Šopavasar lībiešu izcelsmes rakstnieks (starp citu, Līvu savienības biedrs) Arnolds Auziņš ir pārspējis pats sevi – vienlaikus iznākušas divas grāmatas: romāns “Derīguma termiņš mīlestībā” un nenopietno stāstu krājums “Ar smaidu trakā pasaulē”, kuras tika atvērtas 27. martā. Un tas notiek gadā, kad Auziņš gatavojas atzīmēt 95. dzimšanas dienu. Atliek tikai piekrist viņa novadniekam literatūrzinātniekam Ilgonim Bērsonam: “Dundžiņš joprojām braši turas seglos.” Un atgādināt, ka, 69 gadus tikdamies ar lasītājiem drukātu izdevumu lappusēs, viņš ir sagādājis saviem cienītājiem vismaz simt grāmatu: dzejas, stāstus, aprakstus, romānus, lugas. “Livones” lasītājiem piedāvājam stāstu par rakstnieka dzimto Sumburciemu no jaunā krājuma, ko izdevis apgāds “Dienas Grāmata”.
Arnolda Auziņa grāmatas “Ar smaidu trakā pasaulē” vāks. Foto: publicitātes attēls
Mēs esam dabas daļa
Pateicos liktenim, ka man bija lemts piedzimt un bērnību pavadīt laukos, tālu no pilsētas trokšņiem, neelpot saindēto gaisu, bet augt kopā ar kokiem un puķēm. Mūsu Sumburciems, šķiet, ir vienīgais ciems Latvijā divos pagastos – Dundagas un Valdgales. Pirms kara te atradās divpadsmit mājas. Trešdienās ar apkārtrakstu par jaunumiem pagasta dzīvē visas tās esmu apstaigājis, no rīta agri sāku, vakarā vēlu beidzu, dienā nosoļodams ap divdesmit kilometru.
Līdzīgi pastniekam un mācītājam uzzināju daudz interesanta par vietējiem iedzīvotājiem. Ceturtajā klasē par ciema ļaudīm uzrakstīju romānu desmit skolēnu burtnīcās. Nezināju, kā sacerējumu pabeigt, iedomājos, ka jānobeidz arī visi varoņi. Mūsu pusē tolaik vasarās sabrauca čigāni, sacēla teltis, lasīja ogas un pārdeva. Iztēlojos, ka viņi saindē akās ūdeni, un cilvēki mirst. Vienam vīram tomēr dāvāju dzīvību, jo viņš ūdeni nedzer, tikai alu. Bija tāds prototips Kārlis, kurš neaicināts piedalījās visās talkās – gan pie mēslu vešanas, gan labības kulšanas, zināja, ka būs miestiņš.
Biju tik iedomīgs par savu literāta talantu, ka sadūšojos rakstu darbu vācu laikā aizsūtīt uz laikrakstu “Tēvija”. Saņēmu pat atbildi, ka sižets esot interesants, tikai romāns neiznākot, pārāk īss. Žēl, ka neatsūtīja manuskriptu atpakaļ, tagad papildinātu un publicētu.
Abi mani dēli un meita pasaulē nākuši Rīgā, dabas tuvumu izjutuši tikai vienu mēnesi vasarā, kad atvaļinājuma laikā braucu vecākiem palīdzēt savākt sienu. Mācīju bērniem saudzīgi apieties ar katru puķīti. Aizkustinoši vērot, kā meitiņa ar rokām aiz muguras pieliecās pie madarām un centās ieelpot smaržu. Jaunākajam dēlam Vilnim nebija vēl četri gadi, kad aizgājām uz mežu lasīt zemenes, sacēlās vējš, un egles biedējoši šņāca. “Iesim projām,” puika nobijies teica, “man šī pilsēta nepatīk.”
Drauga jubilejā vāzē ieraudzīju naktsvijoles. Savvaļas orhidejas! Brīvā dabā viņas līdzīgas daiļajam dzimumam un viskairinošāk smaržo vakaros.
– Vai nav skaistas? – drauga māte vaicāja, gaidot apstiprinošu atbildi.
Aizrādīju, ka tie ir saudzējami augi.
– Pļava pilna ar naktsvijolēm, – saimniece vēsā mierā attaisnojās. – Es jau nerāvu ar saknēm laukā, ar nazi nogriezu.
Ar sievieti strīdēties veltīgi, iemantosi tikai ienaidnieku.
Cilvēki nodara ļaunumu dabai, nepadomājot par sekām. 2024. gadā Eiropas Savienībā stājās spēkā Dabas atjaunošanas regula. Tik tālu esam nodzīvojušies, ka ar likumu jāregulē zaļais kurss, lai aizturētu dabas noplicināšanu, daudzas sugas arī Latvijā pazudušas uz neatgriešanos.
Kad tagad aizbraucu uz savu bērnības zemi – mīļo Sumburciemu, apkaimi vairs nepazīstu: sen neapstrādāti tīrumi pārvērtušies par brikšņiem, bet skaistā meža vietā rēgojas celmi. No mājām palikušas vairs piecas. Vecie apmiruši, jaunie pārcēlušies uz pilsētu. Informācija noplūda, un tukšās mājas apciemoja zagļi, ja durvis nevarēja atmūķēt, izsita logu un visu vērtīgāko pievāca, bojāeju paātrināja laika zobs. Maniem vecākiem aizejot mūžībā, arī mūsu mājās neviens nedzīvoja – vecākā māsa Velta strādāja slimnīcā un īrēja istabu Dundagā, jaunākā māsa Austra Stiklos skoloja bērnus internātpalīgskolā. Mālejas garnadži neaiztika tāpēc, ka blakus kaimiņu māja bija apdzīvota. Tagad situācija mainījusies – mājā, kurā esmu piedzimis, saimnieko mans vecākais dēls Alnis ar dzīvesbiedri Alfu, kaimiņu māja tukša. Mani vairs ciema ļaudis nepazīst, dzirdu saimnieci sakām:
– Dēls, pieslēdz durvis, tāds jocīgs vecis apkārt klīst!
