Košrags septembrī pirms divdesmit diviem gadiem

2003. gada 16. septembrī laikraksta “Talsu Vēstis” fotogrāfs Dainis Kārkluvalks un žurnāliste Ilze Kārkluvalka apciemoja Košragu, lai sagatavotu fotoreportāžu “Košragā”. Tā ar melnbaltām fotogrāfijām publicēta 27. septembra numurā. Tagad Dainis portāla Livones.net rīcībā ir nodevis šī brauciena krāsu fotogrāfijas. To aprakstos izmantots Ilzes teksts no “Talsu Vēstīm”.

Renāte Blumberga

 

 

Par spīti skopajai smiltij, vienmēr sakopta un vasarā puķu jūras vidū ir lībietes Hildas Heldes māja. Tai, tāpat kā daudzām te, ir lībiešu vārds – Vāldamō (Baltzemes). Viņa te dzimusi un augusi, pārdzīvojusi visu laiku maiņas, bet tagad saskaita tikai deviņas īsteno košradznieku apdzīvotas sētas. Viņas nākotne ir dēla ģimene, un mazmeita pirms dažiem gadiem bija arī “Mis Ventspils”. H. Helde ir daudz stāstījusi par sava ciema vēsturi, un tas palicis zinātnieku, publicistu grāmatās. Viņa joprojām saprot lībiski, bet runāt jau grūtāk, jo ikdienā vairs nav, ar ko.

 

 

 

Voldemārs Skadiņš ir braucis arī tālos ūdeņos, bet tagad zvejo tepat, piekrastē. Viņam ir laiva, nupat nosvinējis dzimšanas dienu un jūrā iešanai sakārtojis lašu tīklu. Viņam patīk aprunāties, tāpēc uzzinām, ka izaudzinājis divus dēlus un divas meitas, samierinājies ar pensionāra statusu un par dzīvi negaužas. Viņš savos Anduļos saimnieko kopā ar sievu Māru. Raksti liecina, ka Skadiņi ir ļoti sena līvu dzimta. No tās nācis trešās lībiešu lasāmgrāmatas sastādītājs un dzejnieks Augusts Skadiņš. Igauņu zinātnieks O. Loritss 1926. gadā rakstīja: “Košraga Kūkiņi (Anduļi) ir tā vieta, kurā uz papīra uzrakstīta folklora vairāk nekā jebkurā citā lībiešu istabā.”

 

 

Par vēstures un kultūras mantojumu ir divi viedokļi. Tiem, kam tas pieder, un tiem, kam tas nav īpašumā. Protams, tie krasi atšķiras. Voldemārs Skadiņš rijai paredzēja sabrukšanu no pašas svara, bet ar jaunā īpašnieka darbošanos likuma ietvaros ir apmierināts – varbūt būs kāda atpūtas māja viņam cieši kaimiņos, nevis tas vecais, bīstamais spoks, kuru bez lieliem līdzekļiem ne atjaunot, ne pārveidot.

 

 

 

 

Lenvija Sīle izbauda vasaras silto un smeldzīgo aiziešanu. Tulko pasūtījuma darbus no angļu valodas un raksta grāmatu. Par savu vīru, aktieri Andri Bērziņu, varbūt par viņu ģimeni un savu dzīvi. Drīz to izdos izdevniecība “Atēna”. Viņai patīk te, nosacītā klusumā aiz kāpas, un Lenvija saka – Košraga lielākā vērtība ir tā brīnišķīgie cilvēki. Viņa arvien vairāk kļūst savējā – arī ar darbu Mazirbes draudzē un svētdienas skolā. Mēs taču vairāk zinām Andri – sabiedrības centrā, žurnālistu uzmanītu, bet te, netraucēts savās domās, viņa tuvākais cilvēks un labākais pazinējs līdz malām piepilda savas dienas.

 

 

 

 

 

 

Tilmači ir ne tikvien ļoti veca, bet arī neparasti gara ēka. Vienā tās pusē saimnieko Vilma un Arnolds Pūpolbergi. Spēka gadus abi strādāja zvejnieku kopsaimniecībā “Banga”. Viņa – zivju pārstrādē, viņš – celtniecībā. Tagad, kad varētu atpūsties, jo bērni ir savā dzīvē, nespējot vien apdarīt mājas darbus. Mūsu ciemu reizē saimniece nupat bija pārnākusi no brūkleņu lasīšanas. Tāpat kā sēņu, arī ogu šogad esot daudz. Vilmai laimējies – vīrs ir amatnieks un visi būvdarbi mājās viņa rokām paveikti. To var redzēt ik vietā, ka meistars strādājis ne tikai ar gudrību un pieredzi, bet arī ar mīlestību un izdomu.

 

 

 

Pirmā viesu māja Košragā un mūsu rajona Dižjūras piekrastē ir Jauntilmači. Tā ir Lūcijas un Imanta Upneru (Vilmas Pūpolbergas brāļa) ģimenes lolojums. Nesen izbūvēta, bet jau ar patīkamu auru, ko veido arī prasmīgi ieaudzētais akmeņdārzs, ēku ansambļa iederība ainavā, un mūsdienīgu atpūtas piedāvājumu pašmāju un ārzemju tūristiem.

 

 

 

Pētera Zeiles, filozofijas zinātņu doktora, Gulbju māju saimnieka, vēstules redakcijai vienmēr ir ieguvums. Tajās – pārdomas un vēstures ziņas par ciema un piekrastes ļaužu dzīvi, apraksti, pa humora sprikstij.

 

 

Pauls Krasons un viņa dēls Mintauts mūs uzņem savos Kinne Dīķos. Par šīs mājas vēsturi un iedzīvotājiem vairākās paaudzēs ir daudz rakstīts lībiešu tautas pētnieku darbos. Tagad plašā īpašuma vienā malā, tuvāk jūrai, ģimene dzīvo ārēji vienkāršā, nelielā ēkā. Visa palielā teritorija ir izpļauta, uzraksts “Privātīpašums” aptur klaiņotājus. Pauls Krasons šopavasar, Jurģu dienā, nosvinējis 84. dzimšanas dienu. Viņam izauguši un labu izglītību ieguvuši trīs bērni. Mintauts ir ārsts, bet runājam par mājas un ciema iespējām pastāvēt mūsdienu apstākļos. Viņš stāsta, ka šim īpašumam izstrādāts detālais plānojums, tāpēc ir iespējams prognozēt tā attīstību un saimniekošanas veidu: – Visi trīs esam savā darbā un rūpēs, tāpēc varam tikai palīdzēt tēvam katrs savu iespēju robežās. Neļaujam te nekam ieaugt krūmos un nātrēs. Vecais, astoņdesmitgadīgais mols jau liecina, ka te iespējams nodarboties ar zvejniecību; vienmēr te bijusi arī lauksaimniecība, un trešais, kas tagad varētu atmaksāties, – mežu apsaimniekošana. Viens ciemā varētu turēt lopus un pārdot lopkopības, zemkopības produkciju pārējiem, tas visiem būtu izdevīgi. Tagad braucam uz Mazirbi pēc piena produktiem. Tomēr rentabls šodien var būt tikai liels uzņēmums, kas apkalpotu vairākus ciemus. Esam sākuši aptauju, cik izmaksātu Košraga mola atjaunošana. Varbūt pie tā atkal piestās laivas.

 

 

 

 

Klusā ceļā starp atstatus jūrmalnieku mājām pēkšņi pārsteidz līvu kultūras darbinieku Staltu triju paaudžu ģimenes sēta – vienīgajiem, arī parastā darbdienā, mastā plīvo pacelts līvu karogs.

 

 

Lībiski – Liblabā, latviski – Taurenītis. Tik mīļi savas topošās mītnes vietu nodēvējis un skaisti iezīmējis kāds vasarnieks. Viņš pagaidām vietējiem neizrādās, siltajos mēnešos dzīvo ceļotāju vagoniņā, toties svaigā gaisā tikpat kā pie jūras.

 

 

Ciemā īpašumu iegādājušies vairāki Latvijas sabiedrībā populāri ļaudis. Šī māja, Fīlmaņi, esot sporta pasaulē zināmā vīra Baltiņa ģimenei. Saglabāta un labi uzturēta vieta.

 

 

 

 

 

Norādes uz velotūristu takām šur tur ieraudzījām ciema teritorijā. Par tām parūpējies Slīteres Nacionālais parks. Sabojātas arī nav, tātad atzītas par noderīgiem orientieriem. Kāpās vēl stipri turas senā mola koki, it kā vēji un sāļais ūdens tiem nekaitētu. Objekts tūristiem un māksliniekiem.

 

 

 

Jūrmalas baltajai smiltiņai tagad esot zelta vērte. Vietējie pārdod, citi gan vēl nogaida zemes cenu uzlēcienu, bet tirgus ir dzīvs. Tie laiki pagājuši, kad piekrastē no vecīšiem labu labās vietas par sviestmaizi varēja iegādāties.