Ziņu portālā “Delfi” 12. septembrī publicēta plaša žurnālistes Annas Apīnes saruna ar lībiešu valodas skolotāju un mantojuma kopēju Zoju Sīli “Pēdējais lībietis nav miris”. Raksts pilnībā gan ir izlasāms tikai maksas versijā.
Zoja Sīle (no kreisās) un biedrības “Kolkas radošā grupa” pārstāve Dženeta Marinska šovasar Lībiešu svētkos iepazīstina ar dziesmu krājumu “Min nim um loul. Mans vārds ir dziesma”. Foto: Harijs Pelle
Tajā caur lībiskuma prizmu izsekots Zojas gaitām no bērnības Lībiešu jūrmalā līdz lībiešu skaļās lasīšanas kluba “Vešprāiga”, kas ir viņas pēdējais lolojums, darbībai LU Lībiešu institūta paspārnē. Intervijā Zoja atceras arī laikus, kad astoņus gadus vadījusi lībiešu bērnu un jauniešu nometni “Piški tēḑ”, epizodes no dzīves posma, kas saistīts ar valsts īpaši aizsargājamo kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts”, kuras direktors bija viņas dzīvesbiedrs Edgars Sīlis, kā arī darba gadiem Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētā. Viņa arī dalās savā redzējumā par lībiešu tautastērpu, ko pētījusi ilgus gadus, un jo īpaši par kāzu vainagu jeb līgavas kroni, kuru uzlūko par kāzu aksesuāru. Tas parasti ciemā bijis viens un
“palika tajās mājās, kur iepriekšējā meitene bija izgājusi pie vīra. Un tad, kad vajadzēja nākamajai, mamma nāca un palūdza. [..] Viens saka – tas ir aksesuārs. Viens saka – tas ir dzimtas un gaismas simbols. Bet tie ir mīti. Tas ir veids, kā mēs redzam pasauli.”
Raksta varonei ir milzīga pieredze tā saucamajās lībiešu lietās, tādēļ ir interesanti uzzināt viņas domas par jautājumiem, kas nodarbina daudzu prātus. Piemēram, uz jautājumu, vai mēs esam lībieši vai līvi, Zoja atbild, ka
“viss ir atkarīgs, no kuras valodas šis apzīmējums ir nācis. Vārdu “lībieši” līdz pat šai dienai lieto visi latviešu valodnieki un pētnieki, jo tas ir latviešu valodas vidē veidojies apzīmējums. Un vārds “līvi” savukārt ir saistīts ar vācu valodu.”
Intervijā izlasāms arī mazzināms fakts, ka Zoja glabā īsto lībiešu karoga standartu, kas atvests no Somijas uz pirmajiem lībiešu svētkiem 1989. gadā. Tā kā saruna notika Lībiešu institūtā, žurnāliste par dažiem jautājumiem vaicājusi arī institūta vadītāja Valta Ernštreita viedokli. Arī viņa stāstījumā kāds interesants un mazzināms fakts. Izrādās, ka lībiešu svētku skaistā tradīcija – piemiņas vainaga vešana jūrā – iedibinājusies pēc Valta tantes un atjaunotās Līvu savienības pirmās vadītājas Ievas Neilandes vīra Viestura Sveiļa ierosmes. Viņš arī izstāsta, ka
“mums ir vairāk nekā 40 lībiešu rakstnieku. Pašlaik arī ir vismaz četri aktīvi dzejnieki. Kopiena ir ļoti spēcīga un aktīva kultūras ziņā.”
Pēc Valta aplēsēm, pa Latviju izkliedētā lībiešu kopiena ir aptuveni 1000 līdz 2000 liela, un no tās aptuveni puse dzīvo Rīgā.
Augustā abi lībiešu valodas speciālisti ir piedalījušies arī diskusijā par Lantes muižas nosaukuma izcelsmi. Viedokļi apkopoti un publicēti Lantes muižas vietnē.
