Kā lībieši kūpināja butes

Līvõ rāndas set kūjastiz sovsõ. Mõitiz izt kūjastõt. Pǟva käds izt kūjastõt kaļḑi. Lešti sūoliz nei: lȭinagstāigal agā ȭdõgstpūol tuoi liestād kuodāj. Ȭdõgst sōņi nēd vȯļtõ jõvā rakāndõd ja pūdõks piezdõd. Siz nänt sūoliz. Sūrimiztõn paņ sūolõ jemīņ pǟlõ, paņ ka sūolõ vel kapūd sizzõl. Mūndakõrd kilgstõ või sǟlga jūst īedizt vel seļļizt šōvõd sizzõl, laz viedāg sūolõ jemīņ sizzõl, mis vȯļtõ siz līebizt liestād. Sūrd liestādõn jegā kõrd paņ sõvvõ kapūd sizzõl ka sūolõ vel, laz sǟl ka sūolõgõd, sīepīerāst ku nēši kapīs īrgizt liestād amā pakānd vanāks īedõ agā apāndõ, agā teiž sīn ētizt ka pakānd boŗīd sizzõl. Bet siz, ku jõvīst sai sūoldõd, se iz sug nei saggõld – ōra kõrd vȯļ.

 

 

Siz tuoisõ ūoņdžõl liestād vȯļtõ jõvā sūoldõd. Siz pugtiz liestād vīrbad pǟl. Sīepīerāst vȯļ tīedõd sūrimizt liestādõn ōkõd jõvā tabār pǟl – sǟl vȯļ duņtšõks īedtõd ouk ja sǟlt pugtiz vīrba lebbõ. Piškimizt liestādõn iz īed kap tikkiž kațki – neijen set īedizt kap īd kilg kațki, laz sōgõ kid ulzõ. Siz võtīz kid ulzõ ja pugtiz leb pǟ vīrba lebbõ. Ku set vȯļtõ liestād ilz pugtõd, siz nänt tei laigāld vel, neiku algõ akkõgõd īdtuoiz jūr vizzõ. Kui jenn suoŗm um jamdõ, nei kougõn ikš liestā tuoizõst. Neiku tei laigāld, siz pēgal ei aldz vaizõ liestān. Ja siz paņ ne liestād ilzõ. Kuoddõ tei tul – ežmõks tei seļļiz jelsõ tul alā, laz ne rōz nemē sōgõd kuijõm, ja siz pierrõ set paņ seļļiz kūorbastijiz tul alā. Sǟl siz ne kūorbizt – lougõ, lougõ, ja teitõ sūr sov.

Laz liestād vȯlkõd knaššõ kōralizt seļļizt – knaššõ brūnizt agā vīrizt – kūjastizt nēḑi liepīz agā alābiz pūkõks, pajdõks, ka vel kadāgõdõks mūndakõrd.

 

 

* * *

 

Lībiešu krastā [zivis] žāvēja tikai dūmos. Citādi nežāvēja. Saulē zivis nekaltēja. Butes sālīja tā: pusdienlaikā vai vakarpusē butes atgādāja mājās. Līdz vakaram tās jau bija izķidātas un nomazgātas tīras. Tad tās sālīja. Lielākajām uzlika vairāk sāls, sāli vēl ielika arī vēderā. Dažreiz pie sāniem vai muguras vēl uztaisīja tādus iegriezumus, lai ievelk vairāk sāli, – tās tad bija treknās butes. Vasarā lielajām butēm katru reizi vēderā vēl ielika sāli, lai arī tur sasālās, tādēļ ka tajos vēderos butes visātrāk sāka bojāties vai saskābt, vai atkal tur ātri arī iemetās tārpi. Taču tad, ja labi iesālīja, tas tik bieži nenotika – retu reizi bija.

 

 

Tad nākamajā rītā butes bija jau iesālījušās. Tad butes vēra uz virbiem. Šim nolūkam lielākajām butēm astē jau bija uztaisīti caurumi – tur ar dunci bija iegriezts caurums un tur izvēra cauri virbu. Mazākajām butēm vēderu negrieza pavisam vaļā – tikai tik daudz atgrieza vaļā vēdera vienu sānu, lai dabū ārā ķidas. Tad izņēma ķidas un izvēra virbu caur galvu. Kad butes bija uzvērtas, tad tās vēl izretināja tā, lai nepieskartos cita pie citas – cik resns ir pirksts, tik tālu viena bute no otras. Kad retināja, starp buti vienmēr palika īkšķis. Un tad tās butes lika augšā. Dūmnamā uztaisīja uguni – vispirms lika apakšā tādu dzīvu uguni, lai tās dabū nedaudz tā kā apžūt, un tikai pēc tam apakšā lika tādu gruzdošu uguni. Tur tad tās kūpinājās – lēni, lēni, un [malka] taisīja lielus dūmus.

Lai butes būtu skaistā krāsā – skaisti brūnas vai dzeltenas – tās žāvēja ar alkšņa vai vītola malku, kārkliem, citreiz vēl arī ar kadiķiem.

 

 

* * *

 

Pētera Damberga stāstījumu par plekstu kūpināšanu 1971. gada decembrī Tallinā ierakstīja somu valodnieks Sepo Suhonens (Seppo Suhonen), kurš to 1975. gadā publicēja savā grāmatā “Lībiešu valodas paraugi” (Liivin kielen näytteitä). Stāstījumu rediģēja un latviešu valodā tulkoja Renāte Blumberga.