Ar maizi saistītas kāzu paražas no Kolkas

Kolkas lībiete Emma Hausmane (1888–1975) pēc Otrā pasaules kara bija iecienīta teicēja, jo, kā atceras igauņu zinātnieks Mati Hints, viņa prata atbildēt uz jautājumiem par gramatiku, kā arī spēja visai precīzi iztulkot lībiešu valodā igauniski priekšā nolasītos teikumus un izteicienus. Tādēļ ar Emmu kā teicēju varēja strādāt arī mazāk zinoši jaunie pētnieki un studenti. Lai gan ilgus gadus bija nodzīvojusi ārpus dzimtās lībiešu jūrmalas, viņa esot labi runājusi lībiski.

Emmas māsas Trīnes Hausmanes (1882–1964) mazdēls Vilnis Helmanis par vectanti atcerējās:

“Vecmammai Trīnei bija divas māsas – Emma Hausmane un Anna Hausmane. Emmai mūža otrā puse saistījās ar Kastariem. Pirmā pasaules kara laikā gan Freimaņi, gan Hausmaņi evakuējās – brauca no Kolkas pāri līcim uz Pērnavu. No turienes nokļuva Rēvelē, arī Pēterpilī. Emma evakuējās uz Igauniju, perfekti iemācījās igauniski. Dzīvoja tur vēl 1920. gadu sākumā. Īsti nezinu, kad viņa atgriezās Latvijā. Iespējams, 1920. gadu beigās, 1930. gadu sākumā. Stāsta, ka Igaunijā esot strādājusi par ekonomi pie ģenerāļa Johana Laidonera. Kad Emma atgriezās Rīgā, viņa strādāja Mežparkā bagātās ģimenēs par saimniecības vadītāju. Pārzināja produktu iepirkšanu, virtuves saimniecību, mājas kopšanu. Kolkā Emma atgriezās pēc Otrā pasaules kara. Viņai nebija lāgā kur dzīvot, apmetās pie Amālijas tantes. Amālija bija palikusi viena, jo vīrs Francis bija aizbraucis uz Zviedriju. Emma bija neprecējusies, viena. Otrā mājas pusē Trīne – arī viena. Tā nu viņas, trīs sievas, tur dzīvoja.

Emma lībiski runāja ļoti labi. Ne velti 1950.–1960. gados zinātnieki no Tartu universitātes brauca šeit ekspedīcijās un Kolkā daudz ciemojās pie Emmas. Viņa mācīja lībiešu valodu, stāstīja nostāstus, folkloru, sarakstījās ar profesoru Eduardu Vēri. Emma ar mūsu vecomāti Trīni runāja tikai lībiski.”[1]

Vienā tādā ciemu reizē – 1962. gada vasarā – E. Vēri ierakstīja Emmas stāstījumu par dažām paražām lībiešu kāzās. To viņš publicēja 1967. gadā Perti Virtarantas sastādītājā somu valodai radnieciski tuvo valodu lasāmgrāmatā[2] kā vienu no lībiešu valodas austrumu izloksnes paraugiem[3]. Paražu apraksti ir nedaudz rediģēti un pielāgoti mūsdienu rakstībai, saglabājot teicējas individuālo stilu.

 

 

Lai netrūkst maizes

Līvõdõn um vȯnd seļļi uskõmi, ku rovžt at võttõnd nāizta, lǟnõd mīelõ. Siz ku ne attõ lǟnõd uksõst uldzõ, siz um pīlõn izājemā agā jemājemā – mingi se ni um vȯnd. Agā naiztpūoļizt attõ vȯnnõd ne, kis attõ piddõnd lēbakukīļ kädsõ, ku se nūoŗpōŗ lǟb piddõz, uldzõ uksõst. Siz ne lǟbõd lōtõl lōlatõm, siz ne lǟbõd piddõz sīen kukīļi. Se um sōnd sīepierāst piddõd, ku algõ näntõn mittõ kunād pūtõg leibõ.

* * *

Lībiešiem ir bijis tāds ticējums, kad cilvēks ir apņēmis sievu, izgājis pie vīra. Tad, kad viņi [jaunais pāris] ir gājuši laukā pa durvīm, tur ir stāvējusi tēvamāte vai mātesmāte – kura nu ir bijusi. Bet tās ir bijušas sievietes, kuras turējušas rokās maizes kukuli, kad jaunais pāris iet garām, ārā pa durvīm. Kad viņi iet uz baznīcu laulāties, tad viņi iet garām kukulim. Tas ir turēts tādēļ, lai viņiem nekad nepietrūktu maizes.

 

Iznesīgi bērni

Siz um vȯnd seļļi uskõmi, ku um tulmõst īd naiztpūoļizõn sillõ. Muzīk um spēļõn. Tämmõn um vȯnd seļļi knaš, vālda ōrõn iļ ab. Veis tämmõn um vȯnd kädsõ un sūr, pitkā lēbakukīļ. Se um sōji vȯnd, äb riggilēba. Jedmõl siedā ukš jūr um vȯnd seļļi nōļa. Ku se nai um tund sillõ, siz um pīlõn ikš seļļi vanā mīez un kȭvastõn siedā veisõ. Sīen tierābi um vȯlmõst, ku võib siedā leibõ īedõ.

Siz tämā um tund nei sillõ, se naiztpūoļi, neiku daņtšõs. Ta äb ūo kīerõn. Ta um nei lǟnd rinkõ un knaššõ kievāmstiz likkõn. Un se um vȯnd vägā, vägā knaš, jas mingi siedā um jõvīst mūoštõn. Se um vȯnd nei – kis um jõvā dāņtšiji vȯnd, se ka um jõvā vȯnd seļļi dāņtšiji sǟl sīes kōzgõnds. Siz ta um īedõn siedā leibõ un andõn. Ežmiz um andõn sīe nūoŗpōŗõn. Vanā Nōņekin um kītõn nei, ku jedmõl um āndamõst mīen, ku se um se lēba kuodāj tūoji. Ku um āndamõst naizõn, se laz pidāg piv vizās – algõ āndag sīe lēba tegīž kievāmstiz ulz.

Siz ta um daņtšõn nei knaššõ, muzīk um spēļõn – lǟnd sǟldõ immõr, siz tund tegīž tāgiž, siz tegīž īend rōz paikõl un amādõn īedõn leibõ, ne rovžtõn, kis at sǟl istõnd. Võibvȱlda, ku se lōda um vȯnd nei pitkā, ku um vȯnd mingizt nēļakimdõ rištīngtõ, siz ta äb ūo joudõn, siz lǟb vägā pitkāks se. Siz ta um īedõn seļļiz kabāl un, kis at lōda jūsõ istõnd, ne at tīend pōŗ pǟl sīe kabāl. Se um vȯnd tegīž uskõmi sīe pierāst, laz vȯlkõd knaššõd lapst, kis mūoštabõd ēņtšta knaššõ ilzõ piddõ.

* * *

Tad ir bijis tāds ticējums, ka iekšā ir jānāk vienai sievietei. Mūzika ir spēlējusi. Viņai uz pleciem ir bijusi skaista, balta drāna. Rokās viņai ir bijis nazis un liels, garš maizes klaips. Tā bija baltmaize, ne rudzu maize. Pirms tam pie durvīm ir bijusi tāda paraža. Kad sieva nākusi iekšā, tur stāvējis vecs vīrs un uzasinājis to nazi. Tam jābūt tik asam, ka var maizi griezt.

Sieviete ir nākusi iekšā it kā dejojot. Viņa negriezās. Viņa tik gājusi pa apli un skaisti, viegli kustējusies. Tas ir bijis ļoti, ļoti skaisti, ja kāda to ir labi pratusi. Tas ir bijis tā – kas ir bijusi laba dejotāja, tā ir bijusi arī laba dejotāja kāzās. Tad viņa ir griezusi maizi un devusi. Pirmo devusi jaunajam pārim. Vecais Nōņekins ir teicis, ka vispirms jādod vīram, jo viņš ir tas maizes nesējs mājās. Un sievai ir jādod, lai viņa stingri tur saujā – viegli neatdod atkal to maizi.

Tad viņa ir dejojusi tik skaisti, mūzika ir spēlējusi – gājusi apkārt, tad atkal nākusi atpakaļ, tad atkal nedaudz palikusi uz vietas un griezusi visiem maizi. Tiem cilvēkiem, kas tur ir sēdējuši. Varbūt, ja galds ir bijis pārāk garš, ja ir bijuši kādi četrdesmit cilvēki, viņa nav spējusi. Tad tas iet ļoti ilgi. Tad viņa ir nogriezusi kādu gabalu un tie, kas sēdējuši pie galda, dalījuši to uz pusēm. Tas atkal ir bijis ticējums tam, lai būtu skaisti bērni, kas prot sevi skaisti iznest.

 

 

Sālsmaize

Siz vȯļ vēl nei. Ku kōzgõnd lōda vȯļ kattõd – katīz lōda jarā, ku nūoŗpōŗ vēl iz ūo kuonnõ. Siz paņtõ ka sūolõleibõ lōda pǟl. Se vȯļ seļļi piški sidāmi tarīļ – sǟl paņ rōz sūolõ, rōz leibõ. Un sīe katīzt kōd kattõks. Amā pǟgiņ kõrd ta sai pandõd seļļiz knaš kädtīekõks. Ku seļļizt iz ūo, siz ta sai seļļi knaš, vālda ōrõn sīņõ pǟlõ pandõd. Siz se sūolõlēba pīliz amā sīe āiga sǟl lōda pǟl, kus istīz brūț brūtganāks. Siz vȯļ ežmiz pǟva ūoņdžõl, ežmiz pǟva lȭnagstāiga – siz sai sīe kat jarā võttõd sīe sūolõlēba pǟldõ un või ni izā või mīejemā agā naizjemā paņtõ īd pūol kukīļ leibõ jūrõ. Sīepierāst, ku siedā leibõ sīe tarīļ pǟl neijen iz ūo. Sǟl set vȯļ seļļi ikš piški kabāl pandõd. Siz īediz naizjemā, ku vȯļ, ja iz ūo naizjemmõ, siz īediz mīejemā – ikš, kis vȯļ. Un ku iz ūo naizjemmõ, mīejemmõ, siz īediz ikš ležgli sug. Īediz siedā leibõ un paņ ne kabāld sīņ sīe tarīļ pǟl.

Siz tuļtõ vanād mīed, kis sugīd izt ūot kōzgõnds vȯnnõd. Ne vȯļtõ kil kutstõd, ne izt tuļtõ. Seļļizt vanād mīed. Siz ne ēḑizt knaššõ, ajjizt knaššõ abbõnd jarā, īedizt ibūkst tikkiž jarā. Vanā Veid um tund Matrona jūs. Se paņ Matronan, laz tīeg tämmõn kaggõl pūdõks. Matrona um kītõn: “Kus siz sinā lǟd?” – “Minā lǟb sūolõleibõ sīemõ.” Siz ne tuļtõ sīņõ sillõ un jegāikš võtīz īd kabāl leibõ sīe tarīļ pǟldõst, un sei siedā leibõ. Ku vȯļ mõtsākaits, se ka sai andtõd. Jas vȯļ milits, se ka sai andtõd. Un siz sai kōŗapaintõn ka andtõd. Ja sõvvõ vȯļtõ ne kōzgõnd, siz kōŗapaint ka tuļ sillõ un sīen ka sai andtõd siedā leibõ sīepierāst, algõ nūoŗ perīnai läk mittõ kunād sõnā vaitimizõks kōŗapaintõks, laz lūomõd sōgõd tikkiž knaššõ kubbõ kaitstõd. Un siz amād võtīzt siedā leibõ. Un ne vanād mīed izt īetõ sīņõ jūomõ agā sīemõ pierri siedā. Ne set võtīzt sīe sūtäuž sūolõleibõ un lekštõ īž eņtš kuodāj jedspēḑin.

* * *

Tad bijis vēl tā. Kad kāzu galds bija uzklāts – galdu klāja, kad jaunais pāris vēl nebija mājās, – tad uz galda uzlika arī sālsmaizi. Tas bija tāds vidēji mazs šķīvis – tur uzlika mazliet sāli, mazliet maizi un apklāja ar divām sedziņām. Visbiežāk lika skaistu rokdarbu. Ja tāda nebija, uzlika virsū skaistu, baltu drānu. Sālsmaize visu laiku stāvēja uz galda, kur sēdēja līgava ar līgavaini. Pirmās dienas rītā vai pusdienlaikā – tad sedziņu noņēma no sālsmaizes un vai nu tēvs vai vīramāte, vai sievasmāte pielika klāt puskukuli maizes. Tādēļ, ka maizes uz šķīvja tik daudz nebija. Tur bija uzlikts tikai mazs gabaliņš. Tad grieza sievasmāte, ja bija, un, ja nebija sievasmātes, tad grieza vīramāte – tā, kas bija. Un, ja nebija sievasmātes, vīramātes, tad grieza tuva radiniece. Grieza maizi un lika gabalus uz šķīvja.

Tad atnāca veci vīri, kas kāzās nemaz nebija bijuši. Viņi gan bija aicināti, bet neatnāca. Tādi veci vīri. Viņi skaisti apģērbās, glīti nodzina bārdu, nogrieza matus. Vecais Veide atnācis pie Matronas. Viņš licis Matronai, lai uztaisa viņam tīru kaklu. Matrona teikusi: “Kur tad tu dosies?” – “Es iešu ēst sālsmaizi.” Tad viņi ienāca iekšā un katrs paņēma gabalu maizes no šķīvja un apēda. Ja bija mežsargs, tam arī deva. Ja bija milicis, tam arī deva. Un deva arī ganam. Ja tās kāzas bija vasarā, tad gans arī nāca iekšā un viņam arī deva maizi, lai jaunā saimniece nekad nestrīdas ar ganu, lai lopi tiek ļoti labi ganīti. Un tad visi ņēma maizi. Vecie vīri pēc tam tur nepalika ne ēst, ne dzert. Viņi tikai paņēma kumosu sālsmaizes un devās projām uz savām mājām.

 

* * *

 

[1] Šuvcāne, Baiba. Senais lībiešu ciems Kolka. Rīga: Jumava, 2010. 406. lpp.

[2] Virtaranta, Pertti. Lähisukukielten lukemisto. Helsinki: Suomalaisen Kirjallisuuden Seura, 1967.

[3] Vääri, Eduard. Liivi. Turpat, 225.–239. lpp.