Mazbānīša simtgades atzīmēšana

Pirms desmit gadiem, 2016. gada augustā, biedrība “Mazirbes draugu kopa” ar tās enerģisko vadītāju Lilitu Kalnāju par godu mazbānīša simtajai un Latvijas dzelzceļa 155 gadu jubilejai Lībiešu tautas namā sarīkoja nelielu fotoizstādi ar desmit unikāliem Ziemeļkurzemes mazbānīša un staciju kadriem “Seno dienu fotostāsts” no Daiņa Puncula un muzeju kolekcijām. Izstādes atklāšana un atmiņu stāsti pie milzīga jubilejas kliņģera tika aizvadīta 19. augustā. Jubilejas pasākumu “Mazbānītm 100” atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un “Latvijas dzelzceļš”. Arī nākamajā gadā, 2017. gada 19. augustā, biedrība Lībiešu tautas namā sarīkoja pasākumu “Mazbānīša mantojums”, lai kopīgi atcerētos Lībiešu krasta mazbānīti. Šo pasākumu vadīja mazbānīša vēstures zinātājs Toms Altbergs.

No izstādes jau aizritējuši desmit gadi, un šobrīd biedrība “Mazirbes draugu kopa” jau gatavo jaunu mazbānītim veltītu izstādi, tādēļ ar biedrības atļauju publicējam pirmās izstādes fotogrāfijas. Tās papildinās fragmenti no Jāņa Erenštreita atmiņu tēlojuma “Manas bērnības mazbānītis”, kas publicēts 2018. gada Lībiešu gadagrāmatā[1].

 

 

* * *

 

“Bērnības pirmos deviņus gadus (1942–1951) dzīvojām Miķeļtorņa Straumēs – mazbānīša sliežu ceļa ciešā tuvumā.

Re! Tur jau tas ierasti ducina, taču šoreiz palēnina gaitu tieši iepretī mūsu mājām. Spiesta vajadzība apstāties tepat, pie Nabeļu valka (grāvja). “Štīme[2] nokritusies,” skaidroja tēvs. “Paņems ūdeni un ripinās tālāk.”

Tas jāredz! Tā pavisam tuvu nedrīkst. Lūk, abi mašīnisti atkabina garo un lokano šļūteni un ietrāpa to strauta dziļākajā bedrē, kas šaipus ūdens caurplūdes caurumam. Viens paliek ar šļūteni, otrs ar palielu un, šķiet, visai eļļainu lupatu uzpucē lokomotīves sānus. Pāris kustību, un blāvi zaļais krāsojums iegūst košu spīdumu. Brīnumlupata veikli noglāsta visu četru riteņpāru dīsteles un klaņus. Spodrāki kļūst misiņa ventiļi. Ir, ko redzēt!

Ātri vien viss salikts vietā, un viens no vīriem piemet ogles krāsns kurtuvē. Dzirdama spējas vilkmes rūkoņa. Viss notika tā, kā tēvs stāstījis: “Krāsnij jāuztur liels karstums kā vasarā, tā ziemā. Tvaiks ir lokomotīves dzinējspēks.”

Nu jau abi mašīnisti atradās savās vietās. Štīme bija atjaunota, un vilciens varēja doties ceļā. Ai, kā vilināja vēlme pabūt mašīnista vietā! Es tikpat cēli pavirzītos sāņus no ovālā loga uz kabīnes ārmalu un ieriktētos tā, lai ceļmalās visi mani pamanītu un apskaustu. Es trauktos pa sliedēm cauri ciemiem, mežiem, laukiem. Kā dienā, tā nakts melnumā, lietū vai sniegputenī…

 

 

Spēji attopos, jo slaidi apaļais skurstenis ar dižai hūtei līdzīgu paplašinājumu augšdaļā triec gaisā melnu dūmu mutuļus. Noskan svilpiens, un varens spēks iegriež lokomotīves velkošos riteņus. Vagoni cits aiz cita, kā pēc ripošanas noilgojušies, atsaucas ar spalgiem izkustēšanās būkšķiem. Vagoni vēl tukši, un lokomotīve savu īsto spēku var pietaupīt atpakaļceļam. Miķeļtorņa stacijā nāksies piestāt uz blakus sliedēm un būs jādod ceļš pretī braucošam kravas vilcienam. Bet manai lokomotīvei būs jāveic manevrs tā, lai kļūtu par vagonu iestūmēju no astes gala – uz upmalu pēc baļķiem un stutmalkas. Ne tik gudriem vārdiem, bet visu to tēvs man bija stāstījis, rādījis un skaidrojis. Sešu vagonu piekraušanas laikā lokomotīvei jāaizbrauc līdz Mazirbes apgriešanās trīsstūrim[3].

 

 

Atpakaļceļā jāpiekabina vagons ar sasālīto zivju mucām un jābrauc uz Irbes upes malkas placi. Protams, ka pie Švanderu mājām būs jāpārliek pārmijas un upmalā jāiebrauc atpakaļgaitā. Tur arī mans tēvs Vilhelms piepelnījās, un vienu reizi es nesu viņam maizīti. Īstenībā biju tur vecākās māsas Daces līdzpaņemts. Baļķu krāvumi pilnībā piesedza Irbes upes tecējumu. Bet manas acis meklēja lokomotīvi.

Tēvs manu ziņkāro dīdīšanos pamanīja un pacēla mani tuvākās grēdas spicē. Lokomotīve bija savā vietā un jau uzspodrināta! Vaigus piepūtusi un startam nogatavojusies, lai visiem upmalā strādājošajiem pierādītu savu spēku. Abi mašīnisti atradās savās vietās. Pēc akmeņoglēm smaržojošie dūmi vēstīja, ka esmu klāt īstajā brīdī. “Nu tik jāļauj vaļu! Saņemies!” No lokomotīves sānu sprauslām kā no milža nāsīm ārā lauzās uzstājīgi tvaika “tuf-tuf-tuf…” šķaudieni. Uz brīdi tie saplūda vienā mākonī, tā piesedzot pašu lokomotīvi. “Vai es stāvu debesīs? Nē… Man garām lēni slīd baļķiem krautie vagoni… četri, pieci, seši, septiņi… Uz Ventspili. Atāā! Gaidīšu atgriežamies!””

 

 

“Kādu citu reizi nopētīju lokomotīves priekšgalu. Pašā augšā bija nostiprināts paliels gaismas lukturis. Apakšā – visai tuvu sliežu virsmai – izcēlās ar daudzām skrūvēm stiprināti, sarkani krāsoti aizsargdzelži ar melnu, četrkantīgu saslēgšanās buferi vidū. Bet kam priekšā tā lielā, apaļā veramlūka? Vai tad, kad to atvērs, ārā gāzīsies ūdens? Ko tad, ja karsts? Biju kļūdījies. Pieredzēju, ka no “lielā vēdera” mašīnists izgrāba kvēpus, ar tiem papildinot dzelzceļa ogļu izdedžu uzbērumu. Sīkāk man arī nevajadzēja zināt. Skaidrs, ka mazbānītis tolaik bija pats nozīmīgākais apbrīnas objekts. Īsts tehnikas brīnums, savā ziņā pat skaistulis.”

 

 

“Mazbānīša ceļš tika uzturēts, kopts un pat izravēts no jelkādām nezālēm. Rūpīgi izlīdzinātās grants uzbēruma abas malas iezīmēja īpaša vienzoba grābekļa ievilkta robežvadziņa.  Mēs, skolas bērni, bijām stingri nodricināti, ka pa sliežu ceļu staigāt aizliegts. Tādēļ līdzās dzelzceļam iezīmējās iestaigāta līkloču taka. Pavasaros, kad grāvji pārplūda un daudzviet veidojās pamatīgas dubļu lāmas, tad gan nācās nostaigāt kādu posmu pa dzelzceļu. Nereti lēkājot pa gulšņiem vai pa vienu sliedi žonglējot. Bet tā, lai šo nodarbi nepamanītu ūsainais un mūžīgi piktais ceļameistars Bukulīts no Lūžņām, savā lepnajā drezīnā pārvietojoties. Viņa brāzienam pietika pat ar puspēdas nospiedumu grantī. Brr!

 

 

Mājupceļā no skolas parasti nesteidzāmies. Bija tik daudz ko redzēt! It īpaši, ja pretī vai no mugurpuses nāca tā sauktais preču vilciens. Par laimi, lokomotīves mašīnists vadījās no uzstādītajām ceļazīmēm. Pirms katra lielāka līkuma stāvēja zīme ar lielo “C” burtu. Krietni vēlu, vismaz man, atklājās, ka tas ir krievu burts “S” ar norādi svisķeķ – svilpt! Svarīgākais jau bija tas, ka mašīnists zīmi respektēja. Pēkšņais svilpes kauciens iedarbojās kā uzsitiens pa dibenu, un mēs zibenīgi nolēcām no sliežu ceļa. Nostājušies cienīgā attālumā, elpu aizturējuši un acis iepletuši, ikreiz rātni noraudzījāmies skaļi ripojošā varenībā. Neatceros nevienu negadījumu.”

 

 

“Ko mazbānītis darīja ziemā? Cītīgi strādāja. Ja bagātīgi sniga, tad pa priekšu gāja apsnidzis, nenosakāmas formas sniega šķūris. Viss sniegā. Bet kāpēc sniegs bija iedzeltens? Vai atkušņa vēstnesis? Citā reizē – varbūt to redzēju sapnī? Nē, nē! Tas bija īstenībā! Biju ciemos pie mamammas Karlīnes un grospapa Dāvida viņu Švanderu mājās. Jā! Pie loga rūts pieplacis, noraudzījos, kā cauri dziļa sniega tunelim Lielirbes virzienā čukināja mazbānītis. Bija redzama vien lokomotīves dūmojošā skursteņa cepure un pasažieru vagonu jumti… Tik jauki, kā smalkā gleznā.”

 

 

Mazbānīša nozīmīgais galapunkts bija Ventspils, un mums tā bija ar tuviem radiem un visādiem labumiem vilinoša lielpilsēta. Visbiežāk ceļā devos ar mammu – pēc miltiem, cukura, baltmaizes un pie viena arī kādu radagabalu apciemot. Īpaši tad, ja tēva pītajā grozā varēja ielikt kādu žāvētu buti un kā ciemakukuli līdzpaņemt. Nepatīkama bija agrā celšanās, īpaši ziemā. Turklāt bija pieņemts, ka stacijā jāierodas laikus, lai nopirktu biļetes. Miķeļtorņa stacijā vienmēr bija vēss un drēgns. Īpašu sasveicināšanos ar citiem braucējiem neatceros. Agrā rītā katra domās bija tikai pats mazbānītis. Kad aiz dzelzceļa līkuma šaipus kapiem noskanēja svilpe, braucēju pulks kļuva kuplāks. “Nāk, nāk!” Nu jau tepat pie baznīcas. Jau dzirdams riteņu ierasti ritmiskais dun-dun, dun-dun sliežu savienojumu vietās. Miķeļbākas gaismas kustīgais stars pa apli mīļi nopaijā visus brauktgribētājus. Visbeidzot saredzams lokomotīves gaismekļa blāvais spīdums. “Klāt ir, klāt ir!”

Kā gribējās apsēsties tuvāk ogļu krāsniņai. Ziemā. Paturpināt pārtraukto miegu. “Kaut neiekāptu kāds paskaļš tarkšķis…”

 

 

Vagona pretējās malās ierīkotie sēdbeņķi ļāva pasažieriem aplūkot vienam otru no galvas līdz kājām visa brauciena laikā. Sākot ar Ovišiem, braucēju skaits manāmi pieauga. Taču arvien ciešāk saspiežoties, sēdvietu pietika gandrīz visiem. Kļuva karsti, tāpēc ļāva krāsnij lēnītiņām atdzist.

Diena ausa, un no kņadas arī miegs atkāpās. Tuvojoties Ventspilij, pasažieri sarosījās, bet garākām un atklātākām sarunām savu enerģiju pietaupīja. Lielākā daļa izkāpa jau Mežapostenī. Tad steigšus uz Ventmalu. Te visai nemierīgs viļņos dīdījās eļļām sasmaržojies velkonis. Tas nešķiroja jūrmalniekus no pārventniekiem. Visai dabiska priekšroka bija veiklākiem. Pilsētas pusē visus uzņēma Peldu iela. Tās galā – tirgus. Tad nu kur kurais.

 

 

Atpakaļceļā no Ventspils mazbānīša vagonos valdīja cita atmosfēra. Nācās sarūmēties un atrast vietu palielām paunām – tīkliņiem. Jā, jā! Ar miltiem, cukuru, baltmaizi… Sarunas sākās uzreiz. Tuvējo ciemu ļaudis steidzās ar savu sakāmo par visu ko – kā par priekiem, tā kreņķiem. Kā pie daktera gājis, ko nopircis, ko saticis. Gargabalnieki, kas brauca uz Lūžņām, Miķeļbāku, Lielirbi un vēl tālāk, vairāk klausījās un sarunās iesaistījās lēnāk. Bet tad gan par visu – kas pasaulē nācis, kas viņsaulē devies. Kas taisās precēties un kas citam sievu atņēmis. Par laiku, nozveju, par govīm, teļiem, cūkām, gudriem suņiem un kaķiem. Par radioteātri! Par kādu grāmatu! Tad arī mana mamma iesaistījās. Vēl par apkārtceļojošo kino! Par politiku? Neatceros. Par dzīvi nemēdza sūdzēties. Kāds labums no tā? Dažam labam gan bija asa mēle un kāds nepiedienīgs vārds arī paspruka.

 

 

Aiz lokomotīves kā pirmais bija preču vagons. Sešdesmitajos gados, kad sākās reņģu zveja ar stāvvadiem, uz zvejnieku ciemiem ceļoja jaunas mēbeles – dīvāni, gultas, skapji, grāmatplaukti. Lai arī pavienādās krāsās un formās, bet vēl pamatīgi un izturīgi taisīti. Veco zvejnieku mājās tās kalpo joprojām.”

 

* * *

 

[1] Jānis Erenštreits. Manas bērnības mazbānītis. Līvlizt āigastrōntõz 2018. = Lībiešu gadagrāmata 2018. Rīga: Līvu (lībiešu) savienība “Līvõd īt”, 2018, 117.–128. lpp.

[2] Spiediens.

[3] Šo sliežu ceļa ietaisi dabā, kam pa vidu atradās mana klasesbiedra un attāla radinieka Ulda Stefenberga mājas, redzēju darbībā, kad mācījos Mazirbes skolā.