“Annas kaza” un Dziesmusvētku simtgade

1973. gada 18. jūlijā nesen dibinātais Rīgas lībiešu koris, kas vēlāk ieguva “Līvlist” vārdu, dziedāja Latvijas Valsts universitātes (tolaik tās nosaukumā vēl bija minēti sarkans karogs un kāda Pētera vārds) Lielajā aulā.

Tikai nupat, 2023. gadā, beidzot tika atzīts, ka šis Tautas mūzikas koncerts Dziesmusvētku simtgades svētku laikā iezīmējis folkloras kustības aizsākumu jau 1973. gadā.

 

 

Taču mans stāsts ir par dziesmu “Annas kaza”, kura ir viena no pirmajām, ko apguvām diriģentes Dzidras Kļaviņas vadībā. Kad ar bijību un satraukumu vērām universitātes galvenās ēkas Raiņa bulvārī 19 smagās durvis, lai ienirtu vēsajā vestibilā un tad pa kāpnēm augšā uz aulu, nospriedām runāties lībiski!

Kā mēs to varējām? Protams, mūsu vidū tolaik bija, kā raksta Jēkabs Raipulis savās atmiņās “Piecdesmit gadi kopā ar “Līvlist”" (2022) īsteni lībieši: Paulīne Kļaviņa, Oskars Stalts, Pēteris Dambergs, Elfrīda Žagare, Natālija Eglīte, Fanija Helmane, Izabella Bergina, Valda Šuvcāne, kuri tiešām spēja sarunāties dzimtajā jūrmalas valodā.

 

 

Bet kora jaunākie dalībnieki naski un ar izjūtu viens otram skandēja “Annas kazu”, kuras tekstu veido drastisks vārdu krājums ar dialogiem un monologiem, kurā īpaši daudz K skaņu, kuras jāpagūst ātri un skaidri izdziedāt, klāstot traģisko stāstu par Annas kazas likteni. Un izklausījās pārliecinoši!

Šo stāstu esmu stāstījusi tagadējā “Līvlist” dalībniekiem, jo “Annas kaza” arvien ir ansambļa repertuārā.

 

Te fragments no stāsta par Annas kazu:

Annizõn vȯļ vālda tikā, kīenta tämā ārmaztiz,

Kikīm tämmõn iz ūo pitkā, kus ta tǟnda vizsidīz.

Kūorõdõks ta tǟnda sīetiz, vaistõ lēbaks, naggõrdõks,

Rokkõ ka tämmõn kīetiz sieldõ kalā tabārdõks...

 

Annai bija balta kaza, kuru viņa mīlēja,

Saite viņai nebij’ gara, ar ko tā bij’ piesieta.

Mizas tā tai iebaroja, reizēm maizi, kartupeļus,

Putru arī izvārīja tik ar zivju asakām...