Es jums rakst akal pēc kād laik, juo man ir vieduokels un tas jou tagad ir muode. Es tokš sestdien bij Mazirbe uz Lībešsvētkem. Voi jes – uz Līvsvētkem, kouč ar tas pats ven ir, bet tie vieduokļ ir dažād.
Nu rō, es jou nevar izteiktes pa vis, tik pa tuo, kur bij klāt, kur paspēj. Un aizgāj jou es pa diensvīd, juo man toč luops mājes. Tā mān vienige zile guov Grieta, jūs takš zin, ja vīņ neizslouc, nepiesien un nepamet priekše mīkst, zāļ zāl, viš jou uz jūrspus vien skates – seņč aicinajums! Veces ar bij mājes nuo jūr, bet zīvs nebij nemaz. Nuoteic tik: “Met ar, met ar, ka nebij, ta nebij…”
Bus japaskates ziņes, varbūt Tuoms Brics zinas teikt, vai tas i tapeic, ka Kolksrāgs i zem ūdens, vai cit vain. Mazirbe ar nebij nevien lest tai tirdziņe. Bet mān pacienej ar gaileņzup pilnig pa velt. Mēs tur tāds bariš pasēdej, papļāpaj – Ousmiš no Ventspil, Dambergpēters, Sīļints. (Tas Pēters, tas jou bij mazdels, jūs takš saprot.)
Lībiešu svētku atklāšana pie jūras Mazirbē. Foto: Harijs Pelle, Līvu savienības publicitātes foto
Garam staigaj ļouds toutiņdrēbes, bet tād pavisam juocig, citād neka mūs Kolks “Mare”! Mums jou a bij ķēds, bet šiem uz ruokem riņķ, ap kakel riņķ, gliemežvāk, pe sānem duņč! Es tā kounig uzprasij, no kūr omiņ pūrlād tie nāk? Atbildej, ka nuo kapem… Voi mūž tēs, man palik bail, bet tie meiteņ tik smejes! Vīņ bij dikt guder, juo zinaj gan par mūslaikem, aizlaikem un tiem, kas vel tik bus.
Nu ja, par tiem jounem bērniņem ziles poltrakes, kūr tur skraidij, gāj ruotaļes, spēlej bumb – tie jou man ar patik. Es vīņs satik viendien uz Pitrag cēļ, kad es nāc nuo Mazirbs buod. Nuoduomej, kas tie tād, kas mēž vide rune tīr smuk pa lībisk? Vo tik nav kā kater gād – tšitšōrlinkizt? Nē, vīņ tagad ir sõvskūolnikād!
Kad nu zup bij paēsts, rād satikt – Nigliņbērn bij tāds bariš – Rūtiš, Lauriš, Arns, Januš, tad nu es gāj uz toutsnāmzāl, lai dābt tuo dziesamgrāmat. Man jou Kolke teic, ka tād būs. Nāks tumše rudiņvakar, kad mēs ar vece seides pie mūrit, dzērs kumliņtēj un vares uzdziedat kād lībeš dziesam. Ret jou sanāk tuo jūrmalsvaluod runat. Un, kad neruna, vārd pazūd kā kūģ migle. Kād vien vec lībeš siev teic tā: “A kuo es runas, a kuok?”
Lībiešu svētki Mazirbē, 2026. gada 1. augusts. Foto: Harijs Pelle, Līvu savienības publicitātes foto
Ko nu es lai tagad teic?
Kad nu gribej tuo dziesamgrāmatiņ svinig vērt vaļe, sākes briesmigs ļembasts – aiz toutsnām lielem luogem ar doudzem puķpuodem rībej bungs un kūpej dūm! Voi man šes, kas tas bij?
Es zin, ka mūslaikes ir jaskates tuo telefōn brīdinājum… Bet nebij ne dzeltens, ne oranžs, nekāds!
Mēs jou doudz te jūrmalskante ir pieredzejuš, tapeic vis tie, kas bij zāle, pārgāj uz uotr pus – jūrspus, apseides mierig un vēlak pat uzdziedaj dāžs lībeš dziesms.
Tuo grāmatiņ es nedabuj, man vairs nepietik. Būs jabrouc uz Kolk, varbūt tur Lībeš saietname ir?
