Jēkabs Raipulis ansambļa “Līvlist” 50 gadu jubilejā Lībiešu tautas namā Mazirbē 2022. gada 14. maijā. Rokās atmiņu krājums “Piecdesmit gadi kopā ar “Līvlist””. Foto: Jānis Mednis
Nesagaidījis savu 87. dzimšanas dienu, mūžībā aizgājis ilggadējais Rīgas lībiešu ansambļa “Līvlist” dziedātājs ģenētiķis Jēkabs Raipulis (07.03.1939.–03.03.2026.). Malēnietis lībiešos ienāca caur “Līvlist”, kurā dziedāja gandrīz no pašiem pirmsākumiem – kopš 1972. gada – un nodziedāja vairāk nekā pusgadsimtu. Lai gan teicās, ka pēc lielās ansambļa jubilejas vairs nedziedās, bet staltais Jēkaba stāvs stāvēja, kur bijis. Viņš uzskatīja, ka ir pienākums palīdzēt – kuplināt vīru balsis un dalībnieku skaitu. To Jēkabs atzina arī 2022. gadā “Livones” publicētajā intervijā: “Malēnietis ir ietiepīgs. Tas tā, lībieši jau arī ir tādi paši. Jāsaka, zināmā mērā tās ideoloģijas dēļ, kura bija un kura ir lībiešu ansamblī. Darīt nevis kaut kādas slavas vai publicitātes dēļ, bet tieši tam uzdevumam, kas ir lībiešu materiālu apstrāde, publicēšana un tā tālāk. Arī tas, ka līdz ar “Skandinieku” nodalīšanos palika aizvien mazāk vīriešu.
Bija brīdis, kad es viens tāds biju palicies. Kā man onkulis teica: kā runkulis rožu laukā. Un dažkārt ir bijuši brīži, kad ansamblis gandrīz ir putējis ārā, tad man ir licies, ka man tomēr ir jāmēģina stutēt, cik nu ir tas manos spēciņos.”
“Līvlist” uzstājas VEF Kultūras pilī 1983. gada februārī. Priekšplānā – Paulīne Kļaviņa un Jēkabs Raipulis. Foto: Edromas Veldes albums, Jēkaba Raipuļa krājums
“Līvlist” Turaidas muzejrezervātā: Ināra Vasariete (no kreisās), Ilga Plūme, Jēkabs Raipulis un Ilze Sausiņa, 1997. gads. Foto: “Līvlist” albums, Jēkaba Raipuļa krājums
Jēkabs Raipulis bija tik dziļi iekšā lībiešos, ka iestājās arī Līvu savienībā. Intervijā viņš atcerējās: “Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās savienības atjaunošana, tad galvenie darboņi bija “Līvlist” dalībnieki. Valda Šuvcāne, arī Dainis [Stalts] piedalījās. Un arī es piedalījos statūtu rakstīšanā un tā, un tad mani arī tur pieņēma.” Kā zinātniekam un nelībietim Jēkabam uz daudzām lietām lībiešu kopienā bija savs skatījums, ko viņš nebaidījās arī paust. Piemēram, viņš nepiekrita uzskatam, ka lībietis ir tikai tāds cilvēks, kuram ir lībiešu senči, kas viņam
“kā ģenētiķim ir absolūti nepieņemams, jo etniskais veidojas ne jau no bioloģiskās bāzes, bet no vides, kultūras, valodas, visa tā, kas uzkrājas.
Ir, tā teikt, trīs pamati. Pirmais, protams, ir bioloģiskais. Ķīnietis vai japānis kaut kādā mērā tomēr atšķiras no latvieša vai lībieša. Otrais ir tās mūžīgās vērtības. Tās, kuras ir veidojušās gadu simteņiem, kuras ir pamats konkrētai kopienai turēties kopā. Un trešais ir tā saucamās laikmeta paradigmas, kuras veidojas konkrētajā laikmetā. Un tieši laikmetiskās vērtības ir tās, kuras nosaka etnisko būtību un kultūru. Ja runa ir par to, par ko Valts Ernštreits tagad cīnās – kaut kādā veidā atjaunot vai atkal izveidot lībiešu kultūru, jāsaka, tas ir ļoti grūts un sarežģīts, un, iespējams, arī nerealizējams uzdevums. Kaut gan, protams, par to ir jācīnās.”
Jēkabs Raipulis (no labās) 1992. gada jūnijā kopā ar “Līvlist” piedalās somugru folkloras festivālā Mordovijā Krievijā. Foto: “Līvlist” albums, Jēkaba Raipuļa krājums
Par godu “Līvlist” 50 gadu jubilejai Jēkabs Raipulis apkopoja savas atmiņas par ansambļa gaitām un lībiešiem “Piecdesmit gadi kopā ar “Līvlist””, kuras 2022. gadā publicēja biedrība “Mazirbes draugu kopa”.
