Mazirbes Stūrīšu jaunā dzīve

Sestdien, 6. jūnijā, ceriņu reibinošās smaržas apdvestajā Mazirbes centrā tieši pretī Lībiešu tautas namam pulcējās lībiešu kultūras mantojuma izzinātāji, draugi, tūristi un vietējie iedzīvotāji, jo durvis vēra Ginteru ģimenes izlolotais un tikko restaurētais etnogrāfisko priekšmetu muzejs “Stūrīši”. Uz atklāšanu bija ieradies arī kādreizējā Stūrīšu īpašnieka Mazirbes uzņēmēja Alfreda Zēļa brāļa mazdēls Kārlis Zēlis ar sievu Liliju, dēlu Egilu un viņa sievu Daci, kā arī būvfirmas “Pretpils” pārstāvis Andris Rorbahs un Ziemeļkurzemes Biznesa asociācijas vadītāja Gunta Abaja. Atklāšanā saimniece Gunta Gintere stāstīja par mājas vēsturi un savāktajām senlietām, bet viesi tika cienāti ar Guntas dēla Igora Gintera un viņa dzīvesbiedres Ingas Leontjevas sarūpētajiem ēdieniem un dzērieniem. Pasākums izvērsās ļoti emocionāls un sirsnīgs, un cilvēki vēl ilgi kavējās atmiņās un saviesīgās sarunās.

 

 

Stūrīši ir viena no Mazirbes senākajām mājām (celta 1888. gadā), kas tagad ir daļa no brīvdienu mājas “Stūrīši-Branki”. Pēdējo pirmskara īpašnieku Alfredu Zēli (1897–1942) 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju, bet padomju laikos Stūrīšos dzīvoja dažādi cilvēki, tādēļ mājas tika nolaistas. Par Stūrīšu iegādi portālam “Livones” savulaik stāstīja Mazirbes lībiete Gunta Gintere, kura pati nāk no Otomeru dzimtas un tolaik saimniekoja blakus esošajos Brankos:

“Stūrīšus mēs nopirkām 2003. gadā. Toreiz tā bija pussagruvusi. Negribējām, lai īpašumu nopērk kāds svešs. [..] Mēs māju kārtīgi izremontējām un iekārtojām etnogrāfisko priekšmetu kolekciju. Stūrīšu atjaunošanā daudz palīdzēja meistars Alfons Šulcs no Dundagas, kas strādāja kopā ar dēliem Jāni un Mārtiņu. Vēlāk pēc projekta uzcēlām jaunu viesu namu. Tas prasīja ļoti daudz darba un līdzekļu.”

Gunta arī uzskata, ka Mazirbē palikuši tikai divi īsteni lībieši –  viņa un Jānis Ūdris no Vecvalganiem.

 

 

Stūrīšos arī līdz šim varēja apskatīt tūristu iecienītu senlietu kolekciju, bet tagad tā ir ieguvusi arī oficiālu muzeja statusu. Muzeja restaurācijas darbus veica būvfirmas “Pretpils” prasmīgie un rūpīgie meistari, bet projekts nebūtu bijis īstenojams bez Ziemeļkurzemes biznesa asociācijas un Lauku atbalsta dienesta palīdzības. Lai realizētu sapni par muzeju, tika nodibināta biedrība “BeLiiv” un, piesaistot projektu rakstītāju Aiviju Kokari, sagatavots projekts, kura mērķis bija saglabāt Stūrīšus kā lībiešu sadzīves senlietu muzeju. Lai nodrošinātu senās lībiešu ēkas un tajā izvietotās ekspozīcijas publisko pieejamību, projektā bija plānota ēkas jumta pārbūve, biokanalizācijas izbūve un muzeja apmeklētājiem pieejamu labierīcību izveide. Kopējā izmaksu summa 73 305,82 eiro, no kuras Eiropas Savienības līdzfinansējums – 46 182 eiro.

 

 

No Ginteru ģimenes muzeja idejas iniciatore un galvenais virzītājspēks ir Guntas meitas Andžellas atvase Beāte Gintere, kura dzīvo Krakovā, Polijā. Pirms muzeja atklāšanas aicināju viņu uz sarunu.

“Es esmu dzimusi Rīgā. No savas agrās bērnības atceros, ka dzīvojām kopā ar mammu. Tētis ģimenē nebija klātesošs. Dažreiz atbrauca ciemos, atveda konfektes un Bārbiju. Kad man bija seši gadi, viņš gāja bojā. Bērnībā mēs bieži pārcēlāmies no vienas dzīvesvietas uz citu. Dzīvojām dažādās vietās Rīgā, Suntažos, Ogrē. Vienreiz saskaitījām, ka esam pārvākušās 30 reižu. Mamma strādāja par bērnudārza audzinātāju. Es ļoti apbrīnoju savu mammu, jo viņa arī tagad strādā trijās darbavietās, ir logopēde slimnīcās Rīgā un Ventspilī, bet nedēļas nogalēs darbojas Mazirbē ģimenes viesu namā. Pirmo reizi uz Mazirbi atbraucu, kad vēl negāju skolā. Mēs vasarās dzīvojām Siliņos. Sadraudzējos ar Mazirbes bērniem.”

 

 

Kad vecmāmiņa atguva savus īpašumus un tika nopirkti Stūrīši, Beāte no deviņu gadu vecuma katru vasaru braukusi uz Mazirbi. Te bijis ļoti daudz jāstrādā, bet uz Rīgu nemaz neesot gribējies:

“No bērnu dienām mani lībiešu kultūrā piesaistīja stāsti un leģendas par to, ka lībiešu sievietes bijušas ļoti lepnas un skaistas, staigājušas savos košajos tautastērpos, bet vīrieši – zvejnieki jau četros vasaras rītos, vēl pirms saullēkta, devušies jūrā, lai pusdienlaikā jau nāktu krastā ar zivīm pilnām laivām.”

Stūrīšus Ginteru ģimene savulaik paglāba no sabrukšanas. Vienīgi nepaveicās vecajai no guļbaļķiem būvētajai klētiņai, ko vairs nebija iespējams atjaunot un tā tika nojaukta. Māja bija ļoti sliktā stāvoklī bez logiem, un durvīm. Ģimene ieguldījusi ļoti daudz darba un līdzekļu, lai namu restaurētu, jo jau tad bijusi doma tajā izvietot senās lībiešu un latviešu lietas, kas ir arī restaurētas. Toreizējā cerība, ka senlietu kolekcija kādreiz varētu kļūt par īstu muzeju, tagad ir īstenojusies.

“Esmu beigusi Rīgas 33. vidusskolu, kas tagad ir 3. ģimnāzija. Studēju Latvijas Universitātē ķīniešu valodu, bet jau pēc pirmā kursa sapratu, ka tā ir ļoti grūta un mani nemaz tā īsti neinteresē. Tad pārgāju uz baltu filologiem un studēju folkloristiku. Pēc studijām sapratu, ka darba man specialitātē nav.”

 

 

Beāte kopā ar vecmāmiņu Guntu 2008. gadā darbojās Mazirbes Tūrisma informācijas centrā, kas atradās Lībiešu tautas namā. Viņas stāstīja tūristiem par lībiešiem, vadīja ekskursijas pa Mazirbes ievērojamākajām vietām. Beāte piedalījusies arī lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometnēs Mazirbē, kur apguvusi lībiešu tautas vēsturi, kultūru, tradīcijas un valodu.

“Lībiešu bērnu un jauniešu vasaras nometnēs man ļoti patika tas, ka mēs dziedājām lībiešu dziesmas, gājām pārgājienos, kur iepazinām ciemu vietvārdus, piedalījāmies mākslas darbnīcās, notika talantu šovi. Spilgti palicis atmiņā, kā mēs visi kopā ar Julgī vakaros jūrmalā pie ugunskura dziedam lībiešu dziesmas.”

2008. gadā Beāte piedalījās piektajā Pasaules somugru kongresā: “Kongress notika no 28. jūnija līdz 1. jūlijam. Ar runu kongresā uzstājās Līvu savienības vadītājs Aldis Ermanbriks. Uz kongresu brauca arī valdes vecākā vietniece Brigita Zakare, es pārstāvēju jauniešu grupu. Kongress notika Krievijas pilsētā Hantimansijskā. Es piedalījos sekcijā “Kultūra, valoda un izglītība”. Palicis atmiņā, ka pilsēta, no vienas puses, bija ļoti saposta, bet, no otras, – ļoti nolaista, taču to slikto jau mums nerādīja. Tā bija laba pieredze, varēju iepazīt citas somugru tautas.”

2009. gadā Beāte iekļuvusi Rimanta Ziedoņa grāmatā “Jūras zemē Latvijā”. Kad R. Ziedonis izstaigāja visu Latvijas jūras piekrasti no Nidas līdz Ainažiem, viņš iegriezās arī Mazirbes Lībiešu tautas namā, kur Beāte viņam stāstījusi par lībiešiem, tautas namu, laivu kapsētu un lībiešu ķēniņu.

 

 

“Piedalījos arī folkloristu sanāksmēs ar Austri Grasi Vidzemē pie Valmieras. Tur arī guvu daudz jaunu draugu. Biju jauna, un man gribējās apskatīt pasauli. Gribējās kā Sprīdītim doties prom no mājām, lai meklētu laimi. 2010. gadā jau biju satikusi savu nākamo vīru Kārli Jēkabsonu, kurš studēja Anglijā. Tā es devos viņam līdzi. Tur mana folkloristes izglītība nevienam nebija vajadzīga un man viss bija jāsāk no jauna. Dzīvojām Līdsā. Sāku strādāt viesmīlības jomā, zvanu centros, vācu labdarības ziedojumus. Jau tad es sapratu, ka gribu strādāt interesantu darbu, par kuru arī labi maksā. Piedalījos biznesa apmācībās un kļuvu par personāla atlases speciālisti. Sākumā strādāju citu labā, bet vēlāk man jau bija sava komanda un manā pakļautībā bija trīs nodaļas. Vēlāk nodibināju savu uzņēmumu, kurš darbojas vēl tagad.”

Vērojot, kā ģimene čakli strādā Mazirbē, Beāte 2016. gadā uztaisījusi brīvdienu mājai “Stūrīši-Branki” mājaslapu un vadījusi arī “Airbnb.com” rezervācijas. Anglijā Beāte nodzīvoja gandrīz desmit gadus, kur kopā ar vīru veidojuši karjeru un guvuši labu pieredzi. Taču pēc “Brexit” un pandēmijas sapratuši, ka laiks kaut ko mainīt. Kad vīra darba devējs atvēris biroju Polijā, viņi 2021. gadā pārcēlušies uz Krakovu, kas ir ļoti skaista pilsēta un kādreiz veselus piecsimt gadus bijusi Polijas galvaspilsēta. Pēc Beātes domām, Vislas krastmala ir daudz romantiskāka un pieejamāka nekā tas ir Rīgā pie Daugavas, jo galvenais ceļš ir tālāk no krastmalas un abu upes krastu promenādes, kas vijas cauri parkiem, ir ļoti piemērotas ģimenēm ar bērniem. Beāte pašlaik audzina mazo dēlu Bjornu, kurš dzimis 2025. gadā: “Ilgi nevarējām izvēlēties dēlam vārdu, līdz atradām zviedru vārdu Bjorns, kas tulkojumā nozīmē lācis. Tas ir stiprs un skaists vārds. Vecmāmiņa mums stāstīja, ka viņas vectēvs Jānis Otomers arī nedaudz esot zviedru izcelsmes.”

 

 

Beāte ir jauna, enerģiska un mērķtiecīga sieviete, kura nolēmusi savējiem palīdzēt, darot ko tādu, ko neviens viņas ģimenē vēl nebija darījis. Tā tapa muzeja ēkas pārbūves projekts. “Stūrīšu-Branku” viesu namu apsaimnieko pieci vienas ģimenes cilvēki – Gunta Gintere ar bērniem Igoru un Andžellu, Igora sievu Ingu un mazmeitu Beāti. Viesu nams izīrē naktsmītnes un cienā viesus ar lībiešu tradicionālajiem ēdieniem – bukstiņu biezputru, zivju ēdieniem un ozolzīļu kafiju. Guntas un Igora darbs viesmīlības nozarē ir novērtēts ar dažādiem apbalvojumiem. 2016. gadā Kurzemes reģiona tūrisma nozares nozīmīgajā pasākumā “Lielais Jēkabs” viesu nams uzvarēja nominācijā “Dižā Kurzemes lauku māja”, bet tā paša gada 18. novembrī saņēma Atzinības rakstu par lībiešu tradīciju daudzināšanu, par sava novada un valsts tēla spodrināšanu. 2018. gadā “Stūrīšu-Branku” saimnieki saņēma kultūras zīmi “Latviskais mantojums” par lībiešu sadzīves priekšmetu saglabāšanu un ēdienu daudzināšanu. Kultūras zīme, ko piešķīra Lauku tūrisma asociācija “Lauku ceļotājs” sadarbībā ar Kultūras ministriju, tagad lepni gozējas pie Stūrīšu muzeja sienas.

 

 

Vecmāmiņa mazmeitai Stūrīšus uzdāvināja pirms desmit gadiem, tomēr pagājis diezgan ilgs laiks, līdz Beāte sapratusi, ko ar to darīt. Kad pašas dzīve bija iekārtota, Beāte nonākusi pie domas, ka vēlas, lai Stūrīši kļūtu par oficiālu muzeju. Tad sākās lielais darbs ar ēkas inventarizāciju un reģistrēšanu, kā arī izmantošanas veida maiņu uz sabiedrisku ēku. Tika nodibināta biedrība “BeLiiv”. Ginteru ģimene uzskata, ka vecās ēkas lībiešu krastā ir jāsaglabā:

“Stūrīši ir mūsu brīvdabas muzejs bez ieejas maksas. Tādu ēku palicis ļoti maz.”

Lībiešu un latviešu senlietas sācis vākt Igors, vēl dzīvojot Rīgā. Muzeja ekspozīcija aptver daudz sadzīves priekšmetu no dažādiem laikmetiem. Tajā ir daudz interesantu mēbeļu, senu darbarīku, apģērbu, grāmatu, mājsaimniecības priekšmetu. Daudz kas ir pirkts antikvariātos, no vietējiem kaimiņiem, kā arī saņemts kā dāvinājums. No Guntas mammas Bertas mantojumā palicis skapis, bet no tēva Augusta – ēvelbeņķis, jo viņš bijis labs galdnieks. Kolekcija ir tik liela, ka visu uzreiz nevar izlikt apskatei.

 

 

Muzeja mērķis ir ne tikai izstādīt etnogrāfiskos priekšmetus, bet arī veicināt informācijas apriti. Beāte uzskata, ka tad, ja katrs uzņēmums zinātu, ko otrs dara, tas visiem palīdzētu nākotnē sadarboties. Pagaidām ir tā, ka katram ir daudz aktivitāšu, taču darbība ir ļoti sadrumstalota. Beātesprāt, Mazirbe ir klusa un tūristiem ļoti simpātiska vieta ar lībisko vēstures un kultūras mantojuma klātbūtni, ar unikālo dabu un jūru. To vajadzētu saglabāt un attīstīt kluso tūrismu bez skaļuma un liekas kņadas, lai Lībiešu krasts paliktu gan vietējiem iedzīvotājiem, gan arī saudzīgiem un saprotošiem tūristiem. Ja vietējie sadarbosies, tad visiem būs gan darbs, gan atpūtas iespējas.

 

 

Latvijā valda uzskats, ka laukos nav, ko darīt, un jaunieši brauc peļņā uz ārzemēm. Beāte domā, ka tā nav laba izvēle, jo katrs cilvēks var sevi nodarbināt, ja vien vēlas strādāt. Mums ir visas šīs lībiešu kultūras un dabas bagātības, tikai jāatrod veids, kā sadarboties un to visu pasniegt tūristiem:

“Mana nākotnes vīzija ir uztaisīt Mazirbē lībiešu administratīvo centru, lai varētu piesaistīt līdzekļus lībiešu ciemu attīstībai.

Lai lībiešu jūrmalā varētu atgriezties jaunas ģimenes ar bērniem, ir nepieciešama skola, labs internets, bezmaksas dzeramais ūdens, attīstīta infrastruktūra, satiksme ar novada centru Talsos. Gribētos ierīkot arī bērnu rotaļu un spēļu laukumu jūrmalā. Kādreiz varētu uzbūvēt savu kafejnīcu.” Beāte cer apzināt vietējos, iepazīties un vienoties par kopīgu redzējumu, kā cits citam varētu palīdzēt.

Muzejs iesākumā būs atvērts vasarā no ceturtdienas līdz svētdienai pulksten 10.30–15.00, bet pārējā laikā pēc pieteikuma. Nākamajos gados ir cerība piesaistīt darbinieku, lai muzejs būtu pieejams arī citos gadalaikos.

Tas varētu kalpot arī kā saieta nams vietējām biedrībām un uzņēmumiem. Ginteru ģimenei ir patiesa vēlēšanās, lai muzejs kļūtu par vietu, kur plauktu radošums – lai mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un citu radošo profesiju pārstāvji te var ierasties atpūsties un strādāt.

“Mans skatījums uz nākotni ir optimistisks, jo mana ārzemju dzīves pieredze palīdz redzēt kopainu. Vēlētos, lai mēs visi kopā bez aizvainojumiem, intrigām un skaudības veidotu sadarbību. Domāju, ka tuvāko piecu gadu laikā mēs kopīgiem spēkiem varētu attīstīt Mazirbi tā, lai šeit strādātu un dzīvotu pašu cilvēki, kuriem būtu vienota nākotnes vīzija un tie varētu pārstāvēt savas intereses dažādās jomās. Jo lībieši vienmēr bijuši spītīgi, pastāvējuši par sevi, centušies saglabāt savu valodu, kultūru, tradīcijas un identitāti.”

 

 

Ar Beāti Ginteri var iepazīties arī Paulas Kārkluvalkas sagatavotajā publikācijā “Beātei Ginterei dzīve citā valstī nav šķērslis attīstīt muzeju Mazirbē” vietnē “Retalsi.lv”.