Lībiešu kopienas organizāciju un Vidzemes lībiskās kultūrtelpas organizāciju kopīga pozīcija par Kārļa Ādmiņa aktivitātēm lībiešu jautājumos
Lībiešu kopienas organizācijas un Vidzemes lībiskās kultūrtelpas organizācijas, kuru pārstāvji parakstījuši šo vēstuli, vēršas pie valsts un pašvaldību institūcijām, akadēmiskajām institūcijām un citām vēstules adresātu sarakstā norādītajām institūcijām, lai paustu kopīgu pozīciju par Kārļa Ādmiņa pēdējo mēnešu aktivitātēm jautājumos, kas skar lībiešu kopienu, Vidzemes lībisko kultūrtelpu, to locekļus, organizācijas, mantojuma glabātājus un institūcijas.
Mēs respektējam ikvienas personas konstitucionālās tiesības vērsties iestādē un piedalīties sabiedriskajos procesos. Vienlaikus šīs tiesības nav atrautas no godprātības principa, kā arī no pienākuma respektēt kopienu tiesības pašām identificēt, saglabāt un attīstīt savu nemateriālo kultūras mantojumu. Tādēļ aicinām turpmāk K. Ādmiņa iesniegumus nevērtēt izolēti, bet skatīt to kopējo raksturu, apjomu, regularitāti, savstarpējo saistību, adresātu loku un iespējamo ietekmi uz lībiešu kopienas tiesībām un institūciju darbu.
1. Lībiešu kopienas noteicošā līdzdalība jautājumos, kas skar tās mantojumu un attīstību
Lībieši Latvijas tiesiskajā un kultūrvēsturiskajā telpā nav tikai pētniecības objekts. Saskaņā ar Latvijas likumiem – Likumu „Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” un Latviešu vēsturisko zemju likumu un citiem lībieši atzīti par senajiem pirmiedzīvotājiem, uz kuru kultūras un valodas bāzes līdzās citām sentautām veidojusies latviešu nācija, un likums īpaši uzsver lībiešu identitātes, kultūras un valodas saglabāšanas un attīstības valstisko nozīmi.
Nemateriālā kultūras mantojuma likums kopienu definē kā personu grupu, ko vieno kopīga identitātes izjūta, nemateriālais kultūras mantojums un kopīga ieinteresētība to saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. Likuma izpratnē nemateriālā kultūras mantojuma elements ir tāds, ko pati kopiena atzīst par savu kultūras mantojumu un ir apņēmusies saglabāt. Savukārt UNESCO 2003. gada UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu sistēma balstās uz kopienu, grupu un attiecīgos gadījumos indivīdu lomu nemateriālā kultūras mantojuma atzīšanā, praktizēšanā un tālāknodošanā, bet Konvencijas īstenošana paredz valsts institūciju, nevalstisko organizāciju un kopienu sadarbību.
No šā regulējuma izriet, ka jautājumi par lībiešu kultūrtelpas dzīvotspēju, identitāti, piederību, pēctecību, mantojuma nesējiem, kultūras prioritātēm, pētniecības metodoloģiju un attīstības pasākumiem nevar tikt virzīti tā, it kā pati lībiešu kopiena būtu tikai viens no daudziem konsultējamiem subjektiem. Šajos jautājumos būtiska ir kopienas reāla, savlaicīga un jēgpilna līdzdalība. Kopienas organizācijām, kuras faktiski īsteno mantojuma saglabāšanas, valodas, kultūras, pētniecības un kopienas saliedēšanas darbu, jābūt vadoši iesaistītām jautājumu iniciēšanā, formulēšanā, virzīšanā un lēmumu sagatavošanā tiktāl, ciktāl tie tieši skar kopienas mantojumu un intereses.
Tas neizslēdz individuālu iniciatīvu un nenozīmē, ka personai, kura nav saistīta ar kādu lībiešu organizāciju, būtu liegtas tiesības izteikt priekšlikumus. Taču individuāls priekšlikums nevar pats par sevi aizstāt kopienas līdzdalību, noteikt kopienas intereses vai kļūt par institucionāli atzītu metodoloģiju tās identitātes, pēctecības, dzīvotspējas vai attīstības vajadzību vērtēšanai.
Nemateriālā kultūras mantojuma likuma 8. panta 3. daļa nosaka, ka “Kopienai ir tiesības nepiekrist līdzdalībai citu personu (arī valsts pārvaldes, tai skaitā pašvaldību, institūciju) īstenotajos nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumos”. Pamatojoties uz šo likuma normu, Lībiešu kopienas organizācijas un Vidzemes lībiskās kultūrtelpas organizācijas skaidri un viennozīmīgi pauž savu nevēlēšanos iesaistīties jebkādās K. Ādmiņa īstenotajās aktivitātēs saistībā ar lībiešiem un to lībiešu mantojumu, kā arī pilnībā norobežojas no tām (sk. arī lībiešu kopienas organizāciju iepriekšējo kopīgo paziņojumu 29.06.2026.).
2. K. Ādmiņa aktivitāšu apjoms un adresātu loks
Saskaņā ar lībiešu kopienas organizāciju apkopoto informāciju laika posmā no 2026. gada maija līdz šīs vēstules datumam K. Ādminis ar dažādiem iesniegumiem saistībā ar lībiešu kopienu, tās locekļiem un institūcijām, kā arī Vidzemes lībisko kultūrtelpu, tās locekļiem un institūcijām ir atkārtoti un regulāri vērsies pie šādiem adresātiem:
- Valsts prezidenta kanceleja, Valsts kanceleja, Kultūras ministrija, Ārlietu ministrija un Latvijas Republikas pārstāvniecības ārvalstīs, Izglītības un zinātnes ministrija, Tiesībsargs un Valsts policija;
- Latvijas Nacionālais kultūras centrs, Valsts kultūrkapitāla fonds, Latvijas Nacionālais arhīvs, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, Latviešu vēsturisko zemju attīstības padome, Nacionālā kultūras padome, Latvijas Universitāte;
- UNESCO un tās Starpvaldību komiteja kultūras priekšmetu atgriešanas to izcelsmes valstīm vai to restitūcijas veicināšanai nelikumīgas piesavināšanās gadījumā;
- Rīgas valstspilsētas pašvaldība, Ventspils valstspilsētas pašvaldība, Talsu novada pašvaldība un tās padotības iestādes, Ventspils novada pašvaldība un tās padotības iestādes, Limbažu novada pašvaldība un tās padotības iestādes, Siguldas novada pašvaldība un tās padotības iestādes, kā arī šo pašvaldību deputāti;
- Lībiešu kultūrtelpas kopienas organizācijas, tostarp biedrības un nodibinājumi, un mantojuma glabātāji – privātpersonas; Vidzemes lībiskās kultūrtelpas organizācijas, tostarp biedrības, nodibinājumi un folkloras kopas, un mantojuma glabātāji – privātpersonas; Latvijas Universitātes Lībiešu institūta personāls kā privātpersonas;
- mediju pārstāvji, tostarp, pēc kopienas organizāciju rīcībā esošajām ziņām, ar aicinājumiem veidot kritiskas vai diskreditējošas publikācijas par lībiešu kopienas organizācijām un aktīvistiem.
Šis saraksts pats par sevi vēl nenosaka katra konkrētā iesnieguma juridisko kvalifikāciju. Tomēr kopienas organizāciju ieskatā tā mērogs, atkārtošanās, adresātu loks un vairāku darbību personiskais tvērums dod pietiekamu pamatu aicināt katru adresātu vērtēt ne vien atsevišķa iesnieguma ārējo formu, bet arī kopējo rīcības modeli. Kopienas organizācijas šo modeli uztver kā mērķtiecīgu un tās darbību būtiski apgrūtinošu; atsevišķos gadījumos rīcība, pēc organizāciju rīcībā esošās informācijas, ir bijusi vērsta arī pret konkrētiem kopienas pārstāvjiem.
3. Godprātīga iesnieguma tiesību izmantošana un valsts pārvaldes resursu aizsardzība
2026. gada 22. septembra publikācijā “Iestādes tiesības atstāt iesniegumu bez izskatīšanas” Dr. iur. Edvīns Danovskis skaidro Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 7. punktu, kas ļauj iesniegumu atstāt bez izskatīšanas, ja iesniedzējs tiesības iesniegt iesniegumu izmanto negodprātīgi. Rakstā, atsaucoties uz Senāta judikatūru, norādīti tādi vērtēšanas kritēriji kā iesniegumu daudzums un biežums, atkārtoti iesniegumi ar nelielām niansēm, pieprasītās informācijas apjoms, ļoti detalizēti pieprasījumi, pieprasījuma nesamērība ar deklarēto mērķi un prasības iestādei pašai veikt plašu trūkumu vai funkciju izpildes izvērtējumu. Būtiski, ka vērtējumā var ņemt vērā arī iestādes plašāku un ilglaicīgāku pieredzi ar attiecīgās personas iesniegumiem, nevis skatīt katru iesniegumu izolēti.
Tādēļ aicinām katru valsts un pašvaldības iestādi, kurā K. Ādminis vēršas, sistemātiski fiksēt un vērtēt iesniegumu kopējo kontekstu un, pastāvot tiesiskiem priekšnoteikumiem, izmantot Iesniegumu likumā un Informācijas atklātības likumā paredzētos mehānismus, lai nepieļautu nesamērīgu administratīvo resursu novirzīšanu no iestādes pamatfunkcijām. Šāds vērtējums veicams katrai iestādei patstāvīgi, balstoties uz tās rīcībā esošajiem faktiem un konkrēto iesniegumu saturu.
4. Hibrīdapdraudējuma konteksts un nepieciešamība pēc piesardzības
LTV raidījums “De facto” 2026. gada 7. septembra sižetā “Jauns hibrīdkara paņēmiens? No Baltkrievijas – iesniegumi, Latvijā – pārbaudes un tiesvedības” analizēja gadījumus, kuros valsts iestādes un tiesas noslogotas ar lielu iesniegumu un informācijas pieprasījumu skaitu. Sižetā Valsts drošības dienests, nenosaucot konkrētas personas, norādīja, ka atsevišķas privātpersonas ar lielu iesniegumu skaitu noslogo Latvijas iestādes, un neizslēdza šādu personu izmantošanu hibrīdaktivitātēs pret Latviju. Dienests arī aicināja valsts institūcijas rūpīgi vērtēt iesniegumu iesniedzēju potenciālo motivāciju un sniedzamās informācijas apjomu.
Mēs neapgalvojam, ka “De facto” sižetā aplūkotie faktiskie apstākļi būtu attiecināmi uz K. Ādmini vai ka viņa darbība pati par sevi būtu kvalificējama kā hibrīdaktivitāte. Šādam secinājumam mūsu rīcībā nav kompetentas valsts institūcijas vērtējuma. Tomēr sižets demonstrē institucionāli nozīmīgu risku: formāli tiesisku instrumentu – iesniegumu, sūdzību un informācijas pieprasījumu – masveidīga vai mērķēta izmantošana noteiktos apstākļos var kļūt par līdzekli institūciju noslogošanai, informācijas iegūšanai un sabiedrisko procesu destabilizēšanai.
Lībiešu kopienas un Vidzemes lībiskās kultūrtelpas kopienas gadījumā šī piesardzība ir īpaši nozīmīga tādēļ, ka lībiešu identitātes, valodas un kultūras saglabāšana ir valstiski aizsargājama vērtība un lībiešu kultūra un valoda ir vēsturiski būtiska latviešu nācijas veidošanās daļa, turklāt lībieši kā kopiena ir kritiski apdraudēta un līdz ar to pastiprināti aizsargājama. Tādēļ sistemātiska rīcība, kas faktiski patērē kopienas ierobežotos cilvēkresursus, rada nepieciešamību atkārtoti skaidrot elementārus kopienas pašorganizācijas jautājumus, iesaista plašu institūciju loku vai personiski vēršas pret kopienas aktīvistiem, var radīt proporcionāli lielāku kaitējumu mazskaitlīgas kopienas spējai īstenot savu pamatdarbu. Aicinām iestādes šo ievainojamību ņemt vērā.
5. Koordinēta rīcība
Lai nepieļautu situāciju, kurā viena un tā pati individuāla iniciatīva paralēli tiek virzīta uz daudzām institūcijām un kopienas organizācijām, izraisot savstarpēji nesaskaņotus procesus un atkārtotu resursu patēriņu, aicinām valsts un pašvaldību iestādes un lībiešu kopienas organizācijas savas kompetences robežās koordinēt informācijas apriti un rīcību.
Jo īpaši aicinām:
- jautājumos, kas tieši skar lībiešu kopienas identitāti, kultūrtelpu, nemateriālo kultūras mantojumu, pēctecību, mantojuma nesējus vai kopienas attīstības prioritātes, savlaicīgi iesaistīt attiecīgās lībiešu kopienas organizācijas;
- attiecībā uz individuāli piedāvātiem pētījumiem vai citiem pasākumiem primāri noskaidrot kopienas vajadzību pēc šādām iniciatīvām un nodrošināt kopienas vadošu līdzdalību tās mērķa un metodoloģijas noteikšanā;
- ja vienas personas savstarpēji saistīti iesniegumi nonāk vairākās institūcijās, normatīvajos aktos pieļaujamajā apjomā apmainīties ar informāciju par jautājuma institucionālo virzību, lai novērstu paralēlu un savstarpēji pretrunīgu procesu veidošanos;
- katrai iestādei patstāvīgi vērtēt Iesniegumu likumā un Informācijas atklātības likumā paredzēto ierobežojumu piemērošanu, ja iesniegumu raksturs, atkārtošanās vai to izskatīšanai nepieciešamie resursi rada pamatotas bažas par tiesību negodprātīgu izmantošanu.
Lībiešu kopienas organizācijas aicina vēstules adresātus aizsargāt gan personas tiesības godprātīgi vērsties valsts pārvaldē, gan lībiešu kopienas un valsts intereses. Šo interešu līdzsvars prasa, lai individuāli iesniegumi netiktu automātiski pārvērsti par jauniem institucionāliem procesiem jautājumos, kuros noteicoša ir pašas kopienas līdzdalība, un lai iestādes izmantotu likumā paredzētos instrumentus gadījumos, kad tiesību izmantošana pēc tās kopējā konteksta kļūst nesamērīga vai negodprātīga.
Lībiešu kopienas nozīme latviešu nācijas vēsturē un Latvijas kultūras identitātē uzliek valstij, pašvaldībām un pašai kopienai kopīgu atbildību to saglabāt un attīstīt. Šo mērķi var būtiski apgrūtināt darbības, kas sistemātiski novirza ierobežotos kopienas un publiskās pārvaldes resursus no mantojuma saglabāšanas uz atkārtotu individuālu pieprasījumu apkalpošanu vai rada nepamatotu spiedienu uz kopienas organizācijām un pārstāvjiem. Tādēļ aicinām vēstules adresātus turpmāk šādus gadījumus vērtēt koordinēti, proporcionāli un ar pienācīgu uzmanību kopienas tiesībām un valsts interesēm.
Ģirts Gailītis, biedrība “Līvu (lībiešu) savienība “Līvõd īt””
Renāte Blumberga, biedrība “Līvõ kultūr sidām”, Lībiešu kultūrtelpas koordinatore
Māra Vīgerte, nodibinājums “Ventspils lībiešu apvienība “Rānda””
Valts Ernštreits, biedrība “Līvõd īlma”, Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes loceklis
Lolita Ozoliņa, Vidzemes lībiskās kultūrtelpas vadītāja, Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes locekle
Reinis Druvietis, biedrības “MakeArt” struktūrvienība “Vidzemes lībiskais centrs”
Jānis Atis Krūmiņš, biedrība “Metsepoles Līvu kultūras centrs”
Līvija Gridjuško, biedrība “Smailes”
Anita Strokša, Staiceles Radošo sieviešu klubs “Stazele”
Indra Jaunzeme, Staiceles foto biedrība “Laiks”
Anda Timermane, Staiceles jauniešu biedrība “Pivālind”
