Igaunijā atklāts piemineklis Lauri Ketunenam

Nedēļas nogalē – 27. jūnijā – Tartu Kasitomes (Kassitoome) parkā svinīgi atklāja somu valodniekam Lauri Ketunenam veltītu pieminekli. Tā autore ir tēlniece Elo Līva (Elo Liiv), un tas tapa par ziedojumiem. Piemiņas vietas izveidošanas iniciatore ir igauņu Dzimtās valodas biedrība (Emakeele Selts), kuru 1920. gadā dibināja L. Ketunens. Viņš bija arī tās pirmais priekšsēdētājs līdz 1925. gadam. Dzimtās valodas biedrība divos gados – no 2024. gada maija līdz 2026. gada jūnijam – savāca turpat 96 tūkstošus eiro, kas nosedza kā pieminekļa un apkārtnes labiekārtošanas izmaksas, tā arī atklāšanas pasākuma izdevumus. Ziedotāju vidū bija arī LU Lībiešu institūts un Lībiešu draugu biedrība.

 

 

Lauri Ketunens bija ne tikai lībiešu valodas pētnieks un dokumentētājs. Viņš pētīja arī igauņu un citas Baltijas jūras somu valodas. 1920. gadu sākumā, strādādams Tartu Universitātē, viņš deva milzīgu ieguldījumu, lai universitāte valodas ziņā kļūtu igauniska, un ielika pamatus Baltijas jūras somu valodu pētniecībai. Arī savā pirmajā ekspedīcijā pie lībiešiem viņš devās kā šīs universitātes Baltijas jūras somu valodu profesors.

Vietā atzīmēt, ka bez viņa diez vai būtu Līvu savienība, Lībiešu tautas nams, mēnešraksts “Līvli”, lībiešu valodas stundas jūrmalas skolās, lībiešu kori, izdevumi lībiešu valodā – lībiešu starpkaru perioda nacionālās pašapziņas pacēluma redzamās izpausmes, bez kurām mūsdienu lībiešu kopiena un Lībiešu kultūrtelpa būtu pavisam citāda. Un ir simboliski, ka piemineklī uz L. Ketunena žaketes apakšmalas labajā pusē ir iegravēti viņa vārdi no dzejoļa, kuru viņš bija iecerējis lībiešu himnai: “Līvli ma ūob un pa līvlizõks īeb” (Lībietis esmu un lībietis būšu).

 

 

Pirmais lībiešu ciems, ko L. Ketunens savā mūžā apmeklēja, bija Lūžņa, tomēr emocionāli iespaidīgāk viņš apraksta pirmo satikšanos ar Miķeļtorni 1920. gada jūnijā: “Jau no Lūžņas uz īsu laiku iegriezāmies lībiešu ciemā Miķeļtornī (lībiski Pizā), kas atrodas ap trim kilometriem uz austrumiem un kuras bākas augstais tornis bija redzams jau no tālienes. Vispirms lai pieminu to vareno iespaidu, kādu jūra un balti iedzeltenais, paugurainais smilšu krasts atstāj uz garāmgājēju. Ja ir vējš, kā dienas laikā pārsvarā arī ir, viļņi čalojot veļas gar zemo krastu, to nocietinot kā asfaltu, pa kuru ir viegli un patīkami staigāt un var bez bēdu braukt kaut vai ar zirgu vai auto. Vari piestāt aiz smilšu pauguriem aizvējā, kur pavāļāties saulītē un, kad esi uzkarsis, atvēsināties jūras sāļajā ūdenī, cīnoties ar viļņiem. Tikai pēc pāris desmit metriem plūstošajām smiltīm pretī stājas mežmala. Tas pats tik tālu, cik acs sniedz, redzams kā uz austrumiem, tā rietumiem. Izņemot vien to, kad kāda vientuļa laiva norāda, ka kaut kur aiz kāpām noslēpies cilvēka mājoklis vai arī vesels valgums – uz ciemu krasta tuvumā.

 

 

[..] Taču kāds skats mums pavērās pašā ciemā! Mājas bija nodedzinātas gandrīz vai līdz pašai pēdējai. Palikusi bija tikai bākas uzrauga ķieģeļu ēka, mazā mūra baznīca un agrākais mūra krogs. Cilvēki dzīvoja zemnīcās. Taču tās nebija pašas sliktākās mītnes, jo tās sev par mājokļiem bija izveidojuši vācieši – salikuši durvis un arī kādus nebūt logus. Viņi bija nodedzinājuši Miķeļtorni toreiz, kad Krievijas flote bija bombardējusi bāku un krastā izsēdinājusi mazu desantu.

 

 

Mūsu ierašanās izraisīja kārtīgu kņadu – ciemiņi no Sāmsalas (tā lībieši dēvēja visu Igauniju) un Somijas! Mēs no nelaimīgajiem iedzīvotājiem neslēpām savu dziļo līdzjūtību, un viņos iedegās cerība, ka esam atbraukuši, lai sagādātu viņiem palīdzību. Mēs gan izskaidrojām, ka esam ieradušies mācīties lībiešu valodu. Un tad tikai sākās īstais troksnis! Pirmo reizi dabūjām redzēt, cik ļoti dārga dažiem vecīšiem bija viņu noniecinātā dzimtā valoda. Arvien atceros māmuļu, kura iedvesmota pareģoja: “Mäd kēļ sāb ulzõ nustõt – mūsu valoda tiks pacelta,” – un devās šo pravietisko vēstījumu izsludināt pa zemnīcām. Citi atkal zināja teikt, ka lībieši ir bībeliskā svētā tauta, atnākusi no Lībijas kalniem, kā to pierāda jau pats vārds, un kā gan tāda tauta varētu pazust no zemes virsas! Un nepazudīs arī, mēs no savas puses uzdrošinājāmies pareģot. Bijām jau agrāk sastapušies ar gatavību upurēties par labu savai valodai, taču šo vecīšu bērnišķīgajā siltumā laikam bija tā dzirkstelīte, kas, vēlāk to pārdomājot, mums patiešām lika tikpat bērnišķīgi sapņot par noturīgu nākotni lībiskajam un attiecīgi arī darboties.”*

 

* * *

 

* Blumberga Renāte. Lībieši dokumentos un vēstulēs: Somijas zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006, 213.–214. lpp.