Jūra, mūzika un sapnis par operu

Ar Veltu Ķierpi iepazinos 1983.gadā, kad viņa, pāris gadu pirms pensijas, atnāca no Kolkas skolas strādāt uz Mazirbes speciālo skolu. Mēs ātri atradām kopēju valodu, jo mūs vienoja mīlestība pret literatūru, abas bijām filoloģes. Es jau toreiz pierakstīju vietējo cilvēku atmiņu stāstījumus. Izrādījās, ka Velta dzimusi Pitragā, skolā mācījusies Mazirbē (1936–1942) un par skolotāju arī vairākkārt strādājusi Mazirbē (1954–1961, 1983–1985). 2000. gadā, gatavojoties Mazirbes skolas pirmajam salidojumam, atkal satikos ar Veltu, un tā, saliekot kopā atmiņu stāstus, iznāca viņas dzīvesstāsts. Lai tās ievada viņas pašas izraudzītās dzejas rindas:

“Es esmu daļa no sava laika,

Tam līdzi es ritu.

Ne pamest to varu,

Ne palūgt sev citu.

Viss, ko te daru,

Tiks svērts un vētīts,

Kad nākotne spriedīs,

To nopelt, vai svētīt!” (V. Aizupe)

 

Velta Ģigule dzimusi 1928. gadā Pitragā Dēlnieku mājās. Par savu piedzimšanu Velta stāstīja: “Tas bija ceriņu ziedēšanas laikā. Mani pieņēma Pitraga slavenā teicēja un ciema bērnu saņēmēja lībiete Marija Šaltjāre. Dzemdības bija smagas, bērns sīks, bet dzīvelīgs, ar skaļu balsi.”

 

 

Veltas tēvs Ansis Ģigulis (1892–1979) bija zvejnieks, bet māte Anna (1901–1968) ar radu palīdzību mājā bija atvērusi nelielu veikaliņu. Tā kā māte bija sākusi dot preces uz parāda, veikaliņš ātri bankrotēja. Tad māte palīdzēja tēvam pie zvejošanas – lāpīja tīklus, purgāja brētliņas un reņģes, žāvēja butes. Tēvam pašam savas laivas nebija. Viņš zvejoja kopā ar Jēkabu Tomševicu. Ziemā tēvs kopā ar Tomševicu un Cīruļu Līnu brauca mežā. Stutmalku ar pajūgiem aizveda uz jūrmalu, salādēja laivā, tad to aizairēja līdz kuģim. Tas bija ļoti bīstams darbs. Reiz rudenī laiva aiz otrā sēkļa apgāzās. Tēvs atpeldēja līdz krastam un vēl lielījās, ka pīpe palikusi sausa.

Tēvs bija ļoti čakls. Vasarās cēlās ļoti agri un vēl tumsā devās uz jūru. Pusdienlaikā plekstes jau bija mājās. Māte tās izķidāja, bet tēvs jau atkal steidzās uz četrus kilometrus attālo Undžavas pļavu, lai pļautu lopiem sienu. Velta, izganījusi govi, viņam sekoja, lai piegrābtu zāli.

Jūra ne tikai deva, bet arī ņēma. Dažreiz vezums bija pilns ar zivīm, bet citreiz tīklus paņēma jūra. Zvejnieka maize nāk ar briesmām, pārgurumu, aukstiem vējiem un salā stingstošām rokām un kājām. Tēvs visu mūžu mocījās ar kaulu sāpēm, uz reimatisma savilktiem pirkstiem ziezdams karstu parafīnu. Novembrī un decembrī viņš mēdza atvest tīklus ar zivīm no jūras, lai siltajā ķēķī petrolejas lampas gaismā tās izpurgātu.

Jūrā bieži trakoja vētra. Velta atcerējās gadījumu, kad kopā ar māti stāvējušas kāpās, gaidīdamas tēva laivu. Bangas plīsušas tepat pie kāpām, jūra vārījusies kā raganu katls. Pūtis brāzmains vējš un licies, ka tas satvers gaidītājas un iemetīs mutuļojošā bezdibenī. “Mēs veramies trakojošajā stihijā, cerēdamas ieraudzīt mūsu zvejas laivu paceļamies virs bangu galotnēm. Beizot brauc, tie ir mūsējie! Krastam tuvojoties, tēvs pieceļas kājās un stāv lepns kā uzvarētājs cīņā ar jūru.” Izrādījās, ka zvejniekus vētra aizdzinusi uz Sāmsalu.

Tēvs Veltu ļoti lutinājis un mīlējis. Reizēm, kad loma nebijis, tēvs iecēlis mazo meiteni lielajā zivju ķocī un uz muguras nesis mājās, sakot: “Tu mana zelta zivtiņa!” Tēvs nekad negāja pie ārsta, nežēlojās un pat pie miršanas esot ar atbaukušo ārstu jokojis, ka padancot jau vairs nevarēšot.

Ģimenē bija arī pusbrālis, desmit gadus vecāks par Veltu, kurš savu maizi pelnīja Dundagas pusē Sabdagās, strādājot par ganu. Vēlāk kļuva par matrozi uz tālbraucēja kuģa, tad sekoja armija, pēc tam Sibīrija un jau piecdesmit gadu vecumā viņu guldīja Pitraga kapos.

Trīsdesmitajos gados Veltas vecākiem iemērīja zemi jaunsaimniecībai un pļavas gabalu Undžavā. Tēvs uzcēla nelielu mājiņu aiz Pitragupes uz Košraga pusi. Tēvs to nosauca ģimenes uzvārdā. Ģiguļu mājas stāvēja divu liepu un kupla bērza paēnā, gandrīz pašā jūras krastā. Tā bija silta, laba pajumte Veltas ģimenei. Lielā maizes krāsns glabāja siltas maizes smaržu. Durvis varēja turēt neaizslēgtas, toreiz zagļu nebija.

Ģimene nodarbojās ar naturālo saimniecību, visu ražoja paši. Audzēja labību, ko Sīmu šķūnī ar kuļmašīnu nokūla. Velta palīdzēja mašīnistam-labības iekšā laidējam pie trumuļa. Paši audzēja un apstrādāja linus, auda dvieļus, palagus. Velta pati noauda raibrūtainu lina audumu kleitai, kura nebija novalkājama. No sešu gadu vecuma Veltai sākās ganu gaitas. Ganos gāja basām kājām. Sadurtajām kājām labākās zāles bija jūras ūdens. Brūces iztīrījās un ātri sadzija. Sienu vāca Undžavas pļavās, tām nebija ne gala, ne malas. Plašumā līdz Cirstu kalniem – Šlīteres kraujai – pletās pļavas, meži, purvi, tikai šur tur bija redzams kāds siena šķūnītis. Tur Pitraga, Košraga un Saunaga iedzīvotāji pļāva un vāca sienu. Trīs lietas viņiem bija kopīgas – jūra, kapi un siena pļavas.

Velta auga viena. Tuvākā saskarsme ar Pitraga ļaudīm bija Dēlniekos, Kurgatos, Aizupēs. Māju grupu pie kangara toreiz sauca par Zagļu ciemu, bet aiz upes bija Skudru ciems. Vairums ciema iedzīvotāju bija baptisti, nedzērāji un nesmēķētāji. Dažās mājās uz svētkiem, arī Veltas tēvs, brūvēja alu. Ja arī kādreiz kaimiņi sarājās, paši izlīga, kautiņu nebija. Reizi nedēļa no pagasta valdes Dundagā tika atsūtīts apkārtraksts, ko iznēsāja pa mājām, izlasīja un parakstījās tālākai izpildīšanai. Ciema centrā joprojām stāv baptistu baznīca, bet veco māju vietā uzceltas vairākas modernas ēkas.

 

 

Baptistu lūgšanu nams Pitragā uzcelts 1902. gadā, bet draudze dibināta jau 1890. gadā. Tā ir vienīgā baznīca lībiešu jūrmalā, kura darbojās visu padomju laiku. Baptistu aktīvistam Kristiņam piederēja skaista māja Ēdrumi. Uz otru pusi atradās Tilmaņa veikals Lakstīgalu mājās. Tilmaņi 1944. gadā emigrēja uz Zviedriju. Vēl bija Jāņa Zeltiņa veikals. Trīs veikali ciemam bija par daudz. Tā kā tēvs smēķēja, mazajai Veltai bieži bija jāiet pie Tilmaņa pēc špickām. Otrs veikalnieks bieži pacienāja ar konfektēm. Preču izvēle te bija bagāta. Zeltiņš bija baptistu mācītājs, bet tirgojās ar lielu vērienu.

Veltas svētdienas gaitas vienmēr saistījās ar baznīcu, jo ļoti patika dievkalpojumi un kora dziedātās dziesmas. Baznīcas otrajā stāvā atradās svētdienas skola bērniem. Audzinātājas cienāja ar tēju un cepumiem, stāstīja Bībeles stāstus. Par Veltas draudzeni kļuva audzinātāja Alise Stobe. Trīs gadu vecumā, baznīcā uzcelta uz krēsla, pie Ziemassvētku eglītes Velta skanīgi dziedāja: “Nāc, tik nāc! Vietu daudz svētajo pulkā tev un man!” Arī vecāki bija ļoti dievbijīgi.

Tēvs vakaros mācīja mest krustu un lūgt: “Palīdzi, Dievs tēvs, Dievs dēls, Dievs svētais gars!” Māte bija slimīga un bieži atradās slimnīcā. Tad Veltas žēlotāja bija kaimiņiene Antmaņu Trīne.

Divas reizes gadā vecāki btrauca uz Dižmāras un Mazmāras gadatirgu Dundagā. Lai laikā tiktu Dundagā, no Pitraga bija jāizbrauc jau pirms pusnakts. Velta gulējusi ratos, raudzīdamās zvaigznēs un domājusi, ka tēvs tirgū noteikti nopirks pēperkoku sirdi.

Līdz astoņu gadu vecumam mazajai Veltai nebija īstas lelles. Viņa sapņojusi par lielu, skaistu lelli, kādu bija redzējusi Mazmāras tirgū. Cerības dabūt lelli radās, kad viņa salima. Saaukstētajām mandelēm vairs nelīdzēja ne terpentīns, ne mātes sadedzinātās peles pelni, bija jābrauc uz Rīgu mandeles izoperēt. Ja neraudāšot, bija apsolīts nopirkt visskaistāko un lielāko lelli. Toreiz uz Rīgu varēja tikt ar kuģi “Dzintarkrasts” vai ar vilcienu, autobusu nebija.

“Kā jau vējainā rudenī, tvaikoņa šūpošanās atceļā no Rīgas man sagādāja lielas mokas. Sākās jūras slimība. Jūra ārdījās, Kolkā nonākot, kuģa ļaudis baidījās nolaist laivu, lai mūs nogādātu krastā. Spīdēja mēness, apgaismodams viļņus, un tēvs man iespieda rokās mazu, sprīža lieluma lellīti ar porcelāna galviņu. Es biju vīlusies. Par visām pārciestajām mokām un pieviltajām cerībām tāda maza lellīte. Toreiz es vēl nezināju, ka dzīve izdzēsīs daudzus sapņus un cerības.”

“Man bija grūti izrunāt savu vārdu, Velta. Es teicu: “Mani sauc Vita”, jo nevarēju izrunāt burtu l. Pretī baznīcai Kurgatos dzīvoja mātes draudzene Kristīne Freiberga ar vīru Augustu. Viņi bija ļoti skaists pāris. Abi dziedāja baznīcas korī. Augusts spēlēja cītaru. Viņiem bija divi dēli, Haralds un Ojārs.”

Velta vienmēr bijusi liela dziedātāja, dziedāja visur – gan ganos iedama, gan jūrmalā. Vietējie puiši viņu bija iesaukuši par gaigalu. Lai arī vecāki ļoti daudz strādāja, ģimene dzīvoja trūcīgi un sapnis par operu palika nepiepildīts. Tēvs gan bija solījis: “Meitiņ, būs mums nauda, izskološu tevi par operdziedātāju!”

Velta atcerējās, ka viņas bērnībā jūrmalā kurināti Jāņu ugunskuri, kur sadedzināja vecās laivas, bet labās un lietojamās tika appušķotas ar ziediem un vainagiem. Jūrmalā dejoja, dziedāja. Jāņos pušķoja sētu, govis arī dabūja vainagus uz ragiem, appušķoja arī kuļmašīnas, kas ar sešiem zirgiem bija atvilktas no iepriekšējā ciema. Jauniešu izklaides vieta Pitragā bija pie upes Sapņukalnā. Otra atpūtas vieta bija jūrmalā aiz vabām. Uz vabām zvejnieki izkāra slapjos tīklus.

Pie Sustriņu mājām bija kūre, kur zvejnieki nodeva brētliņas un reņģes, tās sālīja mucās un kārbās. Ciema jūrmalā uzcēla pāļus, kur piesiet laivas, ar tām veda gatavo produkciju uz kuģiem, kas to aiztransportēja līdz Rīgai. Interesanti, ka šajā kūrē izrādīja pirmo latviešu filmu “Zvejnieka dēls”. Redzot, ka uz ekrāna tuvojas lokomotīve, telpā izcēlās troksnis un izbrīna saucieni. Kino pitradzniekiem bija neredzēts jaunums.

Padomju laikā zvejnieku kolhozs “Brīvais zvejnieks” Pitragā pie upes uzcēla zivju apstrādes cehu, kas deva darbu daudziem ciema iedzīvotājiem. Šeit ražoja karsti kūpinātas reņģes, lučus, mencas un auksti kūpinātas butes.

 

 

Veltas bērnībā uz Pitragu cauri mežiem veda divi ceļi:

“Viens veda no Tamnītēm un Undžavas pļavām pāri smilšainajam Dižmežkangaram, tad pāri Īveškangaram līdz pat Pitraga centram, kas piekļāvies augstajai senkāpai Sapņukalnam. Otrs, grūtākais ceļš, veda pāri Zviedru dambim jeb Grāvmalei. Gar izrakto grāvi veda ceļš, kas savieno Kalna Cirstus ar apakšceļu, tālāk gar kapsētu var ātri nokļūt ciemā. Grāvī tekošā upīte netālu no Brauskām veido ūdenskritumu, tie ir no Zilā kalna avotiem, pļavām un vigām saplūdušie ūdeņi. Šeit kādreiz bijušas ūdensdzirnavas, kas nodegušas.”

Veltas ģimene nodarbojās arī ar biškopību. Medu lietoja gan kā zāles, gan arī cukura vietā. Jūnijā purvā lasīja plocenes jeb lācenes, jo tās ir ne tikai ļoti garšīgas un aromātiskas, bet arī veselīgas, ārstē klepu un drudzi.

Skolas gaitas Velta sāka astoņu gadu vecumā Mazirbes pamatskolā 1936. gadā. Skola toreiz atradās vecajā un neērtajā jūrskolas ēkā. No mājām Pitragā uz skolu bija jāiet pieci kilometri. Ziemā katru dienu bija jābrien dziļas kupenas pa aizputināto meža ceļu. “Atceros brīdi, kad tagadējās skolas pamatos lika kapsulu ar dokumentu nākošajām paaudzēm. Prātā palikušas rīta lūgšanas skolas zālē. Dziedājām garīgās dziesmas, dežurants noskaitīja Tēvreizi, pēc tam sekoja direktora uzslavas un nosodījumi, ko nu katrs bija pelnījis. Lielajā starpbrīdī zālē visi gājām rotaļās, piemēram, “Kas dārzā?”, “Kumeliņi, kumeliņi”. Katru pavasari rīkoja Meža dienas, kad stādījām priedītes, kas tagad izaugušas par dižiem kokiem. Rudeņos kopgaldam lasījām dzērvenes.”

Par dzīvi Mazirbes skolas internātā Velta stāstīja: “Internātu ierīkoja ar dzelzs gultām. Dūmeles, Cirstu, Sīkraga, Saunaga, Kolkas un citu ciemu bērni skolā varēja palikt uz nedēļu. Ēdamistabā gar ārējo sienu bija novietotas internātnieku pārtikas lādītes. Rītos un vakaros bija tēja, bet pusdienās bija silts ēdiens. Sestdienās parasti deva mannas biezputru ar dzērveņu ķīseli.”

1940. gadā mainījās valsts iekārta un arī skolotāji. Tika izveidota pionieru organizācija. Latviešu valodu, literatūru, dziedāšanu sāka mācīt jaunais skolotājs, vēlāk direktors mazirbnieks Rūdolfs Ermanbriks. Viņš bija ļoti stings un prasīgs pret sevi un citiem, taču taisnīgs.

1941. gadā sākās Otrais pasaules karš un sākās grūti laiki. Pitragā kara laikā bija daudz vācu karavīru. Veltas tēvs cilvēkus nešķiroja pēc tautības, juta līdzi gan krievu, gan vācu karavīriem, jauniem puišiem, kas bija spiesti karot. 1944. gadā visiem Pitraga iedzīvotājiem lika sapulcēties pie baznīcas. Paklīda runas, ka vedīšot uz Vāciju, ģimene nolēma bēgt jau naktī. Tika nokauti lopi, gaļa iesālīta un paslēpta bedrēs. Ratos tika sakrauts viss dzīvei nepieciešamais – segas, drēbes, pārtika un Velta ar vecākiem devās uz savām Undžavu pļavām, kur bija siena šķūnis, kur varēja patverties. Govij uz purna uzmauca zeķi, lai tā nemautu. Braucot gar mālaino Brausku krauju, vezums apgāzās. Vezums bija jāuzceļ, bet māte bija slima ar sirdi. Velta, ceļot vezumu, pārstiepās un vairākas nedēļas nevarēja neko ieēst. Pļavās pie katra šķūņa dega ugunskurs, cilvēki vārīja ēdienu. Vēlāk, kad vācu karavīru ķēdes ķemmēja mežus, ģimene pārcēlās uz Cirstu ciemu un tika pieņemta Marsiešu mājās. Šajās mājās dzīvoja piecas bēgļu ģimenes, ēdienu vārīja sētā uz ugunskura.

Velta stāstīja:

“Kad nekā nebija, vārīja svīcliņus, no rudzu miltiem izveltnētas, apkaltētas mīklas ripas, izvārītas gaļas zupā. Dzīve Marsiešos ritēja saticīgi. Sievas strādāja rokdarbus. Es iemācījos adīt, tamborēt. Atstātā māja bija prātā katru dienu. Ļoti gribējās to apskatīt, bet pie Stiebru kalna rēgojās finiera plāksnes ar miroņgalvām un uzrakstu: “Stāt! Tālāk iet aizliegts!” Vecāki tomēr man ļāva aiziet un apskatīties, kā mājās izskatās. Aizgāju pa meža taciņām. Māja izskatījās vientuļa, bet nebija izpostīta. Pabaroju kaķi un gāju atpakaļ. Pavasarī mums ļāva atgriezties. Tad māja bija ar izsistiem logiem, izārdītu pavardu, no sienām bija noplēsts finieris. Bedres ar noslēpto gaļu bija izrakņātas. Taču mēs bijām priecīgi, ka esam mājās.”

Piecdesmito gadu sākumā, kad Veltai dzīvē bija smags posms, R. Ermanbriks viņu uzaicināja strādāt uz Dundagas vidusskolu, kur tolaik bija direktors, bet pēc diviem gadiem ieteica doties uz Mazirbes skolu.

 

 

No 1954. līdz 1961. gadam Velta strādāja Mazirbes skolā. Var apbrīnot Veltas enerģiju un darbaspējas. “Mana skola mani uzņēma labvēlīgi, ar visiem atradu kopīgu valodu, jo pati biju jauna, enerģiska, dzīvespriecīga. Tagad grūti prātam aptvert, kā spēju audzināt 5. klasi, mācīt latviešu valodu un literatūru vecākajās klasēs. Biju internāta audzinātāja, bibliotekāre, dramatiskā pulciņa vadītāja, neklātienes nodaļas studente. Darbojos Mazirbes ciema korī, sieviešu ansamblī. Papildus izdevu sienas avīzi, sarakstījāmies ar citu republiku skolām. Gramatikas likumus mācījāmies pat kolhoza laukā, rokot ar lāpstu kartupeļus no dubļiem. Iestudējām Brigaderes “Sprīdīti”, “Maiju un Paiju”, Upīša “Sūnu ciema zēnus” un daudzas citas izrādes.” Pusaudžiem patika darboties. Daļa Mazibes skolas skolēnu kļuvuši par ievērojamiem zinātnes, izglītības, kultūras un mākslas, kā arī sabiedriskajiem darbiniekiem:– Atis Mārtiņsons, Aīda Rēriha-Krūze, Tamāra Semičeva, Jānis Ērenštreits, Ilmārs Geige, Uldis Briedis u. c.

 

 

Tamāra Semičeva ir Veltas meita. Par talantīgo Mazirbes skolnieci Talsu rajona laikraksts “Padomju Karogs” 1961. gadā rakstīja: “Biedriska un atsaucīga, mācību teicamniece, pionieru vienības priekšsēdētāja – tāda ir Mazirbes 7. gadīgās skolas 7. klases audzēkne. Tamāra labi spēlē akordeonu, dzied un pati komponē. Nesen notikušajā rajona skolu mākslinieciskās pašdarbības skatē Tamāra ieguvusi 1. vietu un tika izvirzīta uz republikānisko skati. Turpmāk savas muzikālās dotības meitene pilnveidos Ventspils mūzikas vidusskolā.”

Jau bērnībā Tamārai ļoti patika dziedāt. Abas ar māti dziedājušas latviešu tautasdziesmas gan siena pļavā, gan mājās. Pēc Ventspils mūzikas skolas beigšanas viņa iestājās Ļeņingradas konservatorijā, kur studēja kordiriģēšanu. Pēc augstskolas beigšanas gribēja atgriezties Latvijā, taču toreiz bija obligāti nosūtījumi darbā un viņa nokļuvusi Burjatijas pilsētā Ulanudē. Pēc obligātajiem gadiem atgriezās Latvijā un strādāja Latvijas valsts filharmonijā. No 1970. līdz 1977. gadam viņa bija koncertmeistare korī “Dzintars”, darbojās kopā ar diriģentiem I. Cepīti un A. Derkēvicu.

Pēc apprecēšanās Tamāra devās līdzi vīram uz Maskavu. Vīrs 28 gadus nostrādāja par Lielā teātra diriģentu. Tamāra strādāja par mūzikas skolotāju franču licejā. Kad Latvijas vēstnieks Maskavā bija Jānis Peters, Tamāra piedalījās latviešu kora “Tālava” dibināšanā un kļuva par tā diriģenti. Korī dziedāja latvieši, kuri studiju vai darba dēļ dzīvoja Maskavā. Koris piedalījies visos dziesmu svētkos Latvijā. Tamāra augstu vērtē mammas ieaudzināto māju sajūtu. Katru vasaru viņa brauc uz Kolku atpūsties, uzkrāt spēkus, apmeklē Lībiešu svētkus Mazirbē. Velta stāstīja:

“Pats Dievs mūs abas mīlējis, ļaujot mums abām piedzimt šai lībiešu ciemā, ko sauc par Pitragu. Kaut kādā vienmuļā stepē vai pilsētas mūros mēs tikai nīktu, te tikām stipras un norūdītas.”

1961. gadā Velta sāka strādāt Kolkas astoņgadīgajā skolā, kur arī aizvadīja mūža lielāko daļu. Tajos laikos skolotājs bija kā starp diviem dzirnakmeņiem: no vienas puses, priekšniecība, kas prasīja simtprocentīgu sekmību, un, no otras puses, skolēni, kas ne vienmēr šīs prasības spēja izpildīt. Mēs visi esam atkarīgi cits no cita. Cilvēka izaugsme, panākumi atkarīgi no daudziem faktoriem, iedzimtības, ģimenes atmosfēras, sabiedrības un veselības.

 

 

Veltas otrajā laulībā ar Arvīdu Imantu Ķierpi (1927–1974) piedzima dēls Viesturs. Pēc tēva nāves Pitraga Ģiguļus pārdeva. Ģimene Kolkas Melnsila galā uzcēla Kurzemniekus. Dēla dzīve arī bijusi saistīta ar mūziku. Pēc J. Mediņa mūzikas skolas beigšanas viņš desmit gadus nostrādājis par mūzikas skolotāju Kolkā. 1970. gadu beigās vadījis vietējo grupu, kas spēlēja dejās. 2002. gadā Lībiešu svētkos Mazirbē Kolkas sieviešu ansamblis “Laula” atskaņoja Pētera Damberga “Kā radies Kolkasrags” un Veltas Ķierpes “Zilzaļo dziesmu”. Abiem dzejojumiem mūzikas autors ir Viesturs Ķierpe.

Bez mūzikas Viesturam ir arī otra aizraušanās – kokamatniecība. Viņš strādājis Dundagas uzņēmumā “Daiļrade” par koka virpotāju. Vislabāk Viesturam patīk strādāt ar ozolu. Viestura darbi aizceļojuši uz ASV, Kanādu, Itāliju, Austrāliju, Somiju un citām zemēm. Mazirbes baznīcā ir Viestura darinātais metru augstais svečturis ar septiņiem sveču turētājiem.

 

 

No 1983. līdz 1985. gadam Velta atkal atgriezās Mazirbes skolā. Katru rītu ar autobusu brauca no Kolkas uz darbu. “Šeit sastapu lieliskus sava darba darītājus, entuziastus: Ausmu Rozenbergu, Ilgu Brūveri, Ritu Leitendorfu, Ilgoni un Zintu Puriņus, Teiksmu Pobusi, māsas Lieni un Valdu Ūdriņas u. c. Paldies viņiem par labām atmiņām! Manuprāt, cilvēku mēraukla vienmēr būs godīgums, atbildība, čaklums, tīra sirdsapziņa, labestība. Šīs īpašības esmu centusies attīstīt arī skolēnos.”

Mūža nogali Velta pavadīja, katru dienu staigājot garus gabalus gar jūras krastu un lasot Jūras mātes dāvātos dzintara graudus. Svaigais gaiss un plašums, neskartā daba sniedza atpūtu un raisīja atmiņas:

“Cilvēks nevar aizmirst savas bērnības iemīļotās takas, kur pagājuši pirmie 18 dzīves gadi. Kukšu vigas, Undžavas pļavas un meži. Bezgalīgā un katru dienu citādā jūra – bez tās nevaru dzīvot.”

Velta aizgāja mūžībā 2011. gadā un atdusas Pitraga kapos blakus saviem vecākiem, vīram un bērnības draugiem.