Viena no labākajām un aktīvākajām 20. gadsimta otrās puses lībiešu valodas teicējām un runātājām Paulīne Kļaviņa (dz. Zēberga; 19.01.1918.–02.09.2001.) dzimusi Vaides ciemā, apglabāta Rīgas II Meža kapos. Pēc Otrā pasaules kara pārcēlusies uz Rīgu, strādājusi par šuvēju.
Dzimtajās Vaides Ozolnieku mājās P. Kļaviņa bija izveidojusi plašu iedzīves priekšmetu, zvejas un darbarīku kolekciju, kas tagad kā viņas dāvinājums apskatāma Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā.
Paulīne Kļaviņa. Vaides Ozolnieki, 1987. gada jūlijs. Foto: Dainis Kārkluvalks
Paulīne Kļaviņa daudzus gadus kalpoja Rīgas Doma draudzē, bija visu cienīta, precīza un atsaucīga kancelejas darbiniece. 1991. gada janvārī, barikāžu laikā, viņa dienas un naktis pavadīja Doma baznīcā, kopā ar visiem, lūdzot, ticot un cerot Latvijas un savas lībiešu tautas nākotnei.
Paulīne Kļaviņa aktīvi iesaistījās Līvu savienības atjaunošanā. Kopā ar Tenu Karmu viņa sagatavoja parindeņus apjomīgajam Harija Skujas vākumam – Lībiešu dzejas antoloģijai, kas aptvēra visu lībiski rakstīto dzeju. Viņa bijusi lībiešu valodas teicēja daudziem somu, igauņu, latviešu u. c. zinātniekiem un daudziem palīdzējusi apgūt lībiešu valodu.
Paulīne Kļaviņa bija arī viena no lībiešu dziesmu ansambļa “Līvlist” dibinātājām un ilggadējām dziedātājām. Paulīnes Kļaviņas dzejoļiem “Sindõn ma rāndas” (Dzimis es jūrmalā) un “Mierjemā” (Jūras māte) ansambļa “Līvlist” mākslinieciskais vadītājs komponists Dzintars Kļaviņš sacerēja mūziku. Vairāki P. Kļaviņas dzejoļi publicēti lībiešu dzejas izlasē “Es viltīgāks par tevi, menca” (1998).
Atjaunots 05.09.2025.
