Dzejnieks, tulkotājs, lībiešu valodas kopējs Jānis Princis, vecākais (26.11.1796.–16.01.1868.) dzimis Miķeļtorņa Viļumos dzimtļaužu ģimenē.
Jānis Princis, vecākais. Ventspils, 1846. gads.
Prūsijas burātāja Kelterborna zīmējums
Princis izglītojies pašmācības ceļā. Bijis Pizes draudzes ķesteris. 1844. gadā viņš pārcēlās uz Ventspili, kur pelnīja iztiku ar zvejniecību. 1845. gadā Jelgavā iznāca Prinču (Jāņa Prinča un viņa dēla Jāņa) grāmata latviešu valodā “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas”, kas ir otrais oriģināldzejas krājums latviešu literatūrā. Plašāks ieskats gūstams Tenu Karmas rakstā “Kas nāca pēc Neredzīgā?” (“Literatūra un Māksla”, 1978, 27.10.; 3.11.). Dziesmu un lūgšanu krājuma faksimilizdevumu ar V. Ernštreita priekšvārdu 2014. gadā izdeva Ventspils lībiešu apvienība “Rānda”. Vairāki Jāņa Prinča dzejoļi publicēti lībiešu dzejas izlasē “Es viltīgāks par tevi, menca” (1998).
1863. gadā Londonā iznāca trīs Prinču (Jāņa Prinča un viņa dēlu Jāņa un Pētera) tulkotais Mateja evaņģēlijs rietumlībiešu izloksnē. Tā ir viena no divām pirmajām lībiešu valodā iespiestajām grāmatām.
Prinča raksti publicēti “Latviešu Avīzēs”. 1846. un 1852. gadā Princis bijis galvenais ziņu devējs somu zinātniekam A. J. Šēgrēnam, kurš pētījis lībiešus un viņu valodu. Princis viņam sniedzis pārskatu par Kurzemes austrumu un rietumu izloksnes atšķirībām, kā arī vērojumus par lībiešu dialektu Vidzemē, tāpat sastādījis mazu lībiski–latvisku vārdnīcu. Prinča darbi tika publicēti Šēgrēna lībiešu valodas gramatikā, kas 1861. gadā izdota Pēterburgā.
Jānis Princis ir ne tikai pirmais, kas lībiešu valodā mēģinājis radīt dzeju, bet arī pionieris apkārtējās vides aizsardzībā – viņš ar dēliem apstādināja ceļojošās kāpas, kas nopietni apdraudēja Ventspili. Ventspilī Prinču dzimtas vārdā nosaukta Prinču iela un 2006. gadā atklāts piemineklis, tā autors ir Indulis Ranka.
2006. gada 6. augustā atklātais Induļa Rankas piemineklis Jānim Pincim vecākajam. Foto: Marlena Zvaigzne
Atjaunots 17.08.2023.
