Ar šādu virsrakstu Latvijas Rakstnieku savienības mēnešrakstā “konTEKSTS” šīgada janvāra numurā publicēta Agijas Ābiķes-Kondrātes recenzija par Baibas Dambergas dzejas krājumu “Es un cit Es” (Lībiešu kultūras centrs, 2020).
Literatūrzinātniece Agija Ābiķe-Kondrāte, kura pašlaik mācās LU Humanitāro zinātņu fakultātes doktora studiju programmā “Literatūrzinātne, folkloristika un māksla”, recenzijas ievadā raksta: “Bērnībā Ventspilī daudzos kultūras sarīkojumos, uz kuriem mani veda vecāki, piedalījās lībiešu folkloras ansamblis. Tēvs arheologs mudināja lasīt Kersti Boiko bībeli jeb izdevumu “Lībieši”, un tā lielā mērā man šķita ikdiena – “atkal jau tie lībieši”, es savā bērna prātā toreiz pie sevis bieži nodomāju.
Tagad, pēc ilgiem gadiem, kad savu identitāti un lokālās kultūrvērtības apzinos daudz skaidrāk, vēlētos kaut šī fundamentāli nozīmīgā Latvijas kultūras daļa lībiešu pēctečos dzīvotu mūžīgi. [..]
Pat ja lasītājs nav cieši saistīts ar lībisko kultūru vai Kurzemi, atgādinājumu par savas dzimtās puses dialektu vai izloksni – patiesāko valodu, kādā cilvēks var runāt, – šajā grāmatā apjautīs daudzi. Globalizācija tiešāk vai nemanāmāk skar mūs visus, un reizēm skaudrā patiesība skan apnicīgi, taču tā ir nemainīga likumība: valoda pastāv tik ilgi, cik ilgi tai ir savi lietotāji – runātāji, rakstītāji.”
Recenzente atzīmē, ka lībiski, latviski un tāmnieciski rakstītajos dzejoļos ieskanas ne tikai valodu daudzbalsība, bet katra valoda “ir kā cita pasaule, kurā ar mazliet citādi dzīvot un just”, ka krājums ir
“vērtīgs ne tikai lībiskās un latviskās kultūras un valodas atspoguļotājs, bet arī tāmnieku pasaules izjūtas raksturotājs. Mēdz sacīt, ka kurzemniekus ir rūdījusi skarbā jūra, tāpēc tie cauri gadsimtiem ir tik spēcīgi un reizē emocionāli atturīgi, mazrunīgi. Ventiš savā piejūras pasaulē arī mūsdienās dzīvo kaut kur starp vārdos neizsacīto un dziļi sirdī iesakņoto, savrupībā jeb dvēseles stāvoklī, ko Baiba Damberga apraksta kā “ar savu iekšskatu uz jūru”.”
Recenzijas noslēgumā Agija Ābiķe-Kondrāte secina: “Jāuzsver, ka dzejā cilvēki nemeklē tikai apcerīgo, eksistenciālo, poētisko vai estētisko, bet arī neparasto. Allaž un joprojām uzrunā dzeja, kura spēj pārsteigt, emocionāli izaicināt satricināt un atšķiras no iepriekš lasītā un dzirdētā. Baibas Dambergas atšķirības zīme izskan lokāli neviltotajā balsī, ko nav iespējams ne atdarināt, ne noliegt, tajā vibrē vitāls vēstījums un skanējums: “Mān i saviļņot gāl / un bass kājs. / Courem dienem es navaid apnics šo ķinit – / kā vēš, kā ūdiš, kā mākiņ, kā smilgs, kā skūjs, / kā zvaniš, kā ugiņpuķ, loukpipriš, cūksiliš, / kā diždundars, līblabiš, stērstiš un tilbiš. / Kā skudar atspēres stiep sāv nelaiķit droudzen.” (37. lpp.) Ar autores balsi te runā pašpietiekama pasaule, kurā jūras mala nav perifērija, bet pasaules centrs, un acu priekšā ir nevis iznīcība, bet viļņojas mūžība, nemirstība.”
