Ja nav burta “b”, tad nekā

Šogad, kā jau pieklājas valstī izsludinātajā Lībiešu mantojuma gadā, daudzviet notiek dažādi pasākumi, lai rosinātu iepazīt lībiešus, viņu valodu, vēsturi un kultūru. Sasparojušies bija arī talsinieki, kuri augusta vidū aicināja vasaras piedzīvojumā “Lībiešiem pa pēdām”, ko organizēja Talsu Galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļa un kam finansējumu piešķīra Valsts kultūrkapitāla fonds. Bērni tikās ar grāmatas “Kūldaläpš” autoru Jāni Medni, kurš iepazīstināja ar lībiešu valodas skanējumu un mācīja arī vārdus un teikumus, pēc tam brauca uz Mazirbi, Pitragu un Kolku. Par to, kā bērni mācījās lībiešu valodu, sižetu bija sagatavojusi televīzija “TV 9 pakalni” un vietnē retv.lv varēja lasīt Sanitas Liepiņas sižeta atreferējumu “Vai lībieši ir veci cilvēki?”.

 

 

Jauka iecere un jauks pasākums, ko noteikti būtu palaidusi garām neievērotu, ja ne kāda patriota retoriskais jautājums Lībiešu kultūras centram: kā tā var būt, ka Talsu bibliotēkā ir tikai viena grāmata par lībiešiem, vai tad kultūras centram žēl kādu uzdāvināt, lai novada, kurā ietilpst Lībiešu krasts, centra grāmatu krātuvē būtu gana daudz tematiskas literatūras. Samulsu ne pa jokam – pati savām acīm Galvenajā bibliotēkā esmu redzējusi plauktu ar lībiešu izdevumiem un ne vienu vien grāmatu esmu dāvinājusi. Prasīju, no kurienes tādas aplamas ziņas. Televīzijā esot stāstīts. Izlasīju pieminēto atreferējumu, jā, patiesi, tā tur teikts, tomēr noskatījos arī pašu reportāžu – mazums, ko žurnālisti sajauc. Nē, viss ir tieši tā, kā Sanita Liepiņa raksta:

“Bērnu nodaļas vadītāja Vita Kukute: “Mums ir viena grāmata novadpētniecībā par lībiešiem. Tā, ko Jānis Mednis sarakstījis. “Zelta bērns”. Tad vēl ir lībiešu “Zīlīte”, kas iznākusi daudzus gadus atpakaļ. Es domāju, ja būs interese, mēs šo tēmu varam paplašināt.””

Zvanu Vitai Kukutei – kā tad tā? Turklāt “Zelta bērns” nav novadpētniecības grāmata, tā ir grāmata, kas palīdz vecākiem un bērniem sarunāties lībiski. Vāka zīmējums varbūt vedina uz novadpētniecību – mājiņa ar karogu, sunītis un gotiņa –, bet vajadzēja jau nu atvērt un ieskatīties, pirms stāties TV kameru priekšā. Un, ja ir saglabājies 1990. gadu žurnāls “Zīlīte”, vai tad nav arī lībiešu tautasdziesmu grāmatiņa “Urū! Rurū!” ar Margaritas Stārastes zīmējumiem? Vita paliek pie sava – bērnu nodaļā ir tikai viena grāmata. Bet bibliotēkā? Skaidri zinu, ka tur ir Kārļa Staltes ābece, 2016. gada Lībiešu gadagrāmata, kurā publicētas Kolkas skolēnu sacerētās pasakas par lībiešu teiku varoņiem, Miķeļtorņa skolas bērnu veidotais albums par lībiešu dzīvi un vēl citas. Bērnu nodaļas vadītāja ir strikta – tajās nav burta “b”, tātad tās nav bērnu, bet pieaugušo grāmatas, tātad grāmatu nav.

 

 

Sazinājos ar Talsu Galvenās bibliotēkas direktori Ritu Alkšbirzi. Jā, sižets šķitis savāds un tas pārrunāts ar bērnu nodaļas vadītāju. Tagad bibliotēkā esot iekārtota plaša izstāde par lībiešiem. Protams, vajadzējis to izlikt pirms nodarbību cikla, bet pieaugušo un bērnu nodaļas darbinieki, lai gan vienās telpās strādā jau vairākus gadus, joprojām nejūtas kā vienots kolektīvs. Direktore stāsta, ka pēc izstādes visu literatūru, kas saistīta ar lībiešiem, viņu valodu, vēsturi un kultūru, izdalīs atsevišķi, lai interesentiem tā būtu vieglāk atrodama. Pagājušajā gadā, apmeklējot novada bibliotēkas, viņa rosinājusi to darīt arī Mazirbē un Kolkā, senajos lībiešu ciemos.