Svētdien, 21. septembrī, pulksten 13.00 Ģipkas evaņģēliski luteriskajā baznīcā atvērs Elvitas Rukas grāmatu “Dzīvie akmeņi. Ģipkas baznīca” – veltījumu draudzes namam tā 165. dzimšanas dienā. Kā raksta autore:
“Ap Ģipkas baznīcu klejo stāsti, blakus atdusas to liecinieki, par mūžību liek domāt Dvēseļu dārzs ar krustiem, kas izcelti no aizmirstības, bet cilvēki gūst veldzi – vietā bez steigas un ārišķības, vietā, kur altāris nu kā augšup vērsta laiva.
Ar neredzamiem airiem uz debesu pusi, ar stāstu stāstiem, kurus nākamajām paaudzēm īpaši vēlas nodot šīs vietas cilvēciskais dzinējspēks – Valdis Rande. Ārsts, kristietis un mākslas draugs, bijušais draudzes priekšnieks un mūžam esošais Ģipkas baznīcas patriots. Ar viņa mudinājumu un krāšņajām atmiņām tapuši šie stāsti – par Ģipkas baznīcu un tās skartajiem likteņiem.”
Grāmata “Dzīvie akmeņi. Ģipkas baznīca”. Publicitātes attēls
Ģipkas baznīcas vēsture ir krietni senāka par šogad atzīmēto jubileju. Tā Kurzemes, Vidzemes un Latgales Evaņģēliski Luterisko draudžu metriku grāmatās Ģipkas ieraksts sākas 1741. gadā. Jau 1742. gadā vēstīts, ka pašā baznīcā kā cienījams kopienas loceklis apglabāts Vecvilku saimnieks. Paskaidrots vēl vairāk – arī viņa vecāki ir “pašā Dieva namā” apglabāti. Tātad, kā secina rakstniece, bija gan baznīca, kur glabāt, gan draudze, kam jau izveidojusies sava goda pilsoņu tradīcija.
Ģipkas draudze pastāvējusi cauri laikmetu pārmaiņām un spītējot dažādiem likteņa triecieniem. Ticīgie ļaudis, kā jau mazā ciemā, Dieva vārdu uzklausījuši, nešķirojot konfesiju namus. Kad nodega luterāņu baznīca, dievkalpojumi notika pie baptistiem. Kāds anonīms dundadznieks par priecīgo 1938. gada 10. jūlija dienu rakstījis:
“Tā kā mums pašiem nav savas baznīcas, kur izdarīt kristību darbu, tad saziņā ar mūsu kaimiņu Ģipkas draudzi nolēmām ierasties tur, jo tur ir daudz ūdens.
Minētais gadījums bija pulcējis kopā viesus no visām tuvākām vietām – Vīdāles, Dundagas, Valdemārpils, Cīruļiem un Melnsila. No Pitraga, cik dzirdējām, gatavojusies braukt lielāka grupa ar motorlaivu, bet pēdējā brīdī motors saniķojies un tā tikai daži uzņēmīgākiebija atbraukuši ar divriteņiem.”
Dvēseļu dārzs pie Ģipkas baznīcas. 2025. gada jūlijs. Foto: Renāte Blumberga
1932. gadā Ģipkas baznīca pirmo reizi iekļuva Latvijas valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Kad 1979. gada 1. septembrī tā nodega gandrīz pilnībā, draudze darbību pārtrauca, un jau šķita, ka gandrīz pilnībā, taču 1990. gadā, jau būdams cienījamā vecumā, ilggadējais skolotājs un ērģelnieks Pauls Ūpis aicināja apkārtējo ciemu iedzīvotājus uz tikšanos, lai atjaunotu Ģipkas baznīcas draudzi. Pēc tam mainījās draudzes priekšnieki, saruka pati draudze, taču, kā raksta Elvita Ruka, brīnums notika:
“No 2000. līdz 2010. gadam baznīca pilnībā rekonstruēta – ielikti jauni logi, izbūvēta grīda, daļēji saglabājot vecās māla plāksnes, veikta interjera izveide, izbūvēts ērģeļu balkons. Rekonstrukcija veikta ļoti augstā profesionālā līmenī, praktiski pilnībā līdz pat detaļām atjaunojot baznīcas oriģinālo tēlu.”
2012. gada 26. aprīlī atkal tapa rīkojums par Ģipkas evaņģēliski luteriskās baznīcas iekļaušanu pieminekļu sarakstā ar atzinumu, ka “Ģipkas luterāņu baznīca ir reģionam nozīmīgs kultūrvēsturisks piemineklis un svarīgs kultūrainavas elements”.
Dvēseļu dārzs pie Ģipkas baznīcas. 2025. gada jūlijs. Foto: Renāte Blumberga
Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar Daiņa Kārkluvalka, Visvalža Biezbārža u. c. fotogrāfijām, kā arī ar mākslinieka Modra Sapuna zīmējumiem.
