Sōrlizt tarā jeb sāmīšu žogs

“Sīkrõg kilās um pǟgiņ vāldiz jȭgța ja sīest at suggõnd kȭnkad, mis lǟbõd rištīräštī amā kilā kouți. Ne at sūŗim jagū suggõnd sǟl, kus umāt vȯnnõd tarād ja tarādvaitõd, mis jūrõ īend jõugõ vizzõ. Seļļizt kȭnkad at pigā amād kilā mōd immar. Piškizt mō lupātõd kȭnkad vaisõ at nemē kōsõd: aigād kuordid ja jõugizt, kus kūja āigal vīļa ja naggõrd palābõd ulzõ, vīmõ āigal mō sidāmtõ vež võtāb vīļa ja naggõrd jarā.”[1]

“Sīkragā ir daudz baltas smilts, un no tās radušās kāpas, kas krustām šķērsām iet cauri visam ciemam. Tās lielākoties ir radušās tur, kur ir bijuši žogi un žogstarpas, kur smiltīm ir bijis, kur apstāties. Tādas kāpas ir gandrīz ap visiem ciema zemes gabaliem. Sīkie zemes gabaliņi starp kāpām ir kā kāši: malas augstas un smilšainas, kur sausā laikā labība un kartupeļi izkalst, bet lietainā – vidū saplūstošais ūdens labību un kartupeļus apslīcina.”[2]

 

 

Tā par savu dzimto ciemu 1970. gadu beigās rakstīja Pēteris Dambergs. Žogu lībiešu ciemos tiešām bija daudz, un tie veidoja veselas sistēmas – žogi “apņēma ceļus, pagalmus, laidarus, lopu gatves, augļu, sakņu, apiņu un bišu dārzus, aplokus, tīrumus un pat pļavas”[3]. Lībiešu ciemu apbūvi pētījušais etnogrāfs Saulvedis Cimermanis atzina, ka to noteica īpašie dabas un sociālekonomiskie apstākļi. Iekoptos lauciņus apdraudēja vēja nestās smiltis, kuras vajadzēja aizturēt. Tāpat ciemos bija tik cieša apbūve, ka kaimiņu dārzi un pagalmi saskārās, tādēļ vajadzēja norobežot mājdzīvniekus un mājputnus savā teritorijā. Vajadzēja arī aizsargāt dārzus un laukus no meža dzīvnieku, īpaši jau mežacūku, sirojumiem.[4]

 

 

Mūsdienās seno žogu sistēmas jūrmalciemos ir izzudušas, jo ir izzudis arī tas saimniekošanas veids, kas vēl bija saglabājies 1930. gados. Ja nav cilvēku ar naturālajām saimniecībām, nav arī vajadzības pēc tik daudz žogiem un, ja žogus regulāri neatjauno un nelabo, tie neglābjami pazūd no ciemu ainavas. Senos lībiešu ciemu žogu paraugus var aplūkot Pitraga Krogos (kempings “Pie Andra Pitragā”), kur tos izveidojis saimnieks Andris Antmanis. Cerams, ka tagad ciemos parādīsies vairāk seno žogu, jo Košraga ciema aktīvie ļaudis ir sākuši organizēt Lībiešu krasta ciemu vēsturisko žogu meistarklases. Tā 3. maijā žogu meistari būvpētnieka Jura Zviedrāna vadībā mācīja izgatavot buldriķu un riņķu žogu.

 

 

Tomēr viens no senākajiem žogu veidiem lībiešu jūrmalā ir bijis sāmīšu žogs (sōrlizt tarā). Par to 1928. gada 11. martā igauņu pētniekam Ferdinandam Linnusam nedaudz pastāstīja Lielirbē uzaugušais mazirbnieks Mārtiņš Lepste (dz. 1881). Pēc viņa domām, sōrlizt tarā jeb sāmīšu (t. i., sāmsalnieku) žogs, ko literārā valodā sauc par slīpkoku žogu, ir senākais žoga veids jūrmalā. Tas esot labs žogs, jo ir blīvs un nepūst tik ātri kā citi žogi, jo ūdens lāses gar slīpajām kārtiņām notek zemē. Tā būvēšanai vajadzēja kārtis (tarūkst), mietus (taibõd) un klūgas (klūgõd).

 

 

To, ka tas ir viens no senlaicīgākajiem žogu veidiem, atzīst arī S. Cimermanis. Ja lībieši slīpkoku žogu dēvēja par sāmīšu žogu, tad citviet Latvijā to sauca arī par igauņu, strupju, šķilu, tuņu, vilku, žurbuļu u. c. žogu. Tā būve ir visai vienkārša:

“Vienādos attālumos vienu no otra zemē rindā iedzina mietu pārus. Katra pāra mietus vairākās vietās sasēja ar egles, kadiķa vai kārkla klūgu, egles mizas vai cita materiāla grīstēm. Virs grīstēm starp mietiem salika gandrīz vienāda resnuma egles vai priedes kārtiņas tā, lai to resgaļi balstītos uz zemes, bet vidi un tievgaļi uz mietu sasējuma grīstēm. Dažkārt kārtiņu galus nosmailināja un nedaudz iesita zemē. Virs mietu sasējuma varēja gulēt gan viena, gan vairākas kārtiņas. Koku pārpilnības apstākļos žogā lika apaļkārtis, trūcīgākos – plēstas kārtiņas. Žogs iznāca visai blīvs. To būvēja ap dārziem, tīrumiem, nereti arī gar ceļu un ap ganībām. Rūpīgāki saimnieki žogā lika vienāda garuma kārtiņas, tā panākot gludu virsu. Žoga materiālus parasti ieguva, retinot jaunaudzes, līžot līdumus, lai varētu ierīkot jaunus tīrumus. Rūpīgi kopts žogs kalpoja 10 un vairāk gadus, it īpaši tad, ja kārtis un mieti gadījās pietiekami sveķaini.”[5]

 

 

 

* * *

 

[1] Tenu Karma, Pēteris Dambergs. Sīkraga ciems. Lībiešu gadagrāmata 1999. = Līvlist āigastrōntõz 1999. Mazirbe: “Lībiešu krasts”, 61.–62. lpp.

[2] Turpat, 65. lpp.

[3] Saulvedis Cimermanis. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. 10. turpinājums. Līvli, 1996, 3/4, 12. lpp.

[4] Turpat.

[5] Saulvedis Cimermanis. Būves un to izmantošana lībiešu ciemos. 12. turpinājums. Līvli, 1996, 7/8, 15. lpp.