Gunārs Priede, lībieši un Pitraga Velta

Dramaturgs Gunārs Priede nav slēpis, ka viņa saknes meklējamas lībiešos. Mūža pēdējā desmitgadē Gunārs Priede sadarbojās ar mēnešrakstu “Līvli”, teica atzinīgus vārdus par Lībiešu gadagrāmatām un dzejas izlasi “Es viltīgāks par tevi, menca”. Reiz viņš rakstīja: “Kāds es latvietis – man senčos ir līvi un pat vācieši…” Vairākas reizes dienasgrāmatās viņš atzīmējis, ka “tad, kad ir slikti, jāsēž savā kaktā un jātur mute, vai nu senči lībieši nav ieprogrammējuši”. Vai: “Māte /../ Arī viņa nāk no lībiešiem un lielās bēdās nolīda raudāt kaut kur pie malas, projām no acīm, vienmēr.”

 

 

 

Kā mājās es tur jūtos

Dienasgrāmatas ierakstā 1978. gada 30. aprīlī (no apkopojuma “Gunāra Priedes dzīve un darbi” ceturtā sējuma[*]) Priede atzīmējis:

“/../ Aizgāju uz Brīvdabas muzeju un papētīju lībiešu sētu. Sargs, kas tur ārā uz soliņa pusdienoja, sacīja, ka šad tad ierodoties saimnieka māsa, pats saimnieks esot stipri gados, māsa runājot lībiski, teikusi – pie ziemeļu sienas, vērstas pret jūru, auguši pīlādži, un šie tad nu iestādījuši pīlādžus. Kā mājās es tur jūtos, kā Cirspenes ciemā, kā Žagatniekos. Tas pats. Tā pati pieeja. Visur, katrā sīkumā – durvju kliņķos, logu rūtīs un krampīšos, balti noberztajās nekrāsotajās grīdās. Krēsli, galdi un gultas – uz mata, un stelles, un pienmašīna – centrifūga, kur un kā. Klēts. Pamatīgi kāršu žogi. Lielie vārti – un mazie, dēļu, ar caurumu pa rokai, jo krampis vienā pusē tikai, pretējā lopiem.

Pēc smaržas istaba atgādināja bērnību.

Nevienā citā, ne Kurzemes, ne Vidzemes vai citā sētā neko tādu neesmu izjutis.

Tā pati Ziemeļkurzeme, viens kultūras loks? Jeb – mātes senči patiešām ir pārlatviskoti lībieši daudz tuvākā pakāpē mūsdienām, nekā varētu domāt?”

 

 

Šo pārdomu turpinājums atrodams Priedes rakstā “Lībieši klausās”, kas 1989. gada janvārī publicēts laikrakstā “Literatūra un Māksla”:

“Uz muzeju parasti dodos kopā ar kādiem Latvijas ciemiņiem, bet gadījies arī, ka aizbraucu viens, ziemā, kad telpās iekšā nelaiž. Cilvēku nav, un senās sētas, vējam priežu galotnes pāri līgojot, turpina savu šķietamo pastāvēšanu pārliecinošāk nekā vasarā. Plaisu starp dzīves čaulu un tajā tik piesātināti ritējušo dzīvi nosedz un izlīdzina sniegs, balts, tīrs un tāds pats.

Vienā tādā pievakarē ieklīdu Lībiešu sētā. Kamēr tur kavējos, atvērās durvis, es pat satrūkos, un ārā nāca muzeja darbiniece ar atslēgu saišķi, pārbaudījusi, vai viss pie vietas. Sveicināju. Mēs brīdi runājāmies par šo sētu, atvestu no Ziemeļkurzemes salīdzinoši nesen, un es jautāju, vai nedrīkstētu iemest aci istabās. Viņa neiebilda, lai gan skata jau nu neesot nekāda patlaban, viss novākts, piesegts un ieziemots.

Devos iekšā.

Pretī plūda mājas elpa, ko pa gariem gadiem bija izveidojuši neskaitāmi iesmi ar žāvēšanai savērtām butēm un dūmos melni apkvēpuši cūkgaļas gabali dižajā skurstenī, uzrūgusi mīkla abrā pie krāsns mutes, pērno Jāņu kroņi gar vērbaļķi un daudz kas vēl. Es pat it kā zināju, kur kas atrodas. Pazīstami vērās durvis uz istabu. Nokrekšķinādams draudzīgi sveica grīdas dēlis. Man vien saklausāmā Pavāru vecāsmātes balsī tam pievienojās – kur ta tu tik sebu? – krēsli ar Pavāru krēslu atzveltnēm un logi, arī no Pavāriem, ar savām mazajām četrkanšu rūtīm un krampīšiem, bet visus pārkliedza telefons aiz starpsienas, asi, neiederīgi, no cita laika un cita dzīves ritma. Atslēgas žvadzinādama, turp devās muzejniece.

– Lībieši klausās!

Tūlīt jau sapratu, ka esmu dzirdējis muzeja ikdienā ieviesušos saīsinājumu vārdkopai “Lībiešu sēta”, taču pirmajā mirklī, pustumsā, starp viņu mantām un, kas zin, ēnām, uztvēru tā, kā dzirdēju.

Lībieši.

Klausās.”

 

Liekas, viņa bija lībiete

Pitraga meitenes Veltas Ģigules (vēlāk Ķierpes, viņas dzīvesstāsts lasāms Teiksmas Pobuses pierakstā portālā “Livones”) 1985. gada 21. janvārī rakstītā vēstule Gunāram Priedem arī ņemta no apkopojuma “Gunāra Priedes dzīve un darbi” ceturtā sējuma.

 

 

“Esiet sveicināts, Gunār!

Es nezinu, vai Jūs šo vēstuli saņemsiet. Rakstu no liela attāluma, man nav zināma Jūsu pašreizējā atrašanās vieta. Rīga, Lielvārde, slimnīca? Ceru, ka saudzīgas rokas Jums šo vēstuli nodos.

Man ir astoņas Jūsu vēstules. Padzisušiem burtiem. Tās jau 40 gadus atpakaļ kā rakstītas. Un pēdējām divām es neesmu atbildējusi. Šīs atbildes Jūs arī negaidāt. Laikam jau man pašai vajadzīga šī rakstīšana. Lai sacītu nepateikto paldies par pēdējo vēstuli. Tik pilna sirsnības, neviltotu jūtu, tā man neviens dzīvē nav rakstījis. Jūs nožēlojat (vai ne?), ka to rakstījāt, bet tā mani dzīvē daudzkārt sasildījusi.

Būtu tik daudz ko stāstīt, bet tas nav vajadzīgs. Teikšu tikai to, ka Jūsu pēdējā vēstule man palīdzēja izšķirties kļūt par sievu cilvēkam, kas, nedomādams par sevi, palīdzēja mūsu ģimenei ļoti grūtā brīdī. Kaut arī mūsu divus gadus ilgā kopdzīve beidzās traģiski, es nekad savu rīcību neesmu nožēlojusi, jo šis cilvēks man devis brīnišķīgu meitu. Man tagad ir mazmeita – manis turpinātāja – gaiša, zilām acīm, dzirkstošiem smiekliem.

Hemingvejs teicis, ka dzīve salaužot ikvienu cilvēku. Nelaimju smaguma, ko tā man uzkrāvusi, pietiktu desmitiem. Un tomēr es esmu ar sevi apmierināta. Ikvienu dienu no sava mūža es esmu atdevusi citiem – saviem daudzajiem skolēniem, sev tuviem cilvēkiem. Man ir izauguši divi bērni, labi cilvēki. Es esmu varējusi nodzīvot savu mūžu dzimtajā pusē, pie savas mīļās jūras, esmu palikusi uzticīga saviem principiem. Ko vēl man gribēt?

Arī Jūsu dzīve pagājusi nerimstošā darbā. Tas no Jums prasījis daudz spēka, bet arī sniedzis bezgala daudz gandarījuma. Ja Jums bija izturība radīt savus daudzos tēlus, es ticu, Jums pietiks spēka uzveikt slimību. Ļoti gribu un vēlu, lai 1985. gads Jums būtu labvēlīgs! Lai Jūs izveseļotos!

Beigšu savu vēstuli Jūsu pēdējā vēstulē rakstītajiem vārdiem:

“Nu saku ardievas. Ja Jums var darīt garais dzejojums kaut mazu patikšanu, tad būšu laimīgs, bet ja ne, tad es par to, kas rakstīts te, Jums lūdzu piedošanu.”(Ļermontovs)”

 

 

Saņēmis vēstuli, Gunārs Priede 1985. gada 28. janvārī raksta dienasgrāmatā:

“Vēstule no Maskavas, Lobačevska ielas 100. nama 3. korpusa 859. dzīvokļa bez nosūtītāja uzvārda. Lasu “Esiet sveicināts, Gunār!” un nesaprotu itin neko. Pārpratums? It kā nē…

“Man ir astoņas Jūsu vēstules. Padzisušiem burtiem. Tās jau 40 gadus atpakaļ kā rakstītas. Velta.”

Lēnām, lēnām, lēnām atausa… Ak Dievs. Mums abiem bija 16 gadu. Un rakstīju es viņai no Tārgales, Kurzemes katla sākumā laikam, kad nebija vēl skolas. Bet skolā, resp., Ventspils ģimnāzijā mēs vienā klasē mācījāmies divus gadus. 1942./1943. un 1943./1944., katla ziemā viņa laikam vairs netika laukā no sava Pitragciema, redzējušies kopš 1944. gada pavasara neesam.

Liekas, viņa bija lībiete, jo – Marija (Marju, Mare, Mari?), bet vēlējās, lai mēs viņu saucam par Veltu…

Velta.

Ak Dievs.

16…

Neviltotas jūtas. Ļermontovs…

Ļermontovs? Tiešām? Toreiz!

Nirst augšā Kurzeme murdēdama, jaunība, karš. Cirspenes ciemam klāt nāk Pitragciems…

Kur es – puikas gados, okupācijas laikā – būtu ņēmis Ļermontovu? Vai es toreiz vispār lasīju dzeju? Un ne taču Tārgalē… Jeb rakstīju Veltai vēlāk, ziemā no Ventspils? To pēdējo, kuru man it kā vajadzētu nožēlot, bet par kuru neatceros itin neko…

Jā, sižets nelielam stāstam.”

 

Redzēju dzīvu zilo govi

Jau pieminētajā rakstā “Lībieši klausās”, kas veltīts Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lībiešu sētai, Gunārs Priede atceras:

“Vienvasar Pavāros no jūras puses ieklīda nomaldījies zilo govju ganāmpulks. Naktī atnāca divas sievas melnos bruņčos un basām kājām, bikli atvainojās un vaicāja, vai nav nodarīta kāda skāde un cik jāmaksā. Govis, kā mēmas stāvējušas dižajā sētā, visas reizē klusi iemāvās, sievām parādoties, un izskatījās tik dīvainas ar saviem baltajiem, uz priekšu un uz augšu izliektajiem ragiem un pilnmēness gaismā vizmainajām mugurām. Atcēlu vārtus. Viena svešā sieva devās pa ganceļu projām, pusbalsī kaut ko lībiski uzsaukdama, un govis viņai paklausīgi sekoja. Otra sieva gāja pēdējā. Aizcēlu vārtus un skatījos, ka pulciņš pagaisa naksnīgi tumšajā mežā, kur nesniedza mēness, bet… tālāk kur tad? Nedevās taču gar jūru uz ziemeļiem, kur priekšā Venta, un pāri peldus? Par lībiešu ciemiem uz dienvidiem no Cirspenes nebijām dzirdējuši. Ja nu kādas atsevišķas mājas?”

 

 

Zilo govju iespaids bija tik spēcīgs, ka viņš šo tēlu iekļāva vairākās lugās, arī drāmā “Zilā” (1972). 1996. gada 4. augustā vēstulē Maskavas paziņai Ilīrijai Grakovai Priede raksta:

“Vakar bija lībiešu svētki Mazirbē, 60 km uz ziemeļiem no Ventspils, kur tagad ir t. s. Līvu krasts. Bija daudz cilvēku, tostarp mēs ar brāli un viņa sievu. Raimonds Pauls (“es tagad esmu līvs,” viņš man teica) un simtiem citu, somugru valstu vēstnieki, mūsu sūtne Helsinkos Anna Žīgure utt. Es starpbrīdī uzdāvināju Līvu krastam savu grāmatu ar lugu “Zilā”, un Līvu krasta direktora sieva, viņa ir līvu valodas skolotāja, silti pateicās, bet – kad es sāku stāstīt, ka tieši pirms 25 gadiem, kad es Mazirbē biju pirmo reizi, es Līvu tautas nama priekšā redzēju dzīvu zilo govi… – “Priedes kungs,” viņa mani apstādināja, “es esmu filoloģe un to zinu!” /../

Tika pacelti karogi, valsts un līvu, izskanēja divas himnas un svinīgās runas, un pēc tam visi gāja uz jūru, kur, pēc līvu tradīcijām, ziedoja vainagu. /../

Bija gan priecīgi, gan skumji. Maz to līvu, īsto, ne tādu kā Raimonds Pauls un es. Daži desmiti, pēc manām domām. Bet! /../”

 

 

Tālo notikumu ne tik lielais tālums

“Ar sešdesmito gadu beigām man Neklātienes tehnikuma celtniecības nodaļā nācās lasīt lekcijas arī krievu kursos. /../ Brīžam tie simpātiskie cilvēki man gan likās kā no mēness nokrituši, piemēram, rādu viņiem lībieša portretu Doma sienā. Bet viņi jautā, ko nozīmē vārds ‘lībietis”… Daudz tomēr nebrīnījos, jo Latvijas vēsturi jau nemācīja arī latviešu skolās, un centos atbildēt uz visiem viņu jautājumiem,” tā Gunārs Priede 1991. gada 20. februārī rakstīja “Neatkarīgajā Cīņa”.

To, ko nemācīja oficiālajā vēsturē, Priede bija apguvis pats. Vēstulē režisoram Pēterim Krilovam 1992. gada 14. jūnijā (no apkopojuma “Gunāra Priedes dzīve un darbi piektā sējuma) viņš raksta:

“Pirms desmit gadiem biju Romā, martā, kad dienas tur jau ir siltas un brīžam pat karstas, un vienā tādā brīdī atvilku elpu Konstantīna arkas ēnā. Tur bija plāksne ar datiem par šo pieminekli, un es parēķināju, ka 1201. gadā, kad bīskaps Alberts dibināja Rīgu, arkai bija 888 gadi. Kaupo, tātad, redzēja to tādu pašu kā es, ja neskaita klāt nākušos laika zoba iegrauztos robus, bet arī ne jau kādus īpašos, kā likās. Bet – kā viņš skatījās, pirms tam redzējis sava tēva pili Turaidā un pieticīgās vācu mūra mājas Rīgā? Uz Kolizeju kā skatījās, uz visu citu no Romas impērijas pārpalikušo… Ja tik spēcīgi tas viss iedarbojās uz mani, jau daudz ko redzējušu Eiropā un ne tikai!

Bet – ko viņam parādīt varēja pats pāvests? Līdz Vatikānam (šodienas) vēl bija tālu. Atcerējos par 30 šejienes zēniem – ķīlniekiem un jautāju pazīstamiem itāļu dramaturgiem, kur viņi varētu būt dzīvojuši 13. gs. sākumā. Man jautāja, vai viņi turēti kā cietumnieki? Teicu – nē, viņus mācīja, gatavoja darbam viņu dzimtenē. Tad dramaturgi labu laiku apspriedās savā starpā, sēdāmies iekšā mašīnā, braucām un apstājāmies pie kādas viduslaiku ēkas ar romāņu stila sienām, un viņi sacīja – šeit!

Elpa aizrāvās. (Vēlāk man Rīgā stāstīja, ka tie 30 it kā līdz pašai Romai nemaz neesot aizvesti, bet apmācīti Vācijā toreiz, taču man gribas domāt, ka esmu skatījis viņu mītni Mūžīgajā pilsētā.) (Un Kaupo jau nu to ēku redzēja noteikti.)

Vēl atceros, kā Jānis Graudonis Turaidā rādīja Kaupo un vāciešu kopīgi ieņemtās un nodedzinātās koka pils atliekas, ko atrakuši bija arheologi, pārogļojušos baļķus un dēļus. Arī tajā reizē pārņēma dīvaina sajūta par itin kā tik tālo notikumu patiesībā nemaz tik lielu tālumu no mums.”

 

 

Apkopojumā “Gunāra Priedes dzīve un darbi” var lasīt, ka G. Priedes vadītā Latvijas Rakstnieku savienība 1978. gadā iesaistījusies arī tā sauktajā lībiešu lietā: “/../ proti, Dainis un Helmī Stalti uzrakstījuši vēstuli republikas valdībai par to, ka Latvijas pasu daļās atsakās pasēs reģistrēt tautību “lībietis”, vēstuli parakstījuši arī RS biedri – Imants Ziedonis un Jānis Peters. Šie paraksti CK tiek traktēti kā apolitiska rīcība un prasīts paskaidrojums. Gunārs Priede RS partijas biroja sēdē ziņo, ka interesējies A[ugstākajā] P[adomē] pie P. Strautmaņa, vai šāds rīkojums tiešām dots, bet – neesot. I. Ziedonis un J. Peters skaidro, ka parakstījuši vēstuli, ticot, ka ir dots, I. Ziedonis: “Tā ir panaiva un neizstrādāta vēstule, bet tā nav pretpadomju, jo tad es nemūžam nebūtu parakstījis.””

 

Tie ir lībieši un mūsu radi

Jau pieminētajā rakstā “Lībieši klausās” Gunārs Priede pievēršas arī vietvārdiem, valodu satekceļiem:

“Dižās sētas vidū mums atradās kāpele, samanāma vēl aizvien, kas uzkrāja liekos nokrišņu ūdeņus un pārējos slapjumus ap kūtīm. Kaimiņiem bija sava, Unkartu kāpele. Vēlāk pārsteigts atklāju, ka latviešu valodā kāpeles nav. Tā nākot no lībiešu vārda ar nozīmi “bedre”.

Bija ducele. – Kas, kas? Kā tu teici? – man jautāja Rīgā, un izrādījās, ka nav arī duceles. Kuršu valodas vārds, domā Endzelīns. Du kelan vai du celan, “divi riteņi”. Nu pareizi, tačka jeb ķerra ar diviem riteņiem!

Kāpele un ducele (un ne tikai, protams) viena ciema ļaužu runā rāda, ka apvidus no Zlēkām līdz Ventas ietekai jūrā patiešām bijis lībiešu un kuršu saskarsmes vieta, kur veidojušies ventiņi. Pārkuršoti lībieši? Venteniski runājoši latvieši, par kādiem mēs sevi nešaubīdamies turējām Cirspenes ciemā?

Ko saka vietvārdi?

Endzelīns atbild, ka māju vārdi ciemā esot pārsvarā lībiešu, bet paša ciema nosaukums – kuršu.

Kāpele un ducele, atkal.

Unkarti esot lībiešu vārds ar nozīmi “dūmistabas logs”, Kaugeri – “tālākie”. Puņķi (jāizrunā kā luņķi) nākot no lībiešu pungid, “pumpuri”. Līdzīgi pārveidojumi laikam ir arī man nesaprotamie Guriņi, Teņņi, Nušķi, Gluži, Dižmangaļi, Mazmangaļi, Bierandi, Plekši. Bet vecātēva Pavāri, ventiņu mēlē Pavar, 18. gs. baznīcgrāmatā ierakstīti kā “Pawerr”. Tāpēc neesmu sevišķi drošs par mājām, kas saucas it kā tik saprotami: Kāpsargi, Roņi, Klajumi, Veceli, Dižznotiņi un Mazznotiņi, Laidari, Pūķi. Sākotnējā nozīme var būt bijusi visai atšķirīga.

Cirspene, Endzelīns domā, esot no kuršu vārda kirspan, “viņā pusē”. Viņpuses ciems tātad. Viņa pusē kāpai? Viņā pusē Ventai? Iespējams arī, ka viņā pusē Ventspilij, jo ir pirmais ciems uz dienvidiem no pilsētas, braucot pa Užavas ceļu vai ejot gar jūru, kā 1924. gadā, folkloru meklēdams, gājis Emilis Melngailis. Vispirms viņš tad ieraudzījis saimnieku zvejnieku tīklu būdas, kāda bija arī vecamtēvam, un pašā ciemā nokļuvis pāri kāpām. Jāpiezīmē gan, ka uz ceļa rādītājiem visur bija rakstīts Cirpstene, bet vietējībā sacīja Cierpsten. Kāpēc tā, nezinu.”

 

Lībiešu valodas vārdus Gunārs Priede aizrautīgi citē vēstulē Lilijai Dzenei 1997. gada 26. decembrī (no apkopojuma “Gunāra Priedes dzīve un darbi piektā sējuma):

“Kangõd attõ äb mingist: paklīst, linnist, villist, pūolvadmõlist un vadmõlist. – Drēbes ir visādas (kādas, nekādas): pakulu, linu, vilnas, pusvadmalas un vadmalas.

No Lauri Ketunena lībiešu–vācu vārdnīcas.

“Dūdieviņa” etimoloģiskā pieeja tuva I. Zubovas aprakstītajam saknes atkārtojumam, ko savulaik lietoja M. Cvetajeva, bagātinot krievu dzeju ar vairākām piemirstām retoriskām figūrām (anominācija, polimptots, paregremons, paronīmiskā atrakcija).

No A. Kubuliņas grāmatas “Vizma Belševica”.

Jaunajā gadā, Lilija, lai būtu visādas (kādas, nekādas) drēbes un lai netrūktu arī alominācijas, polimptota un paragremona!

Mans universālnovēlējums (nošpikots avīzē “Līvli”) šajā gadu mijā skan skaidrā lībiešu valodā:

Tīerapäuvõ, rīemõ ja sõbridi! (Veselību, prieku un draugus!)”

 

Un vēlreiz atmiņas par lībisko tālajā bērnībā un vēlāk (no raksta “Lībieši klausās”):

“Jā, mēs dzīvojām mājās ar lībiskiem mājvārdiem, mums bija kāpeles, un mēs dziedājām dziesmas ar piedziedājumu “uh”, bet nekādu lībiešu tuvumā it kā vairs nebija. Ka viņi varētu būt mūsos pašos, nenāca ne prātā. Mēs bijām mēs, viņi – viņi. Pēc kā mēs viņus, īstos, tomēr sazīmējām, ja ne viņu āriene, ne ventiņu runa neatšķīrās no mūsējās? Šā vai tā, bet pazinām. Gados, kad vecaistēvs jūrā vairs negāja, butes žāvēšanai iepirkām no laivām Ventmalā aiz Ventspils tirgus laukuma. Mājās tad rādījām un teicām: biezas, treknas, lībieši atveduši! Vai atkal, citā reizē: pat lībiešiem tikai tādas kā pussprāgušas, kā vellam no ratpakaļas izbirušas, sliktais vējš laikam iegriezies.

Kara laikā, kad mācījos Ventspils Valsts ģimnāzijā un Pavāros pieminēju klasesbiedra uzvārdu, māte sacīja: – Tu paprasi viņam, vai viņš nav no kapteiņiem Krinkeļiem, tie ir lībieši un mūsu radi. – Es tomēr neriskēju. Pirms tam bija gadījies, ka spēlējām šahu ar citu klasesbiedru un durvīs parādījās sieviete, kas, mani nepamanījusi, sāka ko garu stāstīt lībiešu valodā. – Mammu, man ir ciemiņš! – teica mans pretspēlētājs, un vienā acumirklī viņas vairs nebija, bet viņš likās apjucis un nelaimīgs. Viņš taču vēlējās būt latvietis, tāpat kā vairāki citi zēni mūsu klasē, kas arī nekad nerunāja par savu izcelsmi.

Atbalss no iepriekšējo lībiešu paaudžu vardarbīgajām vajāšanām? Aizvainojumi, piedzīvoti dzimtajos ciemos, no kuriem gribējās izsargāties Ventspilī? Par “pretlībiskiem” noskaņojumiem klasē vai skolā, domāju, nevarēja būt ne runas. Gluži otrādi. Pēc kara dziedāšanu pasniedza skolotāja Hilda Cerbaha, meitenes gados kopā ar citām jaunajām lībietēm izglītību guvusi Somijā. Visā, ko viņa mums stāstīja par savu tautu, somiem un Sibēliusu, klausījāmies ar interesi. Atceros arī, kā viņa, vijoli spēlēdama, mācīja mums igauņu komponistes Mīnas Hermas dziesmas.

Vai Hilda Grīva uzņēmumā uz apvāka platei “Lībiešu folklora” būtu tā pati mūsu skolotāja? Rokās vijole… Es piezvanu uz Ventspili, un man atbild jā, tā pati. Vadījusi ansambli “Kāndla”. Pirms gadiem trim vai četriem mirusi.

Vieglas smiltis, skolotāj!

 

 

Platē es klausos apmēram tāpat, kā Lībiešu sētas istabās nolūkojos uz deķiem, spilvendrānām un galdautiem. Valdzina melodija Jāņu dziesmā ar aizgūto “līgo”. Piesaista un uz visādām pārdomām rosina “Pūt, vējiņi!” variants vai pat pirmvariants, kur saprotami vārdi “laiva” un “krogs”. Nelaiķe Krasonu māte dzied “Mazputniņu” un īsumā latviski pasaka saturu, un tas skan kā sveiciens arī no Cirspenes. īpaši patīk Emīlijas Rulles lībiskā runāšana par zilajām govīm un Vilmas Silanaglas par Jūras mātes meitas un Saules dēla kāzām. Maz ko saprotot, pazīstamas un mīļas kā siltās Pavaru krāsnis sniegputeņnaktī un petrolejas lampu gaismā man šķiet abu teicēju intonācijas. Vai tās būtu saglabājušās mātes vecāku latviešu valodas dialektā no dienām, kad cilvēki Cirspenē zināja, ko nozīmē viņu mājvārdi?”

 

[*] Darbu piecos sējumos izdeva apgāds “Jumava”, sastādītāja Ieva Struka. Pēdējais sējums iznāca 2017. gadā.