10. novembrī ir Mārtiņdiena, kad izsenis ļaudis gājuši ķekatās. Kā pie lībiešiem to darīja senos laikos, “Līvli” lasītājiem 1932. gada 12. jeb novembra numurā stāstīja kāds ar segvārdu Klūkõdmäg jeb latviskā tulkojumā Gulbjukalns. Pēc Pētera Damberga 1973. gada ziņām aiz segvārda slēpās D. Švānenberg. Iespējams, tas bija 1890. gadā dzimušais pizenieks Dāvids Švanenbergs.
Ķekatnieks dzērves kostīmā. Vaide, 1928. gads. Foto: Ferdinands Linnuss (Ferdinand Linnus), Igaunijas Nacionālā muzeja krājums (Fk 475:42)
Maŗtpǟva ȭdõg*
Muinizt āigastiši Maŗtpǟva ȭdõg sai pidtõd tuoistiz, äb ku paldīņ. Siz jõvā pōŗ nädīļi jeds siedā akīzt nõvtõm, kui ja mis Maŗtpǟva ȭdõn paŗīmstõz tīedõ. Amā jedsõ sai pūošõd vaild ulzõ vȯtštõd amā lūokõ ja amā knaš daņtšiji – piškīz ibīz ratstājiks. Piškīz ibīz kaggõl vȯļ tīedõd pitkīst vȯļgšti ja ōrõnõks immar umbõltõd. Kūorad piškīz ibīzõn vȯļtõ vaimid tutkāmõdõks, tīedõd nōgõst; rangõd vȯļtõ kūldõtõd, rāngazvaŗž nōgi ja tabār lināst. Pǟlõ tämmõn vȯļ lagtõd vālda palāg, jarā puskāntõd rōviņtõd ēviļkīldõdõks, ja pīentõ kīela kaggõls.
Sūr ibīz kāndajiks sai ulzõ vȯtštõd amā veggi pȯis. Sūr ibīzõn vȯļtõ skēḑõd leb sȭrmõd ja jūondiji rabīz īdõkabāl skēḑõdõks iļ dēļ, mis vȯļ sūr ibīz sǟlgaks.
Bokādõn sōrad vȯļtõ ka pitkīst vȯļgšti vändtõd ja bokān eņtšõn vȯļ pǟlõ lagtõd ka jarā puskāntõd palāg. Siz Maŗtpǟva ȭdõn pūošõd amād tuļtõ kubbõ sīezõ kōrandõ, kus “māŗtõd” saitõ tīedõd, kīerizt kōskõdõn pōmizt pūold pǟlõ ja paņtõ līekõpālgad sūrd abbõndõks sīlmad jeddõ, ja lekštõ kōrandst kōrandõ.
Amā jedsõ lekš kiltiji mingiz maršõks, siz piškīz ibīz ratstāji, siz sūr ibīz kāndaji ja perīzõks bokād, ja amād dāņtšizt ja teitõ kilā rovvõn jegās kōrands naļļõ. Perīmīez nustīz näntõn jeddõ pubḑi, vȯltõ, razākakīdi, vȯzzõ ja kaļḑi. Ku ne nei vȯļtõ lebbõ kǟnõd mingizt kakškimdõ kōrandtõ, siz ne tuļtõ tegīž īdõ kōrandõ kubbõ, kus lōliztõ, kiltiztõ ja mǟngiztõ ūomõgt sōņõ.
Mārtiņdienas vakars
Senos laikos Mārtiņdienas vakaru aizvadīja citādi nekā tagad. Tad jau pāris nedēļas pirms tā sāka spriest, ko un kā labāk darīt Mārtiņdienas vakarā. Vispirms starp puišiem par mazā zirga jājēju izraudzījās vislokanāko un vislabāko dejotāju. Mazā zirga kakls bija uztaisīts no gariem salmiem un apšūts ar audumu. Ausis mazajam zirgam bija ar smailiem galiem, taisītas no ādas; iemaukti bija apzeltīti, ādas pavada un aste no liniem. Virsū viņam bija uzklāts balts palags, izrotāts ar krāsotām ēveļskaidām, un zvaniņš kaklā.
Par lielā zirga nesēju izraudzījās visstiprāko puisi. Lielajam zirgam caur nāsīm bija ķēdes, un vadītājs arvien uzsita ar ķēdēm pa dēli, kas bija lielā zirga mugura.
Āžiem ragi arī bija novīti no gariem salmiem, un āzim pašam virsū arī bija uzklāts izrotāts palags. Tad Mārtiņdienas vakarā puiši visi sanāca tajā sētā, kurā taisīja “mārtiņus”, apgrieza kažokus uz kreiso pusi un uzlika acīm priekšā maskas ar lielu bārdu, un gāja no sētas uz sētu.
Pašā priekšā gāja spēlmanis ar kādu maršu, tad mazā zirga jājējs, tad lielā zirga nesējs un beigās āži, un visi dancoja un katrā sētā dzina jokus ar cieminiekiem. Saimnieks viņiem cēla priekšā pupas, alu, tauku raušus, gaļu un zivis. Kad viņi tā bija izstaigājuši kādas divdesmit sētas, tad viņi atkal sanāca kopā vienā sētā, kur dziedāja, spēlēja un gāja rotaļās līdz rītam.
* * *
* Lībiešu valodas pareizrakstība ir izlabota atbilstoši mūsdienu pareizrakstības prasībām, kā arī ir izlabotas drukas kļūdas. Pārējā ziņā ir atstāts autora individuālais valodas lietojums, kas ne vienmēr sakrīt ar pašreizējām lībiešu valodas standartizācijas normām (https://livonian.tech)
