Lībiešu sabiedriskā darbiniece Ieva Neilande (10.12.1941.–17.08.2006.) dzimusi Vjatkā, kur, sākoties Otrajam pasaules karam, bija apmetusies viņas māte Emma Ērenštreite un tēvs Roberts Neilands. Apglabāta Miķeļtorņa kapos.
Studējusi vēsturi, strādājusi Latvijas PSR Vēstures institūtā par zinātnisko līdzstrādnieci, kā arī Nacionālo lietu departamentā par galveno speciālisti. Ieva Neilande bija pirmā atjaunotās Līvu savienības – tolaik to sauca par Lībiešu kultūras savienību – vecākā un vadības grožus turēja savās rokās piecus gadus (no 1988. gada līdz 1994. gadam), izcīnīdama pašu galveno cīņu – no lībiešu noliegšanas uz atzīšanu.
Ieva Neilande atklāj Lībiešu svētkus 1989. gadā. Foto: Laimonis Stīpnieks (dāvinājums)
1988. gadā, kad izveidoja iniciatīvas grupu savienības atjaunošanai, Latvijas vēstures institūta zinātniskā līdzstrādniece vēstures zinātņu kandidāte Ieva Neilande, kā vēlāk viņa atzina kādā intervijā, nebija parādījusi nekādu aktivitāti. Taču, kad viņu ievēlēja par vecāko, Ieva atcerējās: “Man likās, ka nekas nav neiespējami. Pat nenojautu sevī tās pārliecināšanas spējas, kas pamodās tad, kad bija jāiestājas par lībiešiem. Arvien vairāk sapratu, ka lībiešiem jāpanāk pamattautības statuss.”
Ieva Neilande uzstājās Tautu forumā, darbojās Nacionālo kultūras biedrību asociācijā, Tautas frontē un panāca, ka lībieši ieguva gan pamatiedzīvotāju statusu, gan tiesības uz savas tautības ierakstu pasē, gan valsts atbildību par lībiešu apdzīvoto kultūrvēsturisko teritoriju “Lībiešu krasts”, gādāja par pirmo starptautisko konferenci 1989. gadā, kuras materiāli apkopoti nu jau par bibliogrāfisku retumu kļuvušā brošūrā “Par lībiešu vēsturi, kultūru un situāciju mūsdienās”, par pirmo Lībiešu kalendāru 1991. gadam. Ieva šo darbu vērtēja īsi: "Lībiešu jautājums tolaik bija pacelts tādos augstumos, ka, nodarot lībiešiem ko sliktu, neviens vairs nevarēja ar godu atkāpties. Uzskatu, ka šī pacelšana – tā ir liela daļa mana darba.”
Atjaunots 05.09.2025.
