Pitrags pirms gadsimta ceturkšņa

Daiņa un Ilzes Kārkluvalku fotoreportāža “Pitrags (Pitrõg)”, kas laikrakstā “Talsu Vēstis” publicēta 2000. gada 26. oktobrī, rāda dzīvīgu un saimnieciski rosīgu dzīvi, kura sākotne šajā vietā pierādāma vismaz kopš sešpadsmitā gadsimta otrās puses. Rakstu avoti liecina, ka cauri gadsimtiem te pārsvarā dzīvojuši lībieši. Piemēram 1850. gadā Pitragā dzīvojušas 187 personas (89 vīrieši un 98 sievietes) un tikai divas no tām ir bijuši latvieši. “Tagad, mūsdienās,” rakstīja Ilze, “Pitragā parasti apdzīvotas 13 mājas, bet vasarā ļaužu daudzums uz vasarnieku rēķina palielinās daudzkārt, un tad te sulīga dzīvība ir kādās 20 mājās. Pēc Kolkas pagasta datiem, Pitragā šā gada oktobra vidū bija 47 pastāvīgie iedzīvotāji.”

Renāte Blumberga

 

 

Kopš 1890. gada savu vēsturi raksta Pitraga baptistu draudze. Tajā tagad ir 36 pitradznieki un tuvējo ciemu ļaudis. Jau 24 gadus par mācītāju šeit kalpo Edgars Freivalds. Draudzes māsu pulciņa vadītāja Tabita Freivalde (attēlā pa labi) nesen piedalījās Latvijas Baptistu draudžu māsu savienības kongresā Rīgā. Mācītāja meitas Anda un Guna, ieguvušas muzikālo izglītību, palīdz draudzes darbā. Baznīcu tagad remontē. Būvinženieris, draudzes padomes sekretārs Miervaldis Ceimurs liek lietā savu pieredzi.

 

 

 

 

 

Te divas reizes nedēļā piestāj autoveikals. Te var saņemt pastu un kastītē iemest vēstules, pie sienas piespraust paziņojumus un afišas.

 

 

 

Kopš lībiešu un latviešu tautas atmodas sākuma visus svarīgos notikumus piekrastē videofilmās iemūžina Imants Rūdolfs Petravis-Zariņš. Viņa sakrātajam arhīvam ir būtiska nozīme lībiešu kultūrvēsturē.

 

 

 

Mājās galvenā ceļa malā līksmi saulē žūst mazuļa autiņi. Esam ieradušies Sintijas Martas pirmās dzimšanas dienas priekšvakarā. Brālīši – trīsgadīgais Ilmārs un sešgadīgais Armands, tāpat kā pastarīte, ir Ilutas un Andra Antmaņu ģimenes lielākie dārgumi šajā pasaulē.

 

 

Jau divus mēnešus atjaunots darbs Pitraga zivju apstrādes cehā – divās maiņās 60 cilvēku ražo zivju pusfabrikātus. Te saimnieko SIA “Sedana”, telpas nomājot no SIA “Pitrags”. Vadītāja Baiba Briede noskaņota ļoti reāli – ja paši rosīsies un meklēs produkcijas realizācijas iespējas, ražotne pastāvēs un kaut nelielā apjomā nodrošinās šodien piekrastē tik vajadzīgās darba vietas. Kāds darbinieks iesaistās sarunā, piebilzdams, lai noteikti uzrakstu, ka valsts šodien nav ieinteresēta mazā uzņēmēja darbībā – gan bremzē ar nodokļiem, gan citādi regulē un ierobežo. Cehā darba apstākļi ir skarbi, un kurš katrs nemaz nevar izturēt tā monotono, precīzo ritmu. Tomēr te var nopelnīt, un cilvēki tāpēc ir ar mieru braukt arī no paliela tāluma.

 

 

 

 

 

 

Ilgonis Sterķis ir ražena auguma, jauns vīrs, vērīgs un mutīgs. Viņam ir zvejnieku saimniecība, ir laiva un tīkli, ir vīru brigāde, kas torīt pāri savu māju sliekšņiem nav kāpusi. Toties no vecas laivas puses uzslietajā dūmnamā piekalnītē gardi un tumīgi smaržo nokūpinātas un jau atdzisušas butes. Randu dūmnams ir pievilcīga vieta visāda kaluma atbraucējiem un pašu ļaudīm. Pēc smaržīgās, treknās zivtiņas te pie durvīm mīcījušies populāri un vēl populārāki Latvijas cilvēki. Kad dūms šurp atkal atvedīs netālu bieži mītošo aktieri Andri Bērziņu, viņi tā kārtīgi pagriezīs uz riņķi pasaules politiku. Bet Ilgonim nemaz nav žēl mums rokās ieslidināt divu virbu vērumu un priecāties par mūsu prieku. Ilgonis nesūdzas, tikai stāsta, cik maz maksā viņa lomi un cik niecīgu summu viņam izdodas saņemt par tā kilogramu. Iegūtā peļņa bieži vien ir kā izsmiekls par to, ka esi palicis savās mājās, savā ciemā un nemeklē vieglu dzīvi svešā pusē. Var jau pilnu sirdi tā pakratīt, ja ir, kas klausās, bet galā tiks vien pats, kā vienmēr.

 

 

Zvejas kuģa kapteinis, traļmeistars – kādus tikai darbus nezina un spēka gados uz kuģa nav darījis Arnolds Sterķis! 35 gadus viņš strādāja jūrā, būdams kopsaimniecībā, bet pēdējos septiņus gadus to dara uz savu roku. Viņa ģimene dzīvo Randu (Krastu) mājās, kurām ir vismaz 100 gadu mūžs. Todien staltais vīrs sakopis ziemāju lauciņu un daudz rūgtu vārdu saka par valdīšanu. Viņš te sitas ar mazo pensiju pa savu naturālo saimniecību, jaunie no ciema pamazām aiziet, kur ir darba vietas, bet jaunbagātnieki vietējiem iedzīvotājiem degungalā lepni ceļ māju pēc mājas un ciemu vasarā pārvērš par kūrortu. Viņam, kā jau padomju laikā pensiju nopelnījušam, sola pielikt 19 santīmu pie tagadējās… Arnolds tikai atmet ar lielo, sastrādāto sauju un turpina šai dienai nodomāto. Lopiņiem visu izaudzē paši, ir pārtikuši, bet vairāk plašoties arī nevar. – Sakiet, kad vēl maizes kukulis ir maksājis tik dārgi? – noprasa Arnolds Sterķis.