“Lībiešu tautas dziļums ir arī manī”

Marlena Zvaigzne

17/11/2026

Režisores Initas Pelses pēdējais lielais veikums savas tautas labā bija koncerts “Līvõmō. Jegāīdõn ja īžeņtš – mäd mō”, ko viņa režisēja Lībiešu kultūras dienās Ventspilī. Tajā izskanēja dziesmu cikls ar Friča Dziesmas dzeju, un koncertā piedalījās arī komponists un jaundarba autors Valdis Zilveris.

“Manas lībiešu saknes nāk no tēta Aivara puses. Viņš ir no Miķeļtorņa un pārstāv Boteru dzimtu. Kopš 2018. gada tēta vairs nav, bet dzīva ir viņa māsa Gaida Irmgarde Botere, kurai 15. jūnijā nosvinējām 90 gadu jubileju. Es viņu saucu par krustmāti.

Reizēm skumstu par to, ka sabiedrība ir zaudējusi saikni ar savu tautu. Bet arī es pusaudzes gados par lībiskajām vērtībām neinteresējos, lai gan man bija iemesls to darīt, jo tēta mammas māsa bija Alvīne Elfrīda Veinberga. Mēs viņu saucām par Lullas tanti, un viņa bija galvenā Boteru dzimtas lībiskās līnijas uzturētāja. Alvīne daudz darīja, lai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atjaunotu lībiešu vārdu un godu, kā arī pielika savu roku Miķeļtorņa baznīcas atdzimšanā. Viņa uzjundīja lībisko garu un nesa to pasaulē. Pateicoties Alvīnei, mums ir pārskatāms plašs dzimtas koks, kura saknes sniedzas tālā pagātnē,” Inita ir pateicīga tantei.

 

Inita ar tēti Aivaru Boteru ieskandina lībiešu karoga pacelšanu kādos ģimenes svētkos. Foto: Initas Pelses albums

 

Inita uzskata, ka ikvienam lībietim, neprasot, ko viņš saņems pretī, vajadzētu palīdzēt uzturēt možu savas tautas garu. Tam ne vienmēr jābūt lielam darbam – reizēm pietiek ar pavisam mazumiņu, lai sniegtu atbalstu lībiešu kopienai:

“Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā cilvēki, tostarp arī manas dzimtas pārstāvji, izvēlējās vairs nelietot lībiešu valodu. Pieļauju, ka saprotu šādas izvēles iemeslus – tie bija saistīti arī ar vēlmi pasargāt bērnus. Latvieši tolaik lībiešus nemaz neatzina, tāpēc vecāki darīja visu, lai bērni varētu izaugt par veiksmīgiem cilvēkiem drošā vidē.

Šodien mums ir liela demokrātija. Varam attīstīt savas vērtības un pārliecību, vienlaikus dzīvojot cits citam līdzās. Ne visiem klājas viegli, tomēr esam diezgan pieņemoša un saprotoša sabiedrība – vismaz jautājumā par lībiešu valodas lietošanu.”

Initas tētim Aivaram Boteram bija ne tikai vecākā māsa Gaida, bet arī jaunākais brālis Jānis. Abi viņu vecāki bija lībieši. Mammas Emīlijas dzimtās mājas bija Tomi, bet tēvs Vilhelms Vilis nāca no Botteru mājām. Savā starpā viņi runāja lībiski, tāpat kā Viļa vecāki, taču saviem trim bērniem šo valodu neiemācīja.

 

Initas vectēvs Vilhelms Vilis Botters no Botteru mājām jaunībā. Foto: Initas Pelses albums

 

Kad Latvija atguva neatkarību, Initas tēvs mājas pagalmā Talsu pusē mastā uzvilka lībiešu karogu. Tas plīvo joprojām. Šis notikums lika Initai aizdomāties par savu piederību lībiešu tautai, tāpat kā Lullas tantes atvestās grāmatas.

“Man ir brālis Kaspars, un viņa dēls Reinis Boters ir aktieris un režisors neatkarīgajā teātrī “Kvadrifrons”. Pandēmijas laikā Reinis iestudēja izrādi “Nēmiz pǟl!” (Uz redzēšanos!) Tas bija stāsts par mūsu dzimtu, vēstījums par to, kā Reinis ar brāli Aleksi kovida laikā ceļoja pa mūsu dzimtas vietām un meklēja atbildes uz jautājumu, vai lībieši kā tauta vēl pastāv. Izrāde nesniedz gatavas atbildes, bet liek domāt.” Inita stāsta, ka arī Kaspara meitai Karlīnai ir interese par lībisko. Viņa vasarās brauc uz lībiešu bērnu un jauniešu radošo vasaras nometni “Mierlinkizt”. Karlīna aktīvi koncertē kopā ar lībiešu jauniešiem.

“Šķiet, ka paši to līdz galam neapzināmies, bet katrā kultūrā un tautā ir ieliktas noteiktas vērtības. Lībieši pavisam noteikti ir pagāni, jo jūra viņiem ir viss, bet putni katru pavasari atnes jaunu gadu. Manuprāt, tas dziļums, kas nāk no lībiešu tautas, ir arī manā dzimtā. Es to jūtu.”

Savulaik Initu īpaši uzrunāja Raimonda Tigula un Jāna Medņa kopdarbs – grāmata “Zils. Balts. Zaļš”, kurai bija pievienots mūzikas disks. “Pēc profesijas esmu režisore. Organizēju lielus pasākumus, un šo mūziku izmantoju vairākos no tiem. Laiku pa laikam pievērsos tām lietām, kas saistījās ar lībiskajām vērtībām. Atceros, ka deviņdesmitajos gados kopā ar tēti aizbraucām uz lielu saietu kādā Rīgas viesnīcā, kurā stāstīja par lībiešu valodu. Toreiz tā man šķita ļoti sarežģīta. Domāju – kurš gan to spēj iemācīties? Vienu brīdi apsvēru iespēju valodu apgūt, tomēr aizdomājos arī par to, kā to pēc tam lietošu.

 

Emīlijas Botteres vecāki Klāvs Veinbergs un Trīne Veinberga vecumdienās Miķeļtorņa Tomu mājās. Foto: Initas Pelses albums

 

Pirms astoņiem gadiem pārcēlos uz Ventspili. Biju redzējusi Reiņa izrādi un sapratu, ka arī es varētu kaut ko darīt lībiešu labā. Satikos ar Māru Vīgerti un vaicāju, kā varētu būt noderīga. Māra ļoti nopriecājās, un tā es iestājos Līvu savienības Ventspils grupā. Pirms diviem gadiem mani uzaicināja iesaistīties arī savienības valdē. Esmu cilvēks, kuram vajag, lai dzīve būtu interesanta. Māra man uzticēja koncerta organizēšanu 2024. gada Lībiešu kultūras dienās koncertzālē “Latvija”. Iesaistīšanās šajā procesā ļāva apjaust, ka lībiešu kultūrtelpa ir dzīva – tajā notiek daudz gan bērniem, gan pieaugušajiem. Reiz Māra man parādīja Prinču grāmatu “Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas” un Friča Dziesmas “Līvzemi”. Nodomāju, ka jāuzraksta projekts. Man ir laba sadarbība ar sieviešu kora “Venda” māksliniecisko vadītāju Rudīti Tālbergu, tāpēc vaicāju, vai viņa būtu gatava iesaistīties, ja projektu apstiprinātu. Atbilde bija pozitīva.”

 

Millija, Initas vecmāmiņa, jaunībā. Foto: Initas Pelses albums

 

Tā radās garīgās mūzikas koncerts “Dziesmas un lūgšanas”, kura pirmatskaņojums 2025. gadā notika Mazirbes baznīcā, ieskandinot Lībiešu svētkus. Šopavasar koncerts izskanēja arī Ventspils baptistu dievnamā. Vienpadsmit luterāņu korāļus dziesmām un lūgšanām aranžēja ventspilniece un Ventspils Mūzikas vidusskolas bijusī audzēkne Terēza Tīrmane. “No vienas puses, projekts īstenojās ļoti viegli, no otras – mākslinieciski tas bija sarežģīts. Es ļoti izdzīvoju jūrnieku stāstus, kas nāca ar savu enerģiju, savu vēstījumu.”

 

Initas tēta Aivara mamma Emīlija (Millija) Veinberga bērnībā kopā ar savu mammu Trīni Veinbergu bēgļu gaitās Pirmā pasaules kara laikā Hāpsalā. Foto: Initas Pelses albums

 

Inita jau otro gadu strādā Ventspils Tehnikumā, kur vada Mūžizglītības centru. “Tehnikuma direktore Kristīne Vāgnere-Davidova ļoti vēlējās, lai iestādē būtu koris, tāpēc uzrunāju Rudīti un Anitru Niedru uzņemties jauniešu kora vadību. Tā radās “Tōvaz” – interesants kolektīvs, kurā dzied ne tikai Tehnikuma, bet arī Mūzikas vidusskolas jaunieši. Sacīju direktorei: ja korim ir lībisks nosaukums, dziedātājiem ir kaut kas jāzina arī par lībiešu tautu un kultūru. Uzrakstījām projektu, un desmitajās Lībiešu kultūras dienās Ventspilī izskanēja Valda Zilvera speciāli korim “Tōvaz” rakstīts jaundarbs “Līvzeme’’ ar Friča Dziesmas vārdiem.”

 

Lībiešu kultūras dienās šogad pēc koncerta “Līvõmō. Jegāīdõn ja īžeņtš – mäd mō” ar Ventspils Tehnikuma un Ventspils Mūzikas vidusskolas apvienoto kori “Tōvaz” un komponistu Valdi Zilveru. Foto: Arians Jaunzems

 

Inita pamanījusi, ka saskarsmē ar citiem lībiešiem lībiskais izpaužas atturībā, stāstot par sevi un savām emocijām. “Šī tauta vienmēr dzīvojusi pie jūras, ļoti skarbos apstākļos. Ko tur daudz runāt? Ko un kam stāstīsi? Mūsu izcelsme veido raksturu paaudžu paaudzēs.

Mēs pat neapzināmies, kāpēc esam tieši tādi, kādi esam. Mani neviens nespieda interesēties par lībiešiem – šī vēlme radās pašai. Lai gan pēdējos gados esmu iekļāvusies lībiskajā apritē, skaļi nedeklarēju, ka esmu lībiete.

Tā vairāk ir iekšēja vajadzība un brīnišķīgs lauks, kurā varu izpausties mākslinieciski. Par to, ka man Miķeļtornī pieder gabaliņš zemes, gan ļoti priecājos. Tiesa, ciemā iegriežos reti, bet, ja gadās braukt uz to pusi, vienmēr piestāju un paskatos, kas tur notiek.

Domāju, ka viss lībiskais jāuztur dzīvs arī tāpēc, ka tas ir visa latviskā pamats. Tehnikumā mans kolēģis ir Vjačeslavs Malahovs, kuram arī ir lībiska izcelsme. Mēs sasveicināmies lībiski un sarunās ik pa laikam iepinam pa kādam lībiskam vārdam. Abi ar kolēģi iepazīstinām kora “Tōvaz” dalībniekus ar lībiskajām vērtībām. Reiz uzaicinājām ciemos studenti Elizabeti Klēru, Ievas Ernštreites māsas mazmeitu, kura bija veikusi pētījumu par lībiešiem.

 

Miķeltorņa iedzīvotāji pirmās Latvijas laikā. Inita nepazīst nevienu no attēlā redzamajiem, šo foto viņa atdevusi kā vēsturisku liecību. Iespējams, kāds atrod tajā kādu no saviem mīļajiem senčiem. Foto: Initas Pelses albums

 

Vai manī ir tautai raksturīgais spīts? Jā, bet ne tādā nozīmē, ka iespītēšu otram. Drīzāk tā, ka, ja kaut ko nolemšu, tad to arī izdarīšu. Starp citu, atceros arī savu vecvecmāmiņu – vecmāmiņas Emīlijas mammu Trīni. Viņa nodzīvoja gandrīz līdz simt gadiem. Bija maza, salīkusi kundzīte ar baltu lakatiņu ap galvu un ārkārtīgi pozitīvu attieksmi pret dzīvi. No lībiešiem manī ir arī dzīva, laba humora izjūta, kas raksturīga manas dzimtas vīriešiem. Kad viņi sanāk kopā, smiekli dzirkstīt dzirkstī.”

Vairāk par norisēm...

“Skandinieku” zelta jubileja

“Skandinieku” zelta jubileja

Pirms piecdesmit gadiem – 1976. gada 11. novembrī – sākās folkloras draugu kopas “Skandinieki” ceļš. Tomēr visa aizsākums ir 1972. gadā dibinātais Rīgas lībiešu ansamblis “Līvlist”, kurā abi vēlākie “Skandinieku” dibinātāji Helmī un Dainis Stalti dziedāja no...

Lībiešu karoga svētki Rīgas pilī

Lībiešu karoga svētki Rīgas pilī

Šīgada Lībiešu karoga svētki tiks atzīmēti 15. novembrī atjaunotajā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā Rīgas pilī. Svētku koncerts sāksies pulksten 14.00 Kapelas zālē. Tajā piedalīsies lībiešu folkloras kopas un ansambļi “Kāndla” (Tārgale), “Līvlist” (Rīga) un...

Kus tēg ūotõ? Kur jūs esat? Filma par Sofiju

Kus tēg ūotõ? Kur jūs esat? Filma par Sofiju

Latvijas Televīzijas dokumentālo īsfilmu ciklā “Latvijas kods. Latvija šodien” ik gadu caur cilvēku stāstiem tiek atklāta mūsdienu Latvija. Šogad ciklā tapušas četras filmas, no kurām viena – “Kus tēg ūotõ? Kur jūs esat?” – stāsta par 17 gadus veco lībiešu jaunieti...