Labu brīdi nebija iegadījies būt Lēdurgā, vismaz ne kopš laika, kad pirms četriem gadiem Nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā tika iekļauta Vidzemes lībiskā kultūrtelpa. Tālab viņsestdien, kad apgāda “Dienas grāmata” sastāvā braucām uz Lēdurgas bibliotēku, lai lasītājiem celtu priekšā viņu novadnieces Valdas Mooras dzejas izlasi “Atmiņā lakatiņš zilais”, īpaši nebrīnījos, pie kultūras centra ēkas ieraudzījusi plīvojam lībiešu zaļbaltizilo karogu. Bibliotēkas vadītāja Līga Rostoka gandrīz tūlīt pēc iepazīšanās stāsta, ka Lēdurgas nosaukums esot īsti lībisks – tulkojumā no lībiešu valodas tas dēvējams par Lapu upi (jā, šādu versiju savulaik piedāvāja 19. gadsimta valodnieks Augusts Bīlenšteins un tas joprojām ir noturīgs – jebkurš interesents ciema apkaimē var izstaigāt vēstures taku “Lapu upe Lēdurga”).
Skats uz Lēdurgu no Aģes upes krastiem. Tieši Lēdurgā 2025. gada martā tika atklāta Latvijā pirmā vietvārda nosaukuma zīme Salacas lībiešu valodā. Foto: Vidzemes lībiskās kultūrtelpas krājums
Bibliotēkā iekārtota Valdai Moorai veltīta izstāde, un kādā bukletā ievietots visu slaveno novadnieku saraksts. To skaitā arī komponists Emīlis Melngailis – starp citu, bibliotēka atrodas Emīļa Melngaiļa ielā. Tūlīt prātā ienāca komponista, mūzikas kritiķa un kādreizējā Operas direktora Jēkaba Poruka atmiņu grāmata “Ciemošanās” (izdevis apgāds “Daugava” 1963. gadā), kurā atrodams plašs apraksts “Emīlis Melngailis”. Tajā ir šādas rindas: “.. niknuma lēkmēs Melngaili, kas, tumšbrūnās lībieša (izcēlums mans – G. B.) acis valbīdams un nesakarīgus vārdus mētādams, bija baigs, – nezinātājs tiešām varēja noturēt par Sarkankalna kandidātu.” Tātad, iedomādama Melngaiļa acis, tūlīt vilku paralēles ar gandrīz vai kaimiņos dzīvojošās vienaudzes Valdas Mooras brūnajām acīm un vaicāju literatūrzinātniekam Jānim Zālītim, dzejnieces darbu izlases sastādītājam, vai arī Moorai varētu būt lībiska izcelsme. Zinātnieks to diezgan strikti noliedza un arī par acu brūnumu nebija pārliecināts.
Par laimi, Lēdurgas lībiskuma asnu lauks ir daudz plašāks. Turpat bibliotēkā ir iekārtots atsevišķs plaukts grāmatām par lībiešiem – gan plašākā izpratnē par lībiešiem Latvijā vispār, gan šaurākajam atzaram Vidzemes lībiešiem. To nupat papildinājusi jaunākā vēsturnieces Rasmas Noriņas grāmata sērijā “Vidzemes lībiešu dzimtas”: “Kariņu dzimtas vēsture. No 18. gadsimta līdz mūsu dienām” (apgāds “Zinātne”, 2026). Pagaidām plaukta saturs ir pieticīgs, nav ne piektā daļa no pēdējos gadu desmitos iznākušajām grāmatām. Ar bibliotēkas vadītāju pārspriedām, ka to varētu papildināt gan ar to Latvijas rakstnieku darbiem, kuri sevi uzskata par lībiešu pēctečiem, gan ar lībiešiem veltītajiem daiļdarbiem, piemēram, Kārļa Vērdiņa “Lībiešu balādēm”, kas nupat pagodinātas ar Baltijas asamblejas balvu, gan ar lībiešu valodas iedzīvinātāju, piemēram, Baibas Dambergas, Ķempju Kārļa u. c., daiļdarbiem, gan lībiskā dialekta Svētciema izloksnes uzturētājas Anitas Emses dzeju krājumiem.
