Atvērta 2023. gada Lībiešu gadagrāmata

Marlena Zvaigzne

12/07/2023

11. jūlijā Lībiešu tautas namā Mazirbē atvēra nupat iznākušo “Lībiešu gadagrāmatu” un vienlaikus iepazīstināja ar pirmā lībiešu mākslinieka Jāņa Beltes 130. gadskārtai veltīto personālizstādi, kas kopš jūnija vidus skatāma tautas nama zālē. Abus notikumus kopā savija Līvu savienības simtgade un divu organizāciju – Līvu savienības un Lībiešu kultūras centra – sadarbība. Pasākuma vadītāja Gundega Blumberga atzina, ka ir prieks un lepnums, ka pirmo reizi var apskatīt tik plašu Jāņa Beltes ainavu klāstu.

 

Jāņa Beltes izstādes atklāšana Lībiešu tautas namā. Foto: Tapio Mekeleinens (Tapio Mäkeläinen)

 

Sarīkojumā piedalījās visi, kuri bija līdzdarbojušies, lai Beltes darbus savāktu vienuviet un tie atklātos visā savā krāšņumā: izstādes iekārtotāja māksliniece Baiba Damberga, Renāte Blumberga, Katrīna Vasiļevska, Ieva Ernštreite un citi. Atbraucis bija arī Ivars Ķivulis, kura kolekcijā ir trīs mākslinieka darbi un kurus viņš atvēlējis izstādei. Tos savulaik Ķemeros iegādājās viņa vecvecāki. Ivars tikai nesen aptvēris gleznu autora personības nozīmību, un tas bijis tikpat saviļņojoši kā apjaust, ka mājās ir Rembranta darbi. Savukārt dundadznieks Māris Blumbergs Līvu savienības vadītājai Ievai Ernštreitei pasniedza no vecmāmiņas mantojumā saņemto Jāna Beltes gleznu, kas dzimtas īpašumā atradusies deviņdesmit gadus. Baiba Damberga nolasīja fragmentu no topošās grāmatas par gleznotāju, izdevumu paredzēts atvērt Lībiešu svētkos Mazirbē 5. augustā. No dzirdētā var secināt, ka tā būs interesanta lasāmviela, tāpēc gaidīt gaidām iznākam grāmatu “Belte, tas mālders”.

 

Ivars Ķivulis stāsta par savām Jāņa Beltes gleznām. Foto: Inese Dāvidsone

 

Dundadznieks Māris Blumbergs pirmo reizi publikai parāda no vecmāmiņas mantoto J. Beltes gleznu. Foto: Inese Dāvidsone

 

Sanākušie un sabraukušie, kuru pulkā bija arī rakstītāji un viņu rakstu varoņi, ar nepacietību gaidīja brīdi, kad varēs turēt rokās gadagrāmatu. “Lībiešu gadagrāmatas” iznāk jau vairāk nekā trīsdesmit gadus, un lielākai daļai no tām saturu veidojušas Baiba Šuvcāne un Gundega Blumberga. Šogad pirmo reizi gadagrāmatas sastādītāja ir Renāte Blumberga. “Man tā bija laba skola un liels gods, un es daudz mācījos no Gundegas un Baibas,” atzina Renāte.

 

Lībiešu gadagrāmatas un izstādes veidotājas (no labās) - Ieva Ernštreite, Baiba Damberga, Renāte Blumberga, Gundega Blumberga, Teiksma Pobuse un Katrīna Vasiļevska. Foto: Tapio Mekeleinens (Tapio Mäkeläinen)

 

Visi priecājās par Baibas Dambergas krāšņi veidoto vāka noformējumu un pateicās dizaina un maketa izstrādātājai Katrīnai Vasiļevskai. Baiba Šuvcāne uzsvēra, ka tikai tas, kurš kaut reizi gādājis gadagrāmatas saturu, spēj novērtēt, cik milzīgs darbs jāiegulda, lai lasītājs saņemtu apkopojumu, kam ir “ārkārtīgi liela vērtība, tajā ir atrodami unikāli raksti, tas ir neizsmeļams avots arī manām grāmatām”. Arī citi runātāji uzsvēra gadagrāmatas nozīmīgumu lībiešu kopienai un izteica cerību, ka arī turpmāk lībiešu grāmatplaukti papildināsies ar jauniem izdevumiem.

Vairāk par norisēm...

Vai lībiešu himnai šogad aprit simts?

Vai lībiešu himnai šogad aprit simts?

Uz virsrakstā uzdoto jautājumu var atbildēt ar jā, jo Fredrika Paciusa (Fredrik Pacius, 1809–1891) sarakstītās kompozīcijas pirmatskaņojums notika jau tālajā 1848. gadā Helsinkos un tai piemērotus vārdus lībiešu valodā Kārlis Stalte sacerēja 1923. gada vidū. Līvu...

“Mūsu Gerdā” arī lībisko sakņu liecības

“Mūsu Gerdā” arī lībisko sakņu liecības

  Izdevniecība “Latvijas mediji” laidusi klajā radio un televīzijas diktores, žurnālistes Antas Rugātes grāmatu “Mūsu Gerda”, kam dots apakšvirsraksts: “Dokumentāls stāsts par lībisko sakņu latvieti, ārsti un 20. gadsimta personību televīzijā Gerdu Sinkēviču...

Ziemassvētku gaidīšana. Taļšpivād vȯdlimi

Ziemassvētku gaidīšana. Taļšpivād vȯdlimi

  Tas bija dažus gadus pēc kara, kad mums nebija tik daudz naudas kā tagad. Arī tagad tās ir maz, bet tad bija mazāk. Mēs nedabūjām pat ne cukuru un smalkos miltus, kur tad nu vēl visādus niekus. Tolaik cukura vietā mēs lietojām “ekstra cukuru”, un uz svētkiem...