Saistībā ar Līvu savienības simtgadi, ko atzīmējām 2. aprīlī, žurnāls “Patiesā Dzīve” 2023. gada 21. aprīļa numurā publicējis Guntas Kļaviņas interviju “Papildināt lībiešu spēka apcirkņus” ar Līvu savienības valdes priekšsēdētāju, angļu valodas skolotāju un ilggadēju labdarības fondu darbinieci Ievu Ernštreiti, kura papildinājusi lībiešu spēka apcirkņus “ar savu dzirkstošo enerģiju un godprātīgu, intensīvu darbu lībiešu labā vienpadsmit gadu garumā”.
Ieva Ernštreite. Foto: Zane Ernštreite
Iedziļinājusies Ievas lībiskajās saknēs, žurnāliste vaicā, kāds tad ir īstens lībietis, un Ieva atbild:
“Es teiktu, ka lībietis noteikti ir spītīgs, runā taisnu valodu, paskarbs pēc rakstura, jūras vējos rūdīts. Ar spītu es gan nedomāju ko tādu, ka iecērtos un nedaru, bet drīzāk stingru apņēmību: es apsolīju un man jāizdara! Mūs arī tā audzināja: ja esi ko apņēmies, izdari to godīgi un līdz galam.”
Sarunā iezīmējas gan Lībiešu krasta vide un lībiešu tradīcijas, gan tie cilvēki, kas ar savu darbu palīdzējuši uzturēt lībisko kultūrvide. Uz žurnālistes secinājumu, ka “darbs lībiešu labā nekad nav bijis viegls” un jautājumu, ko Ieva dara tad, ja brīžiem nolaižas rokas”, viņa atbild:
“Kad reizēm šķiet, ka tu vairs neko nespēj, ir pašai sev jāapsola – vēl mazliet varu! Aicināšu palīgos savējos, un darbosimies! Pēdējā laikā ir dzirdamas arī skeptiskas balsis, kāpēc mums tāda Līvu savienība vispār ir vajadzīga, ko tur tik daudz ņemties. Bet tā, iespējams, saka tie, kas nedeg par lībiešu lietu un kas paši necik nav darījuši, lai koptu tās kultūru un tradīcijas. Tagad, kad Lībiešu krasta ciemi ir pievienoti lielajam Talsu novadam, mums jo īpaši jācenšas panākt, lai mūs vairāk ievēro, lai mēs būtu novadam un visai Latvijai vajadzīgi un interesanti ar savu savdabību. Un tas, par laimi, arī notiek – esam sadzirdēti, Talsos novada pašvaldība mūs atbalsta, tostarp arī finansiāli. (..)
Ieva Ernštreite un Ilmārs Geige. 2023. gads. Foto: Aivars Liepiņš
Protams, ja salīdzina ar deviņdesmito gadu sākumu, kad viss strauji atjaunojās un lībiešu patriotisma vilnis bija ļoti spēcīgs, tad tagad tas vairs ārēji nav tik izteikts, bet nevar jau arī gribēt, lai kāds visu pienes uz paplātes. No mums pašiem vien tas spēks un varēšana ir atkarīga. Man ļoti patīk, kā teicis bijušais Augstākās Padomes un Saeimas deputāts Ilmārs Geige, Pitraga lībietis, kurš 1991. gadā balsoja par Latvijas neatkarību:
lībieši nav "un citi". Kaut mēs būtu palikuši tikai divi, mēs esam tie, kas mēs esam. Un mēs cenšamies darīt visu, lai lībisko stīgu padarītu pēc iespējas skanīgāku un pamanāmāku.”
Uz jautājumu, kas Līvu savienības vadītājai Ievai Ernštreitei ļauj būt optimistiskai, viņa atbild: “Priecājos, ka aizvien aktīvāka kļūst ikgadējā bērnu un jauniešu vasaras skola Mierlinkizt Mazirbē, kur ap pussimtu lībiešu dzimtu atvašu ar lielu interesi apgūst lībiešu valodu. Viņi aizrautīgi tver tradīcijas, patiesi lepojas ar savām lībiskajām saknēm, tāpēc gribas ticēt, ka tiem bērniem un jauniešiem, kuriem tagad ir ap 10, 35 gadu vecumā lībiskums būs neatņemama dzīves sastāvdaļa – valodā, tradīcijās, saziņā un jaunos atklājumos.”
