/12, 5. lpp.

[7] G. B. LS ārkārtas konferencē. Līvli, 1997, nr. 1, 2. lpp.

 

* * *

 

Dainis Kārkluvalks ir Latvijas Profesionālo fotogrāfu asociācijas un Latvijas Mākslinieku savienības biedrs. Viņš, vairāk nekā 40 gadus strādādams laikrakstā “Talsu Vēstis” (iepriekš “Padomju Karogs”), kas regulāri atspoguļoja arī lībiešu kopienas dzīvi, savā kolekcijā ir uzkrājis simtiem vizuālo liecību par norisēm kopienā un lībiešu jūrmalā. Daiņa fotogrāfijas savulaik regulāri publicēja arī mēnešraksts “Līvli” (iznāca no 1992. līdz 2008. gadam). Šogad un pērn ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu vietnē “Livones” jau publicēti pieci fotostāsti par lībiešu dzīvi no 1987. līdz 1995. gadam (Pirmie lībiešu svētki, Lībiešu krasts 1987–1990, Lībiešu portreti 1991–1992, Lībiešu 1992. gada vasara un Kolkā, Košragā un Mazirbē pirms trīsdesmit gadiem). Šis ir sestais stāsts.