Andreja Štālera pēcnācējas ciemojas Kolkā

Kopš dzīvoju Kolkā, man ne reizi vien ir nācies iepazīstināt lībiešu dzimtu pēcnācējus, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo ārpus Latvijas, ar vietām, kur cēlušies viņu senči. Reizēm ir apbrīnojama tā interese un neatlaidība, kas vada šos ļaudis no dažādām pasaules malām, ierodoties mūsu krastā un meklējot dzimtas saknes.

Jūlija vidū man atkal bija iespēja kādas senas kolcenieku lībiešu dzimtas pēcnācējām parādīt senču zemi. Tās bija Andreja Štālera (1866–1943) mazmeita Susana Grasiela Štālere de Sueiro (1954) no Argentīnas un viņas meitas Delfīna Marija un Paula Margarita no Dānijas. Taču ne katrs varbūt zinās, kas ir Andrejs Štālers un kāpēc viņa pēcnācēju ierašanās Lībiešu krastā būtu pieminama. Tāpēc ieskatam mazliet vēstures.

 

 

Andrejs Štālers lībiešu kultūrvēsturē atzīmējams kā mēnešraksta “Līvli” pirmais izdevējs (1931–1932) un arī kā lībiešu valodas paraugu devējs somu pētniekam Ēmilam Nestoram Setelem. A. Štālers palīdzēja arī somu valodniekam Lauri Ketunenam lībiešu valodas vārdnīcas sastādīšanā (Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung, Helsinki, 1938). L. Ketunens par viņu rakstīja:

“Gadījās tā, ka lībiešu jūrmalā ciemojās Stahler izānd — Štālera kungs. Aptuveni 70 gadu vecs, iznesīgs džentlmenis ar garu bārdu. Dzimis austrumos, Kolkas ciemā. Viņš jau 20 gadu vecumā 1888. gadā bijis Seteles valodas teicējs un joprojām lieliski pārvalda dzimto izloksni, lai gan lielāko daļu dzīves bija pavadījis Krievijā. Viņa pēdējā darbvieta bija telefona centrāles priekšnieks Jelgavā, kur viņš tagad pastāvīgi dzīvoja. Viņš par piemērotu atalgojumu piedāvājās mums palīgos uz visu vasaru. [..] Turklāt bija svarīgi, ka manuskriptam varēju pievienot Kolkas izloksni. [..].”*

 

 

Štāleru dzimta ar Kolkas ciemu saistāma vismaz no 19. gadsimta pirmās puses. Andreja vectēvs Ansis bijis Kolkas Krūmiņu saimnieks, bet Andreja tēvs Andrejs Anša dēls Štālers (1827?, Stahler) pēc Dundagas dumpja (1859–1860) kļuva par Vecvagaru vecsaimniecības rentnieku. 1903. gadā viņš Vecvagarus izpirka no barona par 1500 rubļiem.

Andrejs Štālers (Andreas von Stahler) jaunekļa gados strādāja cariskajā Krievijā par darbu vadītāju telegrāfa līniju ierīkošanā Mandžūrijā. Viņš izcēlās ar labām valodu zināšanām, pārvaldīja lībiešu valodu, runāja latviski, krieviski, vāciski un saprata igauņu, arī somu valodu. Andreja sieva Emīlija bija vācu muižnieka Vilhelma Demera (Wilhelm Demmer) meita. Pēc salaulāšanās 1906. gadā Andrejs un Emīlija dzīvoja Rīgā. Te 1908. gadā piedzima vecākais dēls Andrejs, 1909. gadā — dēls Ilo. Jaunākais dēls Imants dzimis 1911. gadā Kolkā. Lai spētu bērniem nodrošināt labu izglītību, A. Štālers 1930. gadā bija spiests pārdot vecāku māju Kolkā. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā viņš zaudēja lielo Krievijas pensiju un pārcēlās no Rīgas uz Jelgavu, kur līdz apmēram 1935. gadam strādāja par telegrāfa sakaru šefu. 1939. gadā A. Štālers ar ģimeni emigrēja uz Vāciju. Viņš mira 1943. gada 5. maijā Valdrodē un apglabāts turpat vācu kapos.

Andreja Štālera vecākais dēls Andrejs (Andreas Eugen Eduard Stahler,1908–1971) dzimteni bija pametis jau 19 gadu vecumā. 1927. gadā viņš aizbrauca uz Paragvaju pie savas mātes Emīlijas jaunākā brāļa Ādolfa Demera. Tur viņš strādāja fermā pie kāda čeha, bet vēlāk pārcēlās uz Argentīnu. Buenosairesā firmas “Siemens” vācu filiālē Andreass ieguva inženiera izglītību. 1951. gadā viņš apprecējās ar Argentīnas uzņēmēja meitu Gracielu Renau. Drīz vien pasaulē nāca četri viņu bērni: Monika, Susana, Andreass, Marta.

 

 

Kad satikāmies Kolkā, Susana ar meitām bija jau ciemojušās Mazirbē, apskatījušas Lībiešu tautas namu, iepazinušās ar tur pieejamo informāciju un fotogrāfijām par lībiešiem.

 

 

Kolkā viņām parādīju Vecvagaru un Krūmiņu mājvietu, Kolkas luterāņu baznīcu, kapus, kur vēl atrodama Vecvagaru saimnieces Ģēdes Štāleres kapavieta ar plāksni lībiešu valodā. Man bija liels gandarījums, redzot prieku un sajūsmu, ko pauda Susana ar meitām, pirmo reizi ciemodamās savu tālo senču zemē. Man ne mazāks prieks negaidīti satiekot Kolkas grāmatā minētās personas, kuras līdz šim man bija tikai vārdi grāmatas lappusēs. Atvadoties – solījums atgriezties.

 

 

* Blumberga R. Lībieši dokumentos un vēstulēs. Somu zinātnieku ekspedīcijas pie lībiešiem. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2006. 273.–274. lpp.