Kaupo godība un nāve

Plauktā uzmanību piesaistīja sarkanbrūna grāmatiņa. Uz muguriņas rakstīts: “Jānis Kalniņš. Mūžības tēli.” Izņemu, pašķirstu – SIA “J.L.V.” izdevums, stāsti par vēsturi un pateicība Turaidas muzejam par sadarbību. Satura rādītājā acis apstājas pie nosaukuma “Kaupo godība un nāve”. Tātad lībiešu vadoņa Kaupo personība ieinteresējusi arī vienu no pagājušā gadsimta izcilākajiem literatūrzinātniekiem, vairāku biogrāfisko romānu autoru Jāni Kalniņu (1922–2000), kuram paticis risināt vispārcilvēciskas un filozofiskas problēmas par cilvēka un varas attiecībām, patiesību un meliem, mirkli un mūžību. Tādā ziņā Kaupo ir ļoti pateicīgs varonis.

 

 

Lai gan ziņas par Turaidas lībiešu vecākā Kaupo (miris 1217. gada 21. septembrī) dzīvi ir skopas, vēsturē viņš nenoliedzami iegājis ar to, ka bijis pirmais baltietis, kurš 1203. gada vasarā kopā ar cisterciešu mūku un Daugavgrīvas klostera abatu Teodoriku ieradies Romā, lai tiktos ar pāvestu Inocentu III. Kā rakstījusi “Latvijas Avīzes” žurnāliste Anita Bormane, “ikkatram mūsu vēstures posmam bijis “savs” Kaupo – Garlība Merķeļa iedibinātajā tradīcijā, pieminot mūsu senvēstures “zelta laikmetu”, viņš uzskatīts par savas tautas nodevēju un savtīgu pašlabuma meklētāju. Vācbaltiem Kaupo vienmēr bijis “visuzticamākais no līviem” (fidelissimus – latīniski). Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas vēsturnieku vidū bija vērojami mēģinājumi pārvērtēt gan Kaupo kā personību, gan arī viņa lomu notikumos, kas pirms vairāk nekā 800 gadiem risinājās Baltijas jūras austrumu piekrastē. Lasot it kā plašo Kaupo tēmai veltīto vēstures literatūru, tomēr nevar nepamanīt, ka mūsdienu latviešu vēsturnieki atšķirībā no igauņiem Turaidas lībiešu virsaiša liktenim gan uzmanību pievērsuši it kā nelabprāt. Izņēmumi ir arheologs Guntis Zemītis un trimdas vēsturnieks Indriķis Šterns, kurš viņu trāpīgi nosaucis par latviešu senvēstures pirmo trimdinieku. Izskanējis arī viedoklis, ka

Kaupo īstenībā bijis pragmatiski domājošs politiķis, gan nonācis nepareizajā vietā un laikā, savas tautas neatzīts pravietis un pat pirmais celmlauzis latviešiem Eiropas virzienā.”

Kaupo kritis Svētā Matīsa dienas kaujā krusta karā pret Sakalas senigauņiem. Livonijas Indriķis savā hronikā rakstīja: “Bet Kaupo, kam ar šķēpu bija caurdurti abi sāni, ticīgi atcerējās tā Kunga ciešanas, saņēma tā Kunga miesas sakramentus un, patiesi atzīdams kristīgo ticību, izlaida garu, pirms tam sadalījis savu īpašumu visām Līvzemē esošajām baznīcām. Un viņa miesa tika sadedzināta, kauli aizvesti uz Līvzemi un apglabāti Kubeselē.”

1998. gada augustā Svētā Meinarda dienu konferencē, kas bija veltīta lībiešu vadonim Kaupo, profesors Roberts Feldmanis referātā “Ķēniņš Kaups” vaicāja: “Kas noslepkavoja Kaupu? — Bīskaps Bertolds krita no lībieša Imanta šķēpa. Kaujā ar Kaupu krita igauņu varonis Lembits. To nokāva Veko, Roboama brālis.

Mēs vienīgi zinām, ka Kaupa brūce bija sevišķi dziļa. Kā rokas cirsta un kāpēc? — tas noklusēts. Šķiet, sākums ir jāmeklē jau audiencē pie Innocenta III, kas apvērsa otrādi Alberta ieceres, un 100 zelta guldeņos, kas bij nesamērīga “ceļa nauda”, bet ar ko tai laikā varēja ekipēt veselu karaspēku. Un bailes no Kaupa.

Internēšana Rīgas pilī, “pasargājot no lībiešiem”, un visupēc — spiestā nepieciešamība uzticēt spējīgajam karavadonim karaspēku izšķirošās cīņās: 1206., 1207., 1210., 1211., 1217.… Vēl nebij dzimis Brigādes ģenerālis Bonaparts, kurš tapa no karavīra par ķeizaru, bet tādas jausmas varēja pazīt arī Livonijā… Alberta politiskais prāts bij ass.”

 

 

2001. gada 22. septembrī netālu no Krimuldas baznīcas tika atklāta piemiņas zīme lībiešu valdniekam Kaupo. Pieminekli veidojusi tēlniece Gaida Grundberga. Kaupo vārds ir iemūžināts visādos veidos: tas dots rudzu šķirnei, filmu studijai, viesnīcai un atpūtas bāzei, jahtai, ar kuru pirmo reizi Latvijas burāšanas vēsturē apbrauca apkārt zemeslodei, kā arī ierakstīts vienpadsmit personu dokumentos. Tālbraucējs kapteinis Arvīds Ludeviks jūrnieka gaitas uzsāka uz tvaikoņa “Kaupo”. Kaupo pieminēts vēstures avotos: Livonijas Indriķa hronikā (sarakstīta 1227. gadā), Heiserbahas Cesārija hronikā “Brīnumainās pārvērtības” (1225), Atskaņu hronikā (pieņem, ka tā rakstīta ap 1290. gadu) un Baltazara Rusova “Livonijas hronikā” (izdota 1578. gadā). Par Kaupo ir vārsmotas dzejas, sacerētas lugas un rakstīti romāni. Jāņa Akuratera traģēdija “Kaupo, līvu virsaitis” uzrakstīta 1922. gadā. Kopš ģimnāzijas laikiem vairākas reizes pie traģēdijas “Imants”, kurā darbojas arī Kaups, atgriezies Rainis (“Sit, Imanta, vara bungas, / Zilā kalnā stāvēdams, / Pulkā tecēt vanagiem, / Plosīt lību lauku peles.”). Lībiešu dzejnieks Artūrs Benedikts Bertholds (1905–1976) dzejolī “Kaupo dziesma” (atdzejojis Uldis Krasts) rakstīja:

“Saule, tev jāzin, tu zini, es esmu

nodevējs, ienaidnieks, pēdējais

maita, kā mani nu godā,

soda, nosoda, apsūdz, ka gājis ar svešiem

es esmu,

lībiešus aplam vedis un ievedis vergos,

bet mērķi man bijuši augsti un cēli:

krustā sistais, piesistais un mana tauta.”

Komponists Renārs Veličko sacerējis apjomīgu instrumentālu skaņdarbu “Kaupo”, ko ierakstījis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Atkārtoti Kaupo liktenim pievērsies dramaturgs, rakstnieks, režisors, aktieris un aktiermākslas pedagogs Ārijs Geikins (1936–2008). Ar lugu “Leģenda par Kaupo” viņš aizsāka nacionāli vēsturisko lugu iestudējumu tradīciju latviešu teātrī. 1973. gadā to iestudēja Valmieras Drāmas teātris. Pēc tam Geikins uzrakstīja kinoscenāriju , bet 2005. gadā izdots viņa romāns “Vēstījums par lībiešu kuningu Kaupo”, kurā Kaupo parādās nevis kā nodevējs, bet gan kā cilvēks, kurš ir pārliecināts – ja lībieši pieņems kristīgo ticību, kura neapšaubāmi ir stiprāka par to, kas mantota no tēvutēviem, tad vācu iekarotāji dosies prom. Astrīdas Beināres romāns “Kaupo un svētais Grāls” (2006, tulkots arī vācu valodā) ir veltīts 12. un 13. gadsimta notikumiem Livonijā – Kaupo dzimtas pēcnācējiem, Līvenu dzimtai. Kaupo tēls ienācis arī Aivara Kļavja četru romānu ciklā “Viņpus vārtiem”.

 

 

Jānis Kalniņš stāstā “Kaupo godība un nāve” vēstījumu sāk ar Kaupo vadīto vācu krustnešu uzbrukumu Turaidas pilij, lai atgūtu lībiešu sacelšanās laikā (1206. gadā) zaudēto stāvokli un īpašumus. Rakstnieks iedziļinās sava varoņa attiecībās ar ģimenes locekļiem – tēvu, dēlu, sievu un meitām –, kā arī ar krustnešiem, tautiešiem un citiem karavīriem. Godība paiet ātri, un nāve viņu sagaida kaujas laukā:

“Tā arī notika. Kaupo neapraka igauņu zemē. Tā kā bija vēl agrs rudens, laiks silts un ceļš tāls, viņa miesu atdalīja no kauliem, kaulus apžāvēja, sabēra maisā un iekrāva vezumā kopā ar mantām, kas bija atņemtas Sakalas igauņiem. Tā Kaupo varēja netraucēts atgriezties dzimtajā zemē, kur viņš bija ilgus gadus daudz darījis, lai ikviens Rīgas pretinieks jo drīzāk apgultos zem velēnām. [..]

Turaidā Kaupo kaulus izbēra no maisa, kaut cik sakārtoja un kādā dienā guldīja zem grīdas netālajā Kubeseles baznīcā. Uz šo svinīgo notikumu tika sadzīti ļaudis no plašas apkārtnes. Cilvēku sanāca krietni daudz. Priesteris, lībiešu vārdus nelabi kropļodams, stāstīja, cik cildens bijis šis vīrs savā sirds krietnumā un skaidrībā un cik daudz laba par spīti nedraugiem viņš darījis savai zemei.”