Svīdiņi (svīdiņd) jeb tauku plāceņi (razākakūd)

Digitālajā lībiešu valodas vārdnīcā skaidrots, ka svīdiņš (līb. svīdiņ) ir “rudzu miltu pīrāgs, kuru gatavoja Zvaigznes dienā”. Tas gluži nebūs tiesa. Pirmkārt, pīrāgs ir mīklas izstrādājums ar pildījumu, kāda svīdiņam nav, un, otrkārt, svīdiņus gatavoja un ēda ne tikai Zvaigznes dienā. Savulaik pētnieki ir pierakstījuši gana daudz versiju par šo taukaino rudzu miltu plāceni, kas liecina, ka ar svīdiņiem ir tāpat, kā ar jebkuru citu ēdienu, kad katrai saimniecei ir savi priekšstati par pareizāko un garšīgāko tā pagatavošanas veidu. Tomēr pamata izejvielas ir skaidras: rudzu milti, ūdens un trekna gaļa vai zivis. Arī par garšu teicēju domas atšķiras – kas vienam šķitis garšīgs, otram ne pārāk. Tauku plāceņus lībiešu ciemos gatavojuši uz Ziemassvētkiem, Zvaigznes dienu, Teņa dienu, Sveču dienu vai jebkuru citu dienu, kad sakārojies un bijušas izejvielas. Lībiešu valodā svīdiņam bija divi nosaukumi – svīdiņ un razākak.

 

Mazirbes Grabu svīdiņi

1927. gada vasarā saimnieku Lizetes un Mārtiņa Lepstes stāstījumu pierakstīja igauņu etnogrāfs Ferdinands Linnuss. Pēc M. Lepstes domām, senākais tauku plāceņa pagatavošanas veids bija šāds: nedaudz izsijātus maizes miltus kopā ar ūdeni samīcīja mīklā, bez rauga. Taisīja apmēram tikpat lielu, apaļu un biezu kā dižrausi [tolaik tos cepa daudz lielākus nekā mūsdienās – apmēram šķīvja lielumā – R. B.], taču bez uzlocītajām malām. Tad ar naža galu tajā viscaur sabakstīja mazus caurumiņus, lai plācenis labāk iesūktu taukus. Kraukšķīgus, tikko izņemtus no krāsns, tos iemērcēja taukos, kas vārījās katlā, un atstāja drusku uz uguns. Tad bija gatavs. Taisīja lielas, pilnas bļodas kā uz Ziemassvētkiem, tā citādi, piemēram, rudenī, kad bija daudz reņģu.

Jo taukiem vajadzēja reņģes. Siļkkidūd ‘reņģu ķidas’ kopā ar galvām ielika katlā un uzlēja ūdeni. Tad ļāva, lai no tām iztek tauki. Kad to darīja, istabā bija spēcīga, sīva smaka, visa māja pilna. Virspusē nostājušos reņģu taukus nosmēla ar karoti un ielika citā traukā.

Tur tad tie tika saglabāti nākotnes vajadzībām vai arī uzreiz tika pārlikti katlā vārīties priekš plāceņiem. Šādā gadījumā taukiem apakšā palēja arī ūdeni.

Kad M. Lepste vēl dzīvojis tēvamājās Lielirbē, tauku plāceņus ēduši daudz. Rudenī reņģu bijis daudz, un kur tad citur tās ķidas lai liek. Kas no tauku izvārīšanas palicis pāri, atdevuši cūkām vai vienkārši izlējuši zemē, ja tās tos nespējušas apēst. Razākak esot tīrs lībiešu ēdiens, latvieši to nepazīstot. Tiesa, viņi taisot tā sauktos svīdiņ, svīdiņlēba ‘svīdiņš’, taču tas esot jau jaunāks ēdiens, ko cep ar cūku taukiem un ko var pagatavot arī uz plīts pannā vai kā grib.[1]

 

 

Lizete Lepste tauku plāceņus lībiešu valodā pazina tikai ar nosaukumu svīdiņ un apgalvoja, ka tiem šejienes ciemos (t. i., austrumu lībiešu ciemos) cita nosaukuma nemaz nav. Ja cepot uz Zvaigznes dienu, tos varot saukt arī par trēkōnungpǟvalēba ‘trīs ķēniņu dienas maize’. To senais pagatavošanas veids bija ar reņģu taukiem un mērcējot katlā. Ar cūku taukiem plāceņus sākuši taisīt vēlāk. Senāk cūku tauku jau nemaz tik daudz nav bijis, jo cūkas līdz vasaras beigām dzīvojušas savā vaļā mežā – kur tad viņas tos taukus lai būtu dabūjušas, bijušas liesas kā mežacūkas. Kad bija pierasts, zivju tauku plāceņiem tik ļoti pretīga garša nemaz neesot bijusi.[2]

 

Tauku plāceņi Sīkragā

Pētera Damberga versija

Kīņḑõlpǟvan ūdiztõ ka razākakīdi. Razākakūd saitõ ūdtõd rigīzjovšti. Razākakūd vȯļtõ vȯitõks, vȯitõks pīkstõd – kui vȯitõ set võižtõ pīkstõ seļļiz äbapāntõd rigīzapātõksõst. Siz tämmõn tei vel seļļizt ōkõd sizzõl – pūlkaks siskīz seļļizt ōkõd, ja tämmõn vȯļ siedāvīțõ sīe ulzõnēmi nemē sūomlizt näkkileipä. Sūrtõ oukõ izt tie, bet piškizt ōkõd pūlkadõks siskīzt sizzõl. Siz paņtõ ōjõ ja kūjastizt täm kūjaks. Pier siedā seļļiz kūja paņtõ tegīž padā sizzõl ja valīzt razzõ pǟlõ – pūdõst razzõ izt valāt pǟlõ, bet valīzt vietā razāks īdskubs, seļļizt razīzt vietā, pǟlõ. Vanāst ātõ ka ūdõnd ja tīenõd nēḑi razākakīdi siļkrazāst. Siļkrazākakīdi. Ma nēḑi um sīend – māitsõb jõvīst, äb ūo viggõ. Ilgõrazāst ka vȯļļid kōļõnd tīedõ, bet sīe äb vȯļļi magḑi vȯnd.[3]

 

Sveču dienā [2. februāris] cepa arī tauku plāceņus. Tauku plāceņus cepa no rudzu miltiem. Plāceņi bija izspiesti plāni, plāni – cik vien plānu varēja izspiest no tādas neraudzētas rudzu mīklas. Tad tam vēl iespieda tādas bedrītes – ar puļķi sadurstīja tādas bedrītes, un tam tas izskats bija tāds kā somu sausmaizītēm (näkkileipä). Lielu caurumu netaisīja, bet sabakstīja ar puļķi mazus caurumus. Tad lika krāsnī un izžāvēja sausus. Pēc tam tādu sausu lika katlā un lēja virsū taukus – nelēja tīrus taukus, bet lēja ūdeni kopā ar taukiem, tādu taukainu ūdeni. Senāk ir cepuši un taisījuši tos tauku plāceņus arī no reņģu taukiem. Reņģu tauku plāceņi. Es esmu tos ēdis – garšo labi, nav ne vainas. No roņu taukiem arī esot mēģinājuši taisīt, bet tas neesot bijis garšīgs.[4]

 

Ciema saimnieču versijas

Anna Anzenava 1927. gada rudenī F. Linnusam stāstīja, ka tauku plāceņu lībiskais nosaukums ir razākak. Tolaik tos cepuši ar cūku taukiem un lielākoties uz Zvaigznes dienu. Viņas mātestēvs bijis lielirbnieks, un viņa laikā, kad Anna vēl bijusi mazs skuķis, tauku plāceņus taisījuši ar roņu taukiem un arī reņģu taukiem, kurus izvārīja no reņģu iekšām.[5]

 

 

1987. gada vasarā Latvijas vēstures institūta etnogrāfu ekspedīcijā Sīkraga Dzintarkrastos pierakstīts lībietes Klāras Zīvertes (dzimusi 1904. gadā pie Kolkas) stāstījums: svīdiņus cepa Zvaigžņu dienā. Mīklu taisīja no rudzu miltiem. Izveidoja plakanus un izcepa krāsnī uz plāts. Katlā novārīja treknu cūkas gaļu, šņukuru. Izceptus svīdiņus lika tur iekšā un taukos apvārīja. Lai tauki labāk ietu iekšā, tajā ar adatu sadūra caurumus. Izcēla no zupas un ēšanai sakrāva uz šķīvja. Cūkas šņukuru vārīja pēdējo – tad gaļa jau bija apēsta. Pēc Zvaigžņu dienas vairs gaļu neēda, jo nebija. Vastlāvdienā ķekatas baidīja bērnus: nāca otrādi apvilktos kažokos ar sarkanu zobenu un teica – ja vēl gaļu ēdīs, griezīs vēderu.[6]

Lidijas Biezbārdes (dz. 1908), kuras tēvs ir igaunis un māte – latviete, svīdiņu stāsts pierakstīts Dzilnās: “Samīcīja cietu rudzu mīklu, izrullēja, smalki ar dakšiņu sadurstīja, sagrieza. Apkaltēja krāsnī. No galvas izvārīja treknu buljonu, tajā salika svīdiņas un apvārīja. Izzvejoja no buljona.”[7]

 

Pitraga svīdiņi

Pitragā saimnieces iztaujātas tikai jaunākos laikos – 1987. gada vasarā. Lībiete Alma Vellere (dz. 1903) Indriksonos stāstīja, ka svīdiņus taisīja no rudzu miltiem. Vispirms tos apkaltēja – kaut vai uz plīts riņķiem. Tad novārīja žāvētu cūkas galvu. Apkaltētos svīdiņus mērcēja taukainajā zupā un ēda tai klāt.[8]

Līdzīga versija bija arī lībietei Kristīnei Freibergai (dz. 1899) Kurgatos. Viņas māte svīdiņus cepusi Trijkungu dienā. Tie bijuši no rudzu miltiem, neraudzēti. Mīklu vispirms izrullēja ar pudeli un tad iztaisīja apaļus plāceņus. Vārīja cūkas galvas zupu. Svīdiņus iemeta taukajā zupā. Gatavus salika bļodā kaudzē. Ēda kā karstus, tā aukstus.[9]

 

 

Trešā svīdiņu versija šajā ekspedīcijā pierakstīta Dēlniekos. Lībiete Olga Geige (dz. 1906) atcerējās, ka tos cepa uz Ziemassvētkiem. No rudzu miltiem veidoja mīklu, ko izrullēja uz galda. Tad lika lielajā krāsnī apcepties. Izvārīja žāvētu cūkas galvu un, ja bija kartupeļi, pielika arī tos. Gatavajā zupā ielika svīdiņus. Ja nebija kartupeļu, tad apcepa sīpolus un ielēja taukos. “Tā bija lībiešu zupa.”[10]

 

Kolkas svīdiņi

Pirms simt gadiem kolcinieks Kirils Veide apgalvoja, ka tauku plāceņus lībiešu valodā ciemā galvenokārt saucot par svīdiņ un ļoti reti arī par razākak. Tos taisot tā: vispirms sacep krāsnī, tad sacep taukos un ēd siltus. Viņš atzina, ka tagad [1927. gada rudenī – R. B.] tos taisot maz. Nav arī dzirdējis, ka tie būtu tieši Zvaigznes dienas ēdiens. Svīdiņus cepot ar cūku taukiem, bet senos laikos – arī ar vimbu un mencu taukiem. Īpaši vimbām esot daudz tauku. 82 gadus vecā Līze Fridrihsone zināja stāstīt, ka senākos laikos razākakīdi ‘tauku plāceņi’ cepti arī ar roņu taukiem. Viņa savās jaunajās dienās tos ēdusi varen daudz. Vēlāk sākuši izmantot arī cūkas taukus, bet cepšanu ar zivju taukiem gan viņa nav atcerējusies.[11]

 

 

Par cūku tauku svīdiņiem jaunākos laikos Zeltlejās pierakstīts lībietes Martas Bertholdes (dz. 1925 Košragā) stāstījums: “Svīdiņas vārīja, kad kāva cūkas. No rudzu miltiem iejauca biezu mīklu, klāt lika sāli. Ar pudeli izrullēja plāceņus šķīvja lielumā, ap 0,5 cm biezus. Tos apcepa uz plāts krāsnī brūnganus. Pēc tam lika tauku ūdenī, kur bija vārījusies cūkas galva u. c. Apvārīja 10–15 min. – kamēr sagāja iekšā tauki.“[12]

 

Lūžņas Mazbeltu tauku plāceņi

Lūžņu Mazbeltu saimniecei Marijai Leitei pat bija īpašs meitas Zetes izgatavota razākakrūož ∼ razākakpūlka ‘tauku plāceņa roze ∼ tauku plāceņa puļķis’, kuru viņa F. Linnusam parādīja 1928. gada 27. aprīlī. Marija tādu redzējusi savai mātei un lietojusi arī pati. Par rūož ‘rozi’ sauc rotājumu, kuru taisa tauku plācenī, lai tajā paliktu iekšā vairāk tauku. Viņa arī stāstīja, ka tauku plāceņus vēl joprojām taisot ar mencu un reņģu taukiem, īpaši rudeņos, kad zivju daudz. Vispirms krāsnī sacep kraukšķīgus, plānus plāceņus no rudzu maizes mīklas, kurus pēc tam ūdõb ‘cep’ tauku katlā. Tos no katla izmakšķerē ar puļķi, kam noasināts gals. Senos laikos tauku plāceņus taisījuši arī uz Ziemassvētkiem un citkārt, kad sakārojies kaut ko labāku, un katrā ziņā arī uz Zvaigznes dienu. Kad zivju tauku vairāk nebija, tad taukus vārīja no cūkas mugurkaula.[13]

 

Melnsila tuņņi

1927. gada rudenī melnsilniece Anna Rozenfelde tauku plāceņus lībiski sauca par svīdiņ un stāstīja, ka tos no rudzu miltiem cepot sestdienās un arī citādi. Izmantojot cūku taukus, bet senos laikos esot lietoti arī roņu tauki un zivju tauki, proti, mencas.[14]

Bet pēc sešdesmit gadiem Elza Rozenfelde (dz. 1919. gadā Melnsilā) Silniekos stāstīja, ka “svīdiņus cepa uz Tūndien[15] – janvārī. Vārīja cūkas šņukuru. No rudzu miltiem izrullēja apaļus plāceņus – kā dižraušus. Uz virsas iespieda raibumus ar atslēgu, uzpirksteni, iegrieza ar nazi strīpas. Cepa uz plāts, stipri sakaltējot. Pēc tam ielika tauku ūdenī, kur bija vārījies cūkas šņukurs. Drusku pavārīja. Svīdiņi piesūcās ar taukiem trekni.”[16]

Līdzīgs stāsts arī latvietei Fanijai Freimutei (dz. 1915. gadā Melnsilā) no Dzintaru mājām, kura svīdiņu dēvēja par tunni: “Tunnis – to cepa janvārī svētkos. Novārīja cūkas šņukuru. No rupjiem rudzu miltiem samīcīja mīklu. To sarullēja, sagrieza plānos, apaļos plāceņos. Krāsnī apcepa, pēc tam lika vārīties cūkas galvas buljonā. Klāt ēda cūkas gaļu.”[17]

 

Vaides Trijkungu svīdiņi

Vaides Reņģēs 1987. gada vasarā pētnieki pierakstījuši tolaik 82 gadus vecās lībietes Augustes Bertholdes svīdiņu versiju: “Mīkla rudzu miltu, kā dižraušiem. Plāni izrullē, apcep krāsnī. Katlā vārās trekna gaļa. Izceptus liek taukos vārīties. Ēd siltus, aukstus. Cūkas gaļu ēd klāt. Pirms likšanas krāsnī virsu no abām pusēm izbakstīja ar vara atslēgu raibu. Taisīja pa Trijkungiem.”[18]

 

 

Arī Vaides lībiete Paulīne Kļaviņa (dz. 1918) 1995. gada intervijā, stāstot par gadu mijas svētkiem, svīdiņus cieši saistīja ar Zvaigznes jeb Trijkungu dienu: “Tad taisīja speciālu ēdienu, svīdiņus. Tos var taisīt arī citreiz, bet tas ir Zvaigznes dienas ēdiens. Ir jānovāra no cūkas galvas vai kā cita trekns buljons. Gaļu izņem ārā un buljonu atdzesē. Buljonā labi iemīca rudzu miltus. Mīklu sagriež mazos gabaliņos un ar pudeli izrullē apaļus.

Tad bērni ar uzpirksteni iespiež apļus, bet tā, lai neizspiež cauri. Iespiež ar dakšiņu tā, it kā zaķis būtu gājis. Dažādas figūriņas iegriež ar nazi. Mīkla ir tāda kā dižraušiem, tikai nav to malu.

Tad uzliek uz plātes, apsmērē ar to pašu buljonu un liek krāsnī cept. Tie gan ir vairāk jākaltē. Tad ņem no krāsns ārā un katru ieliek karstā buljonā. Ārā ņem ar putu karoti un liek tā, lai nesalīp kopā. Tad, kad atdzisuši, saliek kādā traukā. Kad ir jāēd, buljonu uzkarsē un pieliek klāt krējumu. Bet svīdiņus ieliek pannā un mudīgi krāsnī – viens, divi, trīs! – un dod siltus ēst. Klāt dod to zosti, buljonu. Svīdiņš ir ciets un silts. Tikai sāli vajag piemest klāt.”[19]

 

 

* * *

 

[1] Blumberga Renāte. Ko mūsu senči cēla galdā pirms simt un vairāk gadiem: igauņu zinātnieka Ferdinanda Linnusa redzējums. Līvlizt āigastrōntõz 2016. = Lībiešu gadagrāmata 2016. Rīga: Līvu (lībiešu) savienība “Līvõd īt”, 2016, 127.–128. lpp.

[2] Turpat, 128. lpp.

[3] Suhonen Seppo. Liivin kielen näytteitä. Helsinki: Suomalais-ugrilainen Seura, 1975, 86. lpp.

[4] Renātes Blumbergas tulkojums.

[5] Ko mūsu senči cēla galdā pirms simt un vairāk gadiem: igauņu zinātnieka Ferdinanda Linnusa redzējums, 128. lpp.

[6] Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta Etnogrāfisko materiālu krātuvē (LU HZF LVI EMK), E 62, 533.

[7] Turpat, E 62, 1120.

[8] Turpat, E 62, 404.

[9] Turpat, E 62, 435.

[10] Turpat, E 62, 1020.

[11] Ko mūsu senči cēla galdā pirms simt un vairāk gadiem: igauņu zinātnieka Ferdinanda Linnusa redzējums, 128. lpp.

[12] LU HZF LVI EMK, E 62, 271.

[13] Ko mūsu senči cēla galdā pirms simt un vairāk gadiem: igauņu zinātnieka Ferdinanda Linnusa redzējums, 128.–129. lpp.

[14] Turpat, 129. lpp.

[15] Uz Teņa dienu, ko atzīmē 17. janvārī. Teni uzskatīja par cūku aizbildni, bet apvidvārds tunnis nozīmē cūku.

[16] LU HZF LVI EMK, E 62, 386.

[17] LU HZF LVI EMK, E 62, 346.

[18] LU HZF LVI EMK, E 62, 555.

[19] Blumberga Renāte. Manā bērnībā bija pašu lietas sveces. Līvli, 1995, nr. 8./9., 4. lpp.